Jābūt kārtīgiem savas valodas saimniekiem. Saruna ar Latviešu valodas aģentūras speciālisti Velgu Līcīti-Melderi 0
Piektdien, 21. februārī, kā ik gadu Latvijā tiks atzīmēta Dzimtās valodas diena. Īpašs sarīkojums Rīgas Latviešu biedrībā notiks skolēniem – radošo darbu konkursa laureātiem. Konkursa tēma šogad bija “Izstāsti man savu sapni”, un projektu organizē Latviešu valodas aģentūras speciāliste VELGA LĪCĪTE-MELDERE.
Satiekoties Latviešu valodas aģentūrā, Velga Līcīte-Meldere teic – konkursam arvien tiek izvēlēti temati, kas apliecina Latvijas spēku, aicina sajust lepnumu par savu valsti un valodu, parāda, ka visi esam līdzdalīgi tajā, kāda ir Latvija.
Kā šī ideja izaugusi? Skatos, ka šogad ir vairāk nekā tūkstoš dalībnieku, turklāt ļoti plaši pārstāvēta diaspora…
V. Līcīte-Meldere: Ideja par konkursu ir sena, tas notiek jau 12 gadus. Organizēt pasākumus, kas veicina sabiedrības iesaistīšanos un pozitīvas lingvistiskās attieksmes veidošanos, ir viens no Latviešu valodas aģentūras uzdevumiem.
Pozitīvu attieksmi var veidot, ja cilvēks tajā ir līdzdalīgs, iesaistās, domā, zīmē un raksta –
un, kā redzam, ar katru konkursu atsaucība arvien vairāk pieaug. Tēmas ir ļoti dažādas, bet visas stāsta, kā bērni jūtas Latvijā, kā redz Latviju, kā viņi jūt, ko paši varētu paveikt, lai padarītu mūsu valsti vēl skaistāku.
Šogad patiešām bija rekordliels dalībnieku skaits ne tikai no Latvijas skolām, bet arī no latviešu skolām ārzemēs – pavisam 1234 darbi, no tiem 693 ir literārie darbi un 541 – zīmējumi.
Droši vien ir skolas un skolotāji, no kuriem katru gadu saņemat labus darbus?
Jā, mēs redzam gan skolas, gan skolotājus, par kuriem no gada gadā var priecāties, cik meistarīgi viņi strādā ar bērniem, kā prot viņus ieinteresēt, cik labskanīga un izkopta ir viņu audzēkņu valoda.
Protams, tas atkarīgs arī no situācijas ģimenē –
cik bieži bērns vests uz teātri, vai viņam lasa priekšā grāmatas, kā pats prot formulēt savas domas. Šajā gadā konkursā godalgoto skolēnu skolotāji saņems pateicības.
Paldies latviešu valodas, zīmēšanas skolotājiem, bibliotekāriem, klases audzinātājiem, kuri atsaucas – bez viņu atsaucības šāds konkurss nevarētu notikt. No katras skolas tiek atsūtīti deviņi labākie darbi. Tas nozīmē, ka saņemam labākos no labākajiem.
Šogad izvēlējāmies ļoti skaistu tematu, bet arī ļoti trauslu – bijām mazliet bažīgi, vai bērni tiešām atklās mums savus sapņus. Sirsnīgs paldies, ka viņi to darīja, un mēs arī ļoti saudzīgi tam piegājām.
Kad es augu, mēs ļoti labi zinājām, kas jāraksta sacerējumos, lai tie patiktu skolotājiem. Vai darbi, ko saņemat, visi ir pozitīvi, vai kāds tomēr izsaka arī kritiskas domas?
Lasot šos darbus, parādās visa emociju gamma, kāda vien dzīvē iespējama. Spektrs ir no ļoti laimīgām, ļoti stiprām ģimenēm, kurās mamma un tētis, vecmāmiņa un vectētiņš un visa radu saime priecājas par bērna ienākšanu ģimenē un ļoti atbalsta viņu, līdz traģiskiem stāstiem, kuros ir zaudējums, vecāku nāve, šķiršanās.
Daudz tādu stāstu arī šogad.
Ja vien tas ko mainītu, es aicinātu – vecāki, lūdzu, nešķirieties, tā bērniem ir milzīga trauma!
Redzam arī ārkārtīgi depresīvus darbus, kur šķiet, ka bērnam būtu vajadzīga palīdzība. Tādi it kā ikdienišķi stāsti – kāda meitene raksta, kā viņa ar mammu, brāļiem un māsām cep pankūkas, un beigās piebilst – citiem tā būtu ikdienišķa situācija, bet viņa var savus tuviniekus satikt tikai atmiņās.
Tad mums, žūrijai, ir šoks – esmu šādos gadījumos pat jautājusi, rakstījusi skolotājai, lai saprastu, kas ir noticis… Ir darbi, kas iesēžas ļoti dziļi, par tiem daudz jādomā.
Šogad mums ir stāsts, kurā zēns sapņo, ka atbrauks tētis, kurš strādā Īrijā un kuru viņš nav saticis jau četrus gadus. Kāds cits zēns sapņo, kaut vismaz viņa kaķis prastu runāt, jo viņš jūtas ļoti vientuļš.
Šāds stāsts nav vienīgais, tas arī iezīmē Latvijas sociālo ainu.
Ir ļoti sarežģītas situācijas, kurām bērniem jāiziet cauri jau agri bērnībā.
Un kādi ir bērnu sapņi?
Lielā tēma, kas vieno, ir sapnis būt laimīgam, un darbi rāda, ko mums katram laimei vajag. Kādas meitenes sapnis – viņa apmeklē deju studiju un sapņo, ka iemācīsies tik skaisti dejot, lai varētu balles kleitā Rundāles pilī nodejot valsi tā, ka tas patiktu pat Imantam Lancmanim. Viņa devums Latvijai ir tik nozīmīgs, ka meitenei gribētos viņu šādi iepriecināt.
Ir sapnis vēlreiz dzirdēt vecmāmiņas balsi, atgriezties pagātnē, pateikt, lai viņa aiziet pie ārsta. Ir stāsti par mājām, kurās bērni kādreiz dzīvojuši – tās nojauktas, taču daļiņa no sirds palikusi tur.
Sapnis, lai būtu kāds ar ko parunāt; lai būtu vismaz viens labs, īsts draugs; lai ģimene atkal būtu kopā. Ir stāsti, lai Latvija būtu sakopta un zaļa.
Ārkārtīgi daudz sapņu par nākotnes profesiju, par to, lai būtu iespēja realizēt dzīvē savu talantu.
Un mēs arī vēlam, lai izdotos.
Tad ir romantiskie sapņi – dzirdēt un pateikt kādam cilvēkam, ka es tevi arī ļoti mīlu. Sapnis par patiesām jūtām, mūžīgu mīlestību, sapnis, lai mamma būtu vesela.
Ir arī bērni, kas piepilda savu vecāku vai vecvecāku sapņus.
Tas ir diezgan diskutabls temats, ja kāds no pieaugušajiem nav piepildījis savus sapņus, bet grib, lai dzimtā tie tiktu īstenoti. Bija viens darbs, kas man šķita dīvains – viens no dalībniekiem rakstīja, ka viņam gribētos daudz ceļot, bet strādāt pārāk negribētos, jo arī tētim labāk patīk pavadīt laiku, skatoties televīziju.
Zinām taču, ka Latvijā ir veselas dzimtas, kuras pārtiek no pabalstiem, un arī tas parādās bērnu stāstos.
Ja runā par valodu – apbalvoti, kā jau uzsvērāt, tiek visvislabākie. Kāda kopumā ir bērnu valoda šajos darbos?
Ļoti dažāda, to droši vien ietekmē, cik daudz bērnam maziņam lasītas pasakas, cik pats lasa grāmatas, cik skolotājs ieinteresējis.
Ir ārkārtīgi talantīgi bērni – starp viņiem noteikti ir nākamie rakstnieki.
Protams, no ārzemēm iesūtītajos darbos ļoti var just – jo ilgāk bērni dzīvojuši ārpus Latvijas, jo lielāka atšķirība teikumu konstrukcijā, vārdu lietojumā. Var redzēt, vai vecāki mājās runā latviski, vai atbrauc uz Latviju, vai bērniem ir iespēja šeit pabūt ilgāk.
Latviešu valodas aģentūra rīko nometnes diasporas bērniem. Ja ir vēlēšanās, ir arī iespēja mācīties latviešu valodu tiešsaistē.
Dzimtās valodas dienas pasākumā piektdien labāko skolēnu darbus lasīs Latvijas Nacionālā teātra aktieri Agnese Cīrule un Jēkabs Reinis. Iepazīstoties ar šiem darbiem, viņš teica, ka esot bažīgi skatījies uz Latvijas nākotni, uz to, kāda ir tagadējo bērnu attieksme pret Latviju.
Bet, izlasot gan pērnā gada darbus, kuru tēma bija bērnības stāsti, gan šīgada darbus par sapņiem, atzina – nu viņam ir sajūta, ka Latvija ir drošās rokās.
Šie darbi tiešām rada labu sajūtu par to, kas notiek ar mūsu valodu,
par to, kā bērni runā, raksta, un arī kāda ir viņu attieksme pret Latviju. Protams, mēs apzināmies, ka šie ir labākie no labākajiem darbiem.
Fragmenti no bērnu radošā konkursa darbiem.
“Esmu dzirdējusi, ka pieaugušie bieži runā par nepiepildītiem sapņiem. Interesanti, vai izaugot cilvēki sāk sapņot tikai nakts miegā? Un ko tad viņi dara pa dienu? Kur paliek bērnības sapņi? Zinu droši, ka gribu izaugt un savus sapņus piepildīt. Vecāki man māca, ka lielo lietu sākumā vienmēr ir kāds sapnis. Varbūt mazs, varbūt pat pārdrošs. Varbūt citi to pat nesaprot. Piemēram, Dullajam Daukam bija sapnis nonākt tur, kur saule ar jūru satiekas. Liekas, traks sapnis. Kamdēļ to vajag? Bet viņš dzīvoja ar to sapni.” (Gabriela Kostigova, Gulbenes 2. vidusskolas 3. c klase)
“…Man ir arī tādi sapņi, kas lielāki par mani pašu. Un tieši tāpēc bitei bija jābūt no zelta. Nekad vēl nav bijis viegli sasniegt kādu mērķi. Sapnī tas bija viegli. Bet dzīvē es vēlos kļūt par ārstu onkologu. Jau no mazotnes es sapņoju par to un lūdzu. Ir cilvēki, kuri man apgalvo, ka tas būs grūti: jāmācās vairāk nekā 10 gadu, tās būs negulētas naktis, būs jāredz daudz sāpju un ciešanu.
Bet es palieku pie sava sapņa, savas zelta bites. Ārsta profesija ir visvajadzīgākā un viscēlākā.” (Luīze Burmistrova, Bauskas Valsts ģimnāzijas 9. a klase)
“Man ir sapnis… par ģimeni. Un, nē, tas nav par jaunas, savas ģimenes veidošanu, par vīru un talantīgām atvasēm. Skan jau skaisti, bet … tomēr, nē. Tas ir par manu ģimeni. Par manu ģimeni kopā. Kā vienu veselu siltuma, mīlestības un saskaņas bumbu.” (Dārta Kancēviča, Vecpiebalgas vidusskolas 9. klase)
“Visskaistākais sapnis – mēs esam stipra tauta un turamies visi kopā. Kopā esam valsts svētkos, Ziemassvētkos iededzam eglītē svecītes, Jāņos kurinām ugunskuru un dziedam Līgo dziesmas. Mani bērni ar vislielāko prieku gaida svētkus, kad esam kopā vairākas paaudzes pie viena galda. Latvija ir mūsu mājas, un mēs esam par to lepni.” (Hedviga Mieze, Cēsu Bērzaines pamatskola – attīstības centra 8. klase)
“Manuprāt, valoda ir svarīgs ierocis kultūras saglabāšanā. Ikvienas tautas kultūras atdzimšanas darbam jāsākas ar tautas valodas lietošanu pēc iespējas visās sabiedriskās dzīves jomās. Jaunajiem puišiem bija sapnis par vienotu tautu ar kopīgu valodu. Man dzimtā valoda atgādina augļu dārzu, kas ir jākopj, jāsargā no salnām, zagļiem un grauzējiem. Mums jābūt kārtīgiem savas valodas saimniekiem – tāds ir mans sapnis!” (Gustavs Stankevičs,
Valmieras Viestura vidusskolas 7. a klase)
