Jābūt viļņiem un vējam . Saruna ar Karīnu Tatarinovu 0
Karīna Tatarinova – bijusī Nacionālā teātra aktrise, Gaļinas Poļiščukas dibinātās “Teātra observatorijas” līdzveidotāja, bet kopš tās slēgšanas – neatkarīga aktrise. Šobrīd viņu varam sastapt gan pašas, gan citu veidotos projektos, piemēram, vienā no galvenajām lomām televīzijas seriāla “Viņa melo labāk” otrajā sezonā. No 6. februāra viņa uzstāsies pašas veidotās koncertizrādēs “Neformāts”, kurās kopā ar “Plenēra apvienības” mūziķiem uzrunās klausītāju ar Imanta Kalniņa dziesmu un kino mūzikas stāstiem.
Aktrise secina, tik daudz strādājusi un rosījusies kā pašlaik līdz šim neesot nekad, smejot – un tas par spīti “brīvas” aktrises statusam. “Kad strādāju Nacionālajā teātrī, gribējās, lai pati varu izvēlēties, ar kuru režisoru strādāt, nevis lai “sadala” un “iedala”. Teātra observatorija bija tas, ko ļoti vēlējos – mūsu pašu izveidots, neatkarīgs teātris, kur sekoju režisores idejām. Tagad esmu nonākusi neatkarīgas aktrises statusā, ko it kā savā laikā ļoti vēlējos, taču būt neatkarīgai ir ļoti liela atbildība par visu, ko veido pati, par to, kur piekrīti iesaistīties. Tagad ir ļoti daudz dažādu projektu teātra un mūzikas sfērās. No vienas puses, tā ir laba pieredze, no otras – tu esi tāds izraustīts, tādēļ ceru, ka tas nebūs ilgstoši. Tas, ka neesi nevienā vietā tā pamatīgi, ir ļoti patērējoši. Laikam esmu tas konservatīvais tipiņš, kam ļoti svarīgs ir kolektīvs, kurā viņš atrodas. Cilvēki apkārt. Laikam neesmu pašpietiekama un nemaz nevēlos būt.”
Aktrise gan noslēpumaini klusē, jautāta par turpmākiem plāniem teātrī, vien diplomātiski pasmaida – esot gatava atsaukties jebkuram jaukam piedāvājumam. Jā, kāpēc lai tas nebūtu seriāls? “Ja to skatās pieredzējuši cilvēki, kas pazīst dzīvi, viņi seriāla notikumus un likumus uztvers veselīgi. Trakāk, ja to skatās bērni un savu priekšstatu par dzīvi un attiecībām veidos pēc seriāliem, situāciju komēdijām, pārspīlētām un pavirši izspēlētām jūtām, kas neizbēgami ir šāda satura žanrā. Tajā brīdī, kad uz ielas nāk klāt bērni un prasa… par Kārli, tajā brīdī gribas teikt, nē, nē, nevajag un negribu vairs filmēties! Reizē arī saprotu, ka spēlēšana tomēr ir aktiera maize un profesionāls aktieris nedrīkst zaudēt formu. Turklāt mums ir laimējies ar lietuviešu režisoru, kuram patīk improvizēt.”
“Vēl pirms kāda laika, kad pašai bija izrādes no rīta līdz vakaram katru dienu, nevarēju skatīt un novērtēt kolēģu sniegumu, pēdējā pusgada laikā šī iespēja ir.” Saltā janvāra dienā aktrise tikko atgriezusies no krietni siltākās Londonas. Ceļojumu, kas ir dāvana rudenī atzīmētajā 40. dzimšanas dienā, aktrise izmantojusi, lai cītīgi apmeklētu… jau atkal teātri. “Būt aktrisei man nav tikai darbs, tā ir profesija, ko ļoti mīlu,” viņa nosaka. “Patiesībā esmu ļoti pateicīgs teātra skatītājs un tas, ka esmu aktrise, neietekmē manu redzējumu. Skatos izrādes un kinofilmas, nevis analizējot un “urķējoties”, bet gan kā cilvēks, kurš emocionāli tver stāstu un sniegumu. Dzīvē raudu reti, bet izrādei vai kino nav grūti mani saraudināt. Londonā noskatījos Maikla Morpugo leģendāro “Kara zirgu” (“War Horse”). Brīnišķīgi. Negadās bieži, ka, skatoties objektu teātri, proti, uz zirga lelli, ko “darbina” aktieri, lītu asaras.”
Šaubu miljonāre
Karīna Tatarinova rada par sevi pārliecinātas, stipras sievietes tēlu, tāpēc pārsteidzošs šķiet viņas nesenais ieraksts “twitter” kontā – ja šaubas būtu kapitāls, tad viņa būtu šaubu miljonāre. Kā daudzo iespēju un šaubu laikmetā noturēt stabilu dvēseles kapitālu un vēl iemanīties pārliecināt citus, piemēram, iestudēt Tenesija Viljamsa “Tetovēto rozi”, kas pirms diviem gadiem kā “skandaloza” izraisīja plašu rezonansi Dailes teātra skatītāju vidū?
“Svarīga ir pati ideja! Kaut ko uzsāku nevis tāpēc, ka ir brīvs laiks, bet tāpēc, ka ir vajadzība kaut ko pateikt, kāpēc vispār ir vajadzība atrasties uz skatuves,” saka aktrise. “Ar šo ideju tu ilgi dzīvo un auklējies, līdz tas viss īstenojas, piemēram, vārdos un mūzikā. Protams, brīdī, kad viss ir gatavs, uznāk milzīgas šaubas, vai tas kādam vēl bez manis ir vajadzīgs. Bet tas ir līdz brīdim, kad uzkāp uz skatuves un sāc darīt.”
Jautāta, vai Karīna aktrise šobrīd nepiekāpjas Karīnai dziedātājai, viņa diplomātiski nosaka: “Svarīgāks ir jautājums par to, ko vispār darīt uz skatuves. Mani, pirmkārt, neinteresē didaktika, pamācīšana no skatuves. Nevienu negrasos pārliecināt, ka jābūt, piemēram, atbildīgam vai, pretēji, vienaldzīgam. Tie visi ir tikai skaļi vārdi. Vēlos sarunu ar cilvēkiem, reakciju uz savām domām. Dialogu. Mūsu koncerta forma – es dodu, lai saņemtu, viņi dod savu enerģiju, lai saņemtu manējo. Ja viens otru bagātināsim caur dziesmu, tad tas ir tā vērts. Zinu, ka uzstājoties Liepājā, kur noteikti būs cilvēki, ar kuriem esmu kopā mācījusies, un tie, kas mani ir mācījuši, būšu uztraukta. No otras puses, ja pirms uzstāšanās nav taureņi vēderā, tad trūkst nerva!”
Neformāta neērtais vilinājums
Izvēloties dziesmas jaunajai programmai, šaubu nav bijis – tam jābūt Imantam Kalniņam. “Mani vadīja mīlestība pret Imanta Kalniņa mūziku, viņa īpatnējo temporitmiku. Mūziku, ko viegli nodziedāt vārdos, bet grūti nospēlēt bez tiem. Mēs, aktieri, vairāk vadāmies pēc vārda, un arī viņa mūzika izriet no vārda melodijas. Stipri vārdi ir Skujeniekam, Ziedonim, arī Imanta brālim Vikam, bet mani visvairāk uzrunā Māra Čaklā rakstītais. Un kino mūzika, pie kuras mani netieši aizveda teātris. Dziesmu “Pomeranču vainadziņš” pirmoreiz biju dzirdējusi Nacionālā teātra izrādē, Lopes de Vegas izrādē “Brīnumainais kurpnieciņš” – spēcīga dziesma par spēcīgu sievieti, cilvēku. Meklējot tās versiju tīmeklī, iemaldījos Kalniņa kino mūzikā. Kalniņa mūzika, tāpat kā dzīve ir vairākos slāņos un filmās nes papildu ziņu.”
“Paldies Dievam, man ir brīnišķīga mūziķu komanda (Jānis Stafeckis (kontrabass), Artūrs Noviks (akordeons), Artūrs Kutepovs (ģitāra) un Ivars Kalniņš (perkusijas). – Aut.), ar kuriem kopā esam jau četrus gadus – jaunajā programmā klāt nācis arfists Oskars Krašauskis-Krauze. Imantam Kalniņam ļoti piestāv arfa. Dziesmas, kino melodijas, kas bijušas rakstītas vai nu estrādes ansamblim, popgrupai, vai simfoniskajam orķestrim, taču mēs nemeklējam šīs notis, bet pēc melodijas veidojam savu aranžējumu. Jo kādēļ vispār ņemt kādu zināmu mūziku, ja tev pašam nav ko teikt caur to! Tas viss kopā veidojas līdzīgi kā izrādē – ir autora teksts, režisors, aktieri, scenogrāfs, gaismotājs un kostīmu mākslinieks. Katrs ar savu devumu to papildina, un veidojas dziļums.”
“Neformāts” – jaunās koncertizrādes nosaukums – radies kādā fotosesijā, kad, aplūkojot uzņemtos kadrus, atskanējusi fotogrāfa nopūta: “Laba, bet nav žurnāla formāts. Neformāts.” Pārāk daudz informācijas. Karīna smejas, to pašu varot teikt par jaunās koncertizrādes dziesmām – tās vienkārši esot vai nu par garu, vai par īsu tā dēvētajam radio formātam. “Lai pateiktu to, ko vēlies, ir “jāizkāpj” no formāta.”
Iznākumā – pat septiņu minūšu garuma dziesmas. Piemēram, “Balāde par balto gulbi”, kurā Karīna iepinusi īru tautas šūpuļdziesmu. “Vienkārši dzirdēju, ka tajā jābūt viļņiem un vējam!” Arī savulaik Austras Pumpures dziedātās “Visskaistākās ogas”, ko Karīna šovasar nodziedāja Imantdienās kopā ar grupu “Autobuss debesīs”. “Tajā ir par atbildību un vienaldzību. Mūsdienās tās ir neērtas tēmas, tomēr tās pastāv tīri cilvēciski neatkarīgi no politiskās partijas vai tautības, un es vēlos runāt par tām,” saka aktrise un smaidot piebilst – patiesībā jau visas viņas dziedātās dziesmas ir par mīlestību. Uz to taču tiecas jebkurš. “Nezinu nevienu, kuram mīlestības būtu par daudz!”
