Uldriķis: Gribu spēlēt TOP līgā un aizvest Latviju uz Eiropas čempionātu 0
No gana daudz komplimentus saņēmušās Latvijas futbola jaunās paaudzes pieaugušo līmenī sevi pagaidām pieteicis vien Roberts Uldriķis (21), kurš sekmīgi uzsācis otro sezonu Šveices klubā “Sion”. Latvijas izlasē 11 spēles aizvadījušais un vienus vārtus guvušais slaidais uzbrucējs vēl atrodas ēnā, bet viņa laiks tuvojas. Saruna notika pagājušo otrdien. Pēcāk Latvijas izlase ar 0:6 kapitulēja Austrijai, Robertam tiekot laukumā vien mača beigās, bet šovakar 21.45 “Daugavas” stadionā Rīgā mačs pret Ziemeļmaķedoniju.
Tu noteikti izlasē ieradies labā noskaņojumā, jo esi iekļuvis “Sion” pamatsastāvā un komanda kopvērtējumā ieņem trešo vietu.
R. Uldriķis: Ierodoties izlasē, noskaņojums vienmēr ir ļoti labs, bet šoreiz – lielisks. Jācenšas, lai arī prombraucot būtu tāpat, jo parasti tomēr jūtos bēdīgi. Uz “Sion” treniņu nometni es un citi izlašu spēlētāji ieradāmies desmit dienas vēlāk nekā pārējie, un, kamēr uzņēmām fizisko kondīciju, sākās pārbaudes spēles. Tad vairāk nācu uz maiņu, bet pēdējā mēnesī arī GPS rādītāji liecināja par daudz labāku sportisko formu – vairāk sprintu, lielāka noskrietā distance. Treneris deva iespēju spēlē pret “Zürich” – bijām mazākumā, rezultāts neizšķirts, bet izlaida mani, guvām divus vārtus un uzvarējām ar 3:1. Tā visiem bija ļoti svarīga spēle.
Četru uzvaru sērija pašiem ir pārsteigums?
Neteiktu, ka pārsteigums. Darām to, ko treneris saka, cīnāmies ar maksimālu atdevi, un visi skatītāji to novērtē. Strādājam kā komanda. Pēc manas ielikšanas sastāvā mainījusies taktika. Spēlēju kā izteikts centra uzbrucējs, esmu guvis tikai vienus vārtus – kausa spēlē, bet no manis prasa, lai saglabāju bumbu uzbrukumā, kad izejam no aizsardzības. Ir daudz citu spēlētāju, kuri var iesist.
Pats jūti, ka esi iekarojis galvenā trenera Stefana Anšo uzticību?
Šobrīd, visticamāk, esmu. Viņš redz, ka katru dienu cītīgi strādāju un neizniekoju uzticību. Cenšos vēl vairāk, lai vietu saglabātu. Tagad ieradies Seidū Dumbija, uzbrucējs ar skaļu vārdu – bijis rezultatīvākais Šveicē, Krievijā, spēlējis “AS Roma”. Neesmu viņu saticis, bet skaidrs viens – jāturpina cīnīties.
Šveicē esi jau mazliet vairāk nekā gadu. Kā tu raksturotu jauno posmu savā dzīvē?
Ar lieliem viļņiem – gan labi momenti, gan slikti. Dažreiz spēlēju sākuma sastāvā, citreiz neesmu pieteikumā. Laba pieredze, piedalījos apmēram pusē spēļu, iznāca gūt vārtus. Gribējās, lai komanda izcīna augstāku vietu par astoto.
Tu laikam esi labs piemērs tam, ko saka par Latvijas futbolistiem – jābrauc uz ārzemēm, jo tur ir konkurence un iespējas progresēt.
Latvijā konkurences nav vispār, ja salīdzina ar kādu labu ārzemju čempionātu. Kad spēlēju “Mettā”, biju vēl pavisam jauns, RFS bija labi spēlētāji, bet ne tādi kā “Sion”. Daudz augstāks līmenis, prasības, spēles temps, tehnika, taktika.
Individuāli visvairāk esmu progresējis spēlē ar galvu, ko daudz slīpējām kopā ar tehniskās sagatavotības treneri. Lai arī esmu garš, tā nebija mana stiprā puse.
Tāpat bumbas pieņemšanā, saglabāšanā. Ar fiziskās sagatavotības treneri runājām, ka jāveic vairāk sprintu. Neesmu lēns, bet pietrūkst ātru sprintu vienam pēc otra. Tam arī piestrādājam. Protams, tehnika jāuzlabo, vārtu gūšana.
Daudzi izlases futbolisti atgriezušies Latvijā, jo te maksā vairāk, nekā viņi varētu dabūt ārzemēs. Vai arī tev tīri no finansiālā viedokļa izdevīgāk nebūtu spēlēt mājās?
Cik saņem futbolisti Latvijā?
Labākajiem esot desmit tūkstoši eiro mēnesī un vairāk.
Tik daudz? Ja, spēlējot Latvijā, vari tik daudz saņemt, tas ir kosmoss. Tas nemotivē doties prom un cīnīties ārzemēs. Es tagad esmu labā čempionātā un vietā, kur varu attīstīt sevi kā futbolistu, kā cilvēku, nobriest fiziski un emocionāli. Tas ir ļoti svarīgi – būt gatavam psiholoģiski. Ārzemēs ir pavisam citādi, ar tevi neauklējas.
Bet tu visiem trim Sionas treneriem šā gada laikā esi pierādījis, ka vari spēlēt.
Tā bija. Pirmais arī sākumā tā aizdomīgi skatījās – atbraucis futbolists no Latvijas, bet sāku labi spēlēt un iepatikos. Tiku sastāvā, tad treneris nomainījās. Nācās visu no jauna pierādīt, nav nekāda avansa. Ja man būtu Brazīlijas vai Francijas pase, varbūt būtu citādi.
Pie Murata Jakina biju melnajā sarakstā, varēju darīt, ko gribu, bet nekas nemainījās. Turpināju neatlaidīgi strādāt, tiku pie iespējas un to izmantoju.
Galvenais ir mentāli nesalūzt un nepadoties. Es dzīvoju viens, apkārt nav ne draugu, ne ģimenes. Futbols ir vienīgais, kāpēc aizbrauc uz turieni un, ja nesanāk, tad ir ļoti grūti.
Hokejists Rodrigo Ābols teic – lai izcīnītu vietu pirmajā komandā, jābūt nekaunīgam. Tev piemīt nekaunība?
Domāju, ka jā, profesionālajā komandu sportā bez tās nevar, jo vienmēr uz katru vietu būs divi trīs pretendenti. Pērn bija septiņi astoņi uzbrucēji uz vienu divām vietām. Latvijā varbūt reizēm var bez tā iztikt, bet tur tas nav iespējams. Ja nespēlē, tad nevari staigāt priecīgs apkārt. Protams, nevari būt īgns un stāvēt atsevišķi, bet jācenšas parādīt, ka gribi un esi gatavs spēlēt, nevis izbaudīt laiku. Vai jādod pa kājām treniņos? Nē, tad komandas biedri necienīs, tā iebrauksi otrā grāvī.
Kāpēc Latvijas izlasei cits pēc cita seko sarūgtinoši posmi?
Mums trūkst pārliecības. Ārzemēs visi domā, ka ir ja ne labākie, tad pietiekami kvalitatīvi – uzņemas iniciatīvu, nebaidās spēlēt. Ja netiek sastāvā, uzskata, ka pelnījis tur būt. Mums pietrūkst mentalitātes. Nevajag baidīties, jo futbols jau ir tikai spēle. Nāk viens zaudējums pēc otra, un tas jau ir kā ieradums. Tu pierodi gan pie uzvarām, gan zaudējumiem, vajag to lauzt. Jāparāda, ka gribam un varam spēlēt.
Uzskatu, ka nav nereāli atgūt līdzjutēju uzticību. Sionā mēs visi skrienam un cīnāmies viens par otru, izlasē tā dažreiz pietrūcis.
Kad zaudē, ir grūti to izdarīt. Vajag saliedēties, uzvarēt kādā spēlē, un aizies vieglāk. Šajā turnīrā jāizcīna uzvara vai vismaz neizšķirts un pēc tam Nāciju līgā jāmēģina mainīt psiholoģiju.
Andris Vaņins bija spēlētāju vārdā izteicies, ka neesat mierā ar jauno prēmiju sistēmu izlasē. Kā tu uz to skaties?
Cik esmu runājis ar citu izlašu spēlētājiem, viņi teica, ka esot prēmijas. Man tas ir vienalga – gribu pārstāvēt savu valsti, nevis spēlēt naudas dēļ. Ja mēs zaudējam vai, kā Nāciju līgā, neuzvaram nevienā spēlē, tad nav par ko maksāt. Prēmijas maksā par labiem rezultātiem. Latvijas bankas kartē neesmu skatījies, bet man šķiet, ka šajā turnīrā nav nekas maksāts. Mana dzīve no tā nemainīsies.
Cik esi izsalcis kļūt par pamatsastāva spēlētāju Latvijas izlasē?
Ļoti! Gribu spēlēt, klubā esmu aizvadījis vairākas spēles pamatsastāvā, jūtos diezgan labā kondīcijā, spēlēju visaugstākajā līmenī no mūsu futbolistiem, klubu rangā augstāk nekā Šveice ir tikai Ukraina, kur spēlē Kaspars Dubra. Gribu reiz spēlēt kādā no TOP 5 līgām un aizvest Latviju uz Eiropas čempionātu.
