Arī Latvijā nesaprot, kāpēc jāpalīdz citiem, ja pašiem ir grūti 4
Starptautiskajā dienā nabadzības mazināšanai, kura tika atzīmēta oktobra vidū, Eiropā un Latvijā prezentēja šī gada pārskatu par Eiropas Savienības (ES) valstu ieguldījumu attīstības sadarbībā – dažāda veida atbalsta sniegšanā trūcīgām un mazāk attīstītām valstīm.
Mērķis, ko nepilda
ES mērķis ir, lai katra valsts starptautiskajai palīdzībai novirzītu 0,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP), taču tikai Dānija, Luksemburga un Zviedrija sasniegusi šādu līmeni. 19 ES valstīs attīstības budžeta apjoms stagnē vai ir samazinājies, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2007. gada. Latvija ir starp tām valstīm, kas nepilda savas starptautiskās saistība, un tās attīstības budžets 2012. gadā ir tikai 0,08% no IKP (16 miljoni eiro) – viens no viszemākajiem ES. Daudzās valstīs vēl arvien cilvēki neaptverot šīs iniciatīvas nozīmi. “Arī Latvija ir viena no tām valstīm, kurā lielais vairākums uzskata, ka palīdzēt citu valstu iedzīvotājiem – tā ir ļoti liela ekstra, pamatojoties uz faktu, ka pašiem pietiek problēmu,” norāda Latvijas Platformas attīstības sadarbībai (LAPAS) direktore Inese Vaivare. Taču, neskatoties uz to, Latvija no pēdējās vietas ES pērn nedaudz pakāpusies un palielinājusi finansiālo atbalstu attīstības sadarbībai par 17%.
Eksperti meklē veiksmes formulu
Šo jautājumu LAPAS nolēma šķetināt diskusijas veidā, uz debatēm aicinot dažādu jomu ekspertus un interesentus. Visi kopā sprieda, vai ir iespējams atrast ieguldījumu “veiksmes formulu”, kas mazinātu nevienlīdzību un veicinātu attīstību.
“Visi cilvēki savā būtībā grib būt labi, taču ikviena vērtības un labās īpašības tiek realizētas tikai tad, ja ir piemērota vide,” norāda Agita Kalviņa, Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas pārstāve. Viņa uzsver, cik svarīgi cilvēkiem justies droši, komfortabli un ērti, lai tie spētu dot labus rezultātus un būtu tendēti uz attīstību.
Par to pārliecināta arī nesen sociālo biznesu uzsākusī Zane Bojāre. Viņa radījusi lupatu deķu aušanas studiju – ar galveno mērķi nevis pelnīt, bet socializēt veca gadagājuma cilvēkus, radot vidi, kurā tie jūtas vajadzīgi, noderīgi. Taču šāds bizness ir sarežģīts un nevar risināt visaptverošo nabadzības problēmu Latvijā. “Mēs nevaram pieražot tādu apjomu, lai nodrošinātu strādājošajiem senioriem otru pensiju,” atzīst Z. Bojāre. Pēc viņas domām, šāda veida bizness var darboties, ja rīkojas līdzīgi kā Indijā, kur kāds piena produktu uzņēmums izveidoja neatkarīgu ražotni, lai novērstu nepilnvērtīga uztura problēmu. Iepērkot vietējo pienu, stimulēja cilvēkus turēt govis, algoja vietējos cilvēkus, tādējādi radot darba vietas un ražojot vietējiem iedzīvotājiem piena produktus par ļoti zemām izmaksām. “Šādā mērogā es saskatu iespēju sociālajam biznesam mazināt nabadzību un veicināt izaugsmi, tiesa, vajadzīgs kāds liels investors. Mana pārliecība ir – ja katrs savā biznesā varētu integrēt kādu sociālā biznesa aspektu, mēs noteikti dzīvotu labāk,” skaidro Bojāre.
Vides eksperts Jānis Brizga bažījas par to, ka savu domāšanu balstām uz tehnoloģiju attīstību, kas ļauj palielināt produktivitāti un efektivitāti, taču vienlaikus ir arī perfekta augsne aizvien lielākai resursu izmantošanai. Ilgtermiņā šāda rīcība mūs aizvedīšot līdz iznīcībai, tādēļ jāmeklē citas iespējas. “Latvijai nevajadzētu traukties materiālās labklājības virzienā, drīzāk raudzīties uz to, kā veidot laimīgāku sabiedrību,” uzskata Brizga.
Jāsāk sociāla izglītošana
Labdarības organizācijas “Palīdzēsim.lv” vadītāja Ilze Skuja, runājot par palīdzēšanu, min vēl kādu būtisku aspektu: “Cilvēki diemžēl kļūst atkarīgi no palīdzības. Pie tās ātri pierod, un tā demotivē rīkoties, turklāt šis pieradums tiek mantots.” Eksperte skaidro, ka cilvēki sāk uzskatīt – sabiedrības pienākums ir viņus uzturēt un balstīt, taču tas neko nemaina un palīdzības devējam jābūt gudram, lai nekļūtu līdzatkarīgs. “Ja gribam runāt par attīstību, mums jārāda, jāmāca cilvēkiem, ka var dzīvot arī savādāk, nevis tikai jāpieved kārtējā pārtikas vai drēbju paka. Vajadzīga arī sociāla izglītošana, motivēšana,” skaidro I. Skuja.
Vaivare uzskata, ka Latvijā būtu vairāk savstarpēji jāsadarbojas, lai attīstības politika tik lielā mērā nebalstītos uz pašiniciatīvu. Pavisam nedaudzas nevalstiskās organizācijas, piedaloties projektos, brauc uz dažādām valstīm un cenšas risināt attīstības jautājumus sadarbojoties. Atsevišķas grupas, balstoties uz privātajiem ziedojumiem, palīdz kādām konkrētām kopienām, piemēram, Latvijas zemnieki ziedo naudu, lai Gvatemalas ciemata iedzīvotājus apgādātu ar dējējvistām. Vēl citas organizācijas strādā pie izglītošanas, skaidrojot sabiedrībai, kāpēc ir svarīgi palīdzēt.
Fakti
Pēdējo desmit gadu laikā ES un tās dalībvalstis atvēlējušas apmēram 45 miljardus eiro gadā attīstības sadarbībai, kas ir vairāk nekā puse no visas pasaules sniegtā atbalsta.
Kopš 2004. gada, pateicoties šim atbalstam, vairāk nekā 13 miljoni zēnu un meiteņu ir sākuši iet skolā.
Vairāk nekā 70 miljoniem cilvēku visā pasaulē nodrošināta piekļuve ūdenim.
Laikā no 1990. līdz 2010. gadam par 25% samazinājies to cilvēku skaits, kam ienākumi dienā ir 1,25 dolāri, tāpēc aptuveni 700 miljoni cilvēku vairs nedzīvo zem ekstrēmās nabadzības sliekšņa.
Bada cietēju īpatsvars samazinājies par 8,3%, tomēr vēl arvien katram astotajam cilvēkam pasaulē regulāri nav ko ēst.
