Ņemt un aizbraukt uz Akapulko. Saruna ar Edmundu Freibergu 0
Pēc 30 gadu starplaika pie latviešu skatītājam pazīstamās Īva Žamiaka komēdijas “Uz Akapulko, kundze!” atgriezies režisors EDMUNDS FREIBERGS, solot ne tikai smīdināt, bet arī atsegt dziļākus cilvēku attiecību slāņus. Pirmizrāde – piektdien, 18. oktobrī, Valmieras teātrī.
Izrādes fabula pieredzējušam latviešu teātra skatītājam jau ir labi zināma kopš 1989. gada Nacionālā teātra iestudējuma, kurā toreiz, arī Edmunda Freiberga vadībā, galvenās lomas spēlēja teātra leģendas Astrīda Kairiša un Uldis Dumpis – laimīgi precējusies sieviete, uzticams vīrs, dēls, māsa, kura beidzot precēsies.
No malas raugoties, ideāla ģimene. Vien pēc noslēpumaina svešinieka zvana, piedāvājot doties uz tālo Akapulko Dienvidamerikā, viss sagriežas kājām gaisā. Jauniestudējumā galvenajās lomās iejutušies vieni no šā brīža Valmieras teātra spēcīgākajiem aktieriem – Ieva Puķe un Imants Strads.
Pirmizrādes priekšvakarā tiekamies nevis Valmieras, bet Nacionālajā teātrī. Kāda saikne šobrīd jums ir ar jūsu teātri, jo, man par pārsteigumu, starp Nacionālā teātra sezonas izrāžu jauniestudējumiem jūsu vārdu nemanīju?
E. Freibergs: Joprojām esmu štata režisors Nacionālajā teātrī, lai gan šī sezona man mūsu teātrī ir brīvāka – tieši tāpēc varēju pieņemt piedāvājumu strādāt Valmierā. Tiesa, šajā sezonā šeit veidoju Ziemassvētku uzvedumu. Priecājos, ka mūsu aicinājumam piedalīties atsaucies Maestro Raimonds Pauls, būs mūsu lieliskie dziedošie aktieri, ar kuriem ļoti lepojamies. Šajā sezonā man ir vairāk darba radio, un no jaunā gada ķeršos klāt operas iestudējumam nākamās vasaras Siguldas opermūzikas svētkos.
Jaunā izrāde jums iznāk atgriešanās dubultā. Atkal strādāsit Valmieras teātrī, kur 70. gadu sākumā bijāt aktieris un režisors. Šī ir arī atgriešanās pie darba, kas iestudēts pirms 30 gadiem. Vai toreiz kaut kas palika nepateikts?
Iniciatīva šoreiz nāca no Valmieras teātra puses, un laikam nostrādāja arī kāds sentiments izstaigāt jaunības takas. Bija piedāvājums iestudēt komēdiju, un šobrīd, kad diskusija par komēdiju “lētumu” virmo sabiedriskajā domā, pārdomāju visus piedāvātos variantus un nonācu pie šā – Īva Žamiaka komēdijas “Uz Akapulko, kundze!”.
Pārlasot sapratu, ka tā nekādā ziņā nav novecojusi, ir smieklīga, reizē it nemaz neesot “lēta”. Patiesībā te skarta mūžīgā un ļoti nopietnā cilvēku attiecību tēma. Par to, cik viegli dzīvē pazaudējam vērtīgas lietas – sev tuvus cilvēkus un mīlestību. Par to, cik mēs katrs, dzīvodami ar savu ego, esam uzmanīgi pret otru cilvēku.
Kā jau franču komēdijā, tajā ir eleganti dialogi un ļoti bagātas lomas visiem aktieriem.
Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ paliku pie šīs lugas – saskatīju ideālu tēlotāja sastāvu. Šoreiz būs Valmieras zvaigznes – Ieva Puķe un Imants Strads, arī Māra Mennika un Krišjānis Salmiņš, kā arī jaunais aktieris Emīls Krūmiņš. Arī scenogrāfija (Aigars Ozoliņš) un pārējie akcenti būs citi.
Man pašam izpratne par lietām 30 gados arī ir mainījusies. Šis nebūs nekāds “copy-paste”.
Toreiz, 1989. gadā, aiz dzelzs priekškara aicinājums doties uz Akapulko, jādomā, izskanēja pavisam citādi nekā 2019. gadā, kad mainījusies politiskā iekārta, cilvēku attiecību modeļi, pasaule ir atvērta.
Cilvēciskās lietas iet pāri vienam konkrētam laikam. Mīlestība, vientulība, cilvēka egoisms, nerēķināšanās ar otru. Protams, Akapulko toreiz skanēja citādi, priekšlikums doties apkārt pasaulei bija kaut kas neiedomājams. Es gan neteiktu, ka tas daudziem būtu pavisam vienkārši arī tagad. Protams, ziemā vari aizbraukt uz Ēģipti, bet tāda mēroga ceļojums joprojām ir vilinošs.
Un runa nav tik daudz par konkrētu maršrutu, bet par to, ka paveras iespēja salauzt ikdienu.
Ģimenes, dzimtas iekšējo kolīziju tēma arvien kādā veidā jaušama jūsu iestudējumos, tostarp vienā no jaunākajiem darbiem – izrādē “Cīrulīši”.
Varbūt tā ir savā ziņā sakritība. Bet, protams, es par to domāju. “Cīrulīši” vispār šķita apbrīnojams darbs – luga rakstīta pirms daudziem gadiem, bet ar dažu akcentu maiņu izdevās radīt iespaidu, ka tikpat labi tas process var notikt arī šodien. Arī tagad tiek pamestas lauku mājas un arī visas ģimenes problēmas, kas saistās ar Cīrulīšu ģimeni, nav zaudējušas aktualitāti.
Teātrim vispār būtu jāatspoguļo sabiedrībā notiekošais?
Protams, atainot to, kas notiek šeit un tagad, ir viens no teātra galvenajiem motīviem. Jautājums ir par to, kā “nenobraukt pa virsu”. Mēģināt saredzēt iespējami dziļi, domājot par motivācijām, kāpēc kaut kas notiek. Šajā gadījumā ir jābūt izpratnei par notiekošo, lai izrāde nekļūtu par vienpusību vai lētu populismu.
Esmu arī pārliecināts, ka teātra cilvēkiem ir jābūt savas zemes pilsoņiem ar savu pozīciju.
Mani savā veidā šokē izteikums, ka mākslinieku politika neinteresē. Bet tu taču šeit dzīvo! Ja tu nenodarbosies ar politiku, tā nodarbosies ar tevi – šis izteikums nav zaudējis nozīmi. Tas nenozīmē, ka aktierim jākļūst par politiķi un jāiet uz Saeimu, bet savai ļoti konkrētai un striktai nostājai pret apkārt, sociālajā dzīvē notiekošo viņam ir jābūt.
Man ir saprotama arī teātra galēja izpausme – politiskais teātris, kas runā ne tikai par eksistenciālām, bet arī sociālām problēmām. Piemēram, mūsu režisors Valters Sīlis daudz nodarbojas tieši ar šādu sociālo problēmu risināšanu teātrī. Un tam ir milzīga atsaucība skatītājos. “Teātra žurkā” mēs kādreiz to mēģinājām darīt savā veidā – ar ironiju, satīru, humoru.
Dzīve pierādīja, ka skatītājiem tas bija ārkārtīgi svarīgi. Nonāca pat tik tālu, ka, izsludinot izrāžu pārdošanu, 30 izrādes tika izpārdotas, mums pašiem vēl nezinot, kas īsti tur būs.
Cita lieta ir teātrī runāt par vispārcilvēciskām lietām, tām, kas bija aktuālas vakar, aizvakar, šodien un varbūt būs vienmēr, kamēr pastāvēs cilvēki, kamēr viņos būs sirds un prāts. Cilvēkiem ir ļoti dažādas intereses. Arī mūsu teātrim ir ļoti plašs skatītāju spektrs. Vieni gaida kaut ko inovatīvu, oriģinālu. Cits atnāk izklaidēties, citam vajag, lai runā par aktuālām, sociālām problēmām.
Līdz ar to teātra repertuāram ir jāaptver ārkārtīgi plašs interešu loks.
No zināma raibuma repertuārā nevar un nevajag izvairīties.
Nepareizi salikti uzsvari var novest teātri strupceļā, kā tas, iespējams, šobrīd noticis Dailes teātrī. Jums kā savulaik ilggadējam Nacionālā teātra galvenajam režisoram noteikti ir savs redzējums šajā epopejā.
Lai izteiktu kompetentu viedokli, man būtu jāpēta, kas un kā noticis, taču nedomāju, ka Dailes teātrim var piekārt lēta komēdijteātra birku. Varam runāt par tās vai citas izrādes māksliniecisko kvalitāti, bet tur, arī uz lielās skatuves, ir ļoti nopietni darbi, tostarp “Salemas raganas”, “Kareņins” un virkne citu izrāžu, nerunājot par mazajiem spēles laukumiem, kur ir inovatīvas, vērtīgas izrādes.
Dailes teātrim kā ļoti lielam teātrim ar mūžīgo naudas problēmu, kas ir visiem teātrim, ir arī jādomā par ieņēmumiem.
Tādā situācijā ir iespējams, ka jāizvēlas izrāde, kas domāta plašākai auditorijai. Var diskutēt, vai materiāls ir “par lētu” vai ne. Kamēr valsts simtprocentīgi nesubsidēs teātri, tam būs jādomā par šo pusi.
Tomēr nevar noliegt, ka reizē ir gadījumi, kad zāli piepilda arī tādas izrādes kā Elmāra Seņkova “Pūt, vējiņi!” – nopietna, savdabīgi un interesanti risināta izrāde, kas kļuvusi par absolūtu “šlāgeri” šā vārda labā nozīmē.
Ir neapšaubāmi, ka teātrim laiku pa laikam ir jāmainās.
Ja jūt, ka vairs nav pietiekama tā enerģija jeb impulss, ko var dot cilvēki, kas zināmu laiku vadījuši teātri, kaut kas ir jādara. Jautājums – kā tas notiek? Cik civilizēti, inteliģenti.
Pats esat izjutis grūtības, mēģinot atrast kompromisu starp plašas publikas piesaistīšanu un gaumes, kvalitātes kritērijiem?
Ilgu laiku nācās strādāt par galveno režisoru tad, kad cilvēkiem nebija naudas, par ko paēst un apģērbties, kur nu vēl iet uz teātri. Līdz ar to šis jautājums bija īpaši aktuāls. Radīju “Teātra žurku”, un šis jaunais “politiskā kabarē” žanrs patiešām izraisīja lielu publikas interesi un iedeva zināmu finansiālu līdzsvaru. Starp “žurkām” bija tādas, kuras pieņēma pat mūsu visāķīgākie teātra kritiķi, bet, protams, bija arī tādas, kuras kritizēja kā nepietiekami labas. Iespējams, bijām pareizi uzminējuši, kas publikai šajā brīdī nepieciešams.
Jādomā arī par to, kāda ir teātra seja nākotnē, audzinot jaunos spēkus. Pats no pedagoģiskā darba esat atteicies, lai gan varētu šķist, ka nu būtu īstais brīdis.
Darīju to ilgus gadus, šķiet, no 1977. gada. Mani skolnieki ir visapkārt – Valmieras teātrī tagad satiekos ar saviem un Māras Ķimeles pirmajiem studentiem – Inesi Ramuti, Aigaru Vilimu. Tomēr vienmēr vajag saprast, kad no kaut kā atteikties, pieņemt lēmumu vēl tad, kad šķiet, it kā vēl varētu.
Šobrīd, kamēr esmu vēl vajadzīgs, esmu gatavs strādāt, bet apzinos, ka kādā brīdī arī teātrī varētu būt gatavs pielikt nopietnāku punktu.
Šobrīd mana dzīve ir interesanta, bet zinu, pienāks brīdis, kad būs jāmeklē dzīvē kas cits interesants. Man ļoti patīk ceļot, varbūt varēšu vairāk laika veltīt tam.
Uz Akapulko?
Jāatzīst, Dienvidamerika ir vienīgais kontinents, kurā neesmu bijis. Varbūt vajadzētu ņemt un aizbraukt. Uz Akapulko.
Valmieras Drāmas teātra izrāde “Uz Akapulko, kundze!”
* Režisors: Edmunds Freibergs, telpa – Aigars Ozoliņš, kostīmi – Anna Heinrihsone.
* Lomās: Ieva Puķe, Imants Strads, Māra Mennika, Krišjānis Salmiņš, Emīls Krūmiņš.
