Antonevičs: “Jābūt gataviem, ka Putins neapstāsies” 132
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diemžēl nav nekāda pamata domāt, ka karš Ukrainā tuvākajā laikā varētu beigties, – šāda atziņa arvien biežāk parādās medijos, citējot ekspertus un politiskos līderus.
Pa vidu gan vēl pazib pa kādam optimistiskākam scenārijam par to, ka karš turpināsies “līdz rudenim”, taču tādu kļūst arvien mazāk. Sabiedrības noskaņojumam tas, protams, par labu nenāk.
Ne velti NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts centās nolemtību atšķaidīt ar iedvesmojošām pārdomām tviterī, kas vēlāk tika plaši citētas arī dažādos medijos.
“Intensīvam karam loģistika ir kā mašīnas motoram motereļļa, jo intensīvāk brauc, jo tā svarīgāka. Krievijas kara motoram gan tās eļļas, manuprāt, ir palicis krietni maz. Un, intensīvi tā karojot, tas var arī salūzt,” raksta Sārts.
Uzsvars tomēr jāliek uz vārdu “manuprāt”, jo kas tur pašlaik notiek ar to “eļļu” nav skaidrs, un arī Rietumu izlūkdienestu informācija atšķirībā no pirmskara perioda un kara pirmajām nedēļām vairs netiek tik aktīvi publiskota.
Toties jau tagad ir skaidrs, ka neīstenojas viens no agrāk bieži piesauktajiem scenārijiem – tiklīdz no Ukrainas uz Krieviju sāks masveidā ceļot tā sauktais “Gruz 200” (tā Afganistānas kara laikā tika apzīmēti kritušo karavīru līķi), tas izsauks pieaugošu sabiedrības neapmierinātību un Putinam nāksies piebremzēt, ja vien viņš negrib nemierus pats savā valstī.
Šāda atziņa nebija grābta no gaisa, bet gan balstījās iepriekšējā pieredzē.
Gan no tās pašas Afganistānas, kas pamazām veidoja sabiedrības pārliecību par kara bezjēdzīgumu, vienlaikus graujot arī padomju varas pamatus, gan vēlāk Čečenijas kara laikā, kad veidojās t. s. karavīru māšu kustība ar spēcīgu ietekmi uz sabiedrisko domu.
Zīmīgi, ka tagad šī un līdzīgas organizācija ir jau laikus pasludinātas par “ārvalstu aģentiem” un citādi pataisītas par nenozīmīgām.
Arī paša Vladimira Putina politiskajā karjerā viens no nepatīkamākajiem brīžiem saistīts ar situāciju, kad viņam jāatbild bojāgājušo tuviniekiem. Tas bija viņa prezidentūras pats sākums – 2000. gada augusts, kad Barenca jūrā nogrima zemūdene “Kursk” un gāja bojā 118 jūrnieki, bet neprasmīgā glābšanas operācija un patieso apstākļu slēpšana saniknoja viņu sievas.
Putins uzskatīja, ka viņam ar notiekošo nav nekāda sakara, un sākotnēji pat nepārtrauca savu atvaļinājumu, kuru pavadīja Sočos, tāpēc viņš acīmredzot bija šokēts, ka notikušajā tiek vainots arī valsts vadītājs. Televīzijā tika rādīti sižeti, kurā bojāgājušo tuvinieki izsaka viņam personiskus pārmetumus.
Kā vēlāk stāstīja notikumu aculiecinieki, Putins pats zvanījis uz vienu no televīzijām un pārmetis, ka tā pārraidot safabricētu sižetu un par jūrnieku sievām uzdodot kaut kur atrastas un kameru priekšā noliktas “pērkamās sievietes”.
Tad kāpēc tagad, pēc vairāk nekā 20 gadiem, Ukrainā bojāgājušo tuvinieki klusē un Putins vairs nejūt diskomfortu? “Kursk” gadījumā pat nebija tiešas prezidenta vainas, tikai pastarpināta atbildība par varas nespēju reaģēt krīzes situācijā, bet tagad var teikt, ka pats Putins ir aizsūtījis nāvē vairākus desmitus tūkstošus karavīru, bet radinieku sāpes un dusmas neatspoguļojas pat opozīcijas veidotajos “YouTube” kanālos, kur nu vēl plašāk.
Iespējams, šokējošā atbilde ir atrodama kādā ziņu sižetā, ko aizvadītajā nedēļā demonstrēja Kremļa propagandas kanālā “Rossija 1”, un par ko rakstīja arī portāls LA.LV. Klišejiskam ievadam par to, ka kāds 31 gadu vecs krievu tankists Aleksejs Milovs no Saratovas apgabala “tāpat kā vectēvi un vecvectēvi cīnījās ar fašistiem”, seko negaidīts pavērsiens.
Stāvot pie jaunas baltas automašīnas “Lada”, kritušā tēvs saka: “Būs piemiņa no dēla!” Tiek mierīgi pavēstīts, ka auto nopirkts par tā saukto zārka naudu jeb pabalstu, kas tiek piešķirts kritušo tuviniekiem.
Auto esot baltā krāsā, tieši tāda patikusi dēlam, un pirmais brauciens plānots tieši uz kapiem – nu acīmredzot, lai pateiktu paldies par “dāvanu”. Prātam neaptverams cinisms, tomēr acīmredzot Krievijas varai ir izdevies sataustīt veidu, kā atrisināt šo problēmu. Tuvinieki tiek vienkārši nopirkti, bet tie, kas nepārdodas, jau vairs nav vērā ņemams spēks, un viņus nav grūti apklusināt ar citiem paņēmieniem.
Cik lieli ir šie pabalsti, gan netiek atklāts, parādās dažādi skaitļi – sākotnēji it kā septiņi miljoni rubļu (ap 107 000 eiro), bet esot vēl dažādas piemaksas, acīmredzot te ir atstāta “tirgošanās” iespēja.
Katrā ziņā Krievijas reģionu iedzīvotājiem tā ir ļoti liela nauda. Vēl viena nianse – Afganistānā un Čečenijā kritušie bija obligātā dienesta karavīri, bet uz Ukrainu pašlaik tiek sūtīti pamatā tie, kam ir noslēgti līgumi. Te, protams, ir stāsts, ka, turpinot karot, var nākties veikt daļēju mobilizāciju un tad jau arī atpirkties kļūs grūtāk, taču pagaidām tas darbojas.
Tad kāds turpinājums gaidāms? Šķiet, vienu no reālistiskākajām situācijas analīzēm, kuru pēdējā laikā nācies dzirdēt, sniedz žurnālists Mihails Fišmans, kurš pamanījis, ka Putins pēdējā laikā ir diezgan apmierināts, par spīti tam, ka panākumi frontē it kā būtu vērtējami kā izgāšanās.
Nesen kādā sanāksmē Putins ar pašapmierinātu smīnu sejā paziņoja: “Ukrainā mēs tā īsti vēl neko neesam sākuši.”
Protams, ka tā ir blefošana. Taču, lūk, ko no tā secina Fišmans: “Aiz šī smīna un izteikumiem atklājas kas cits – karš būs mūžīgs.
Putinam nav citas dienaskārtības un plānu, viņam nav galapunkta, pie kura apstāties. Pārtraukumi un atelpas brīži ir iespējami, bet karš ir pašmērķis. (..)
Kamēr Ukraina nekapitulē un Rietumi neatzīst Krievijas uzvaru, tikmēr apstāties nevar. Bet, ja atzīst, tad jo vairāk – kāpēc apstāties? To visi saprot!”
Tieši tāpēc pašlaik optimistiski scenāriji par kara beigām “līdz rudenim” vai to, ka drīz “kara motoram eļļa beigsies” der vien īslaicīgai pašsajūtas uzlabošanai, kamēr reālajā dzīvē jāgatavojas pavisam citiem, daudz nepatīkamākiem scenārijiem.
