Jābeidz bezatbildīgā tukšsolīšana. Saruna ar ST tiesnesi Jāni Neimani 4
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satversmes tiesa, pieņemot spriedumu par augstskolu finansējumu, ir lēmusi plašāk un pateikusi, ka ir nepareizi speciālajos likumos paredzēt, cik procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP) tiks nodrošināti attiecīgajai jomai. Tiesa secinājusi, ka likuma panti, kuros ir konkrēti finanšu solījumi kādai nozarei, nepamatoti ierobežo valdības tiesības veidot valsts ekonomiskajai situācijai un politiskajām prioritātēm atbilstošu valsts budžeta projektu. Ja Saeima lemj piešķirt kādus līdzekļus, kas valdības iesniegtajā valsts budžeta projektā nav paredzēti, tad Saeimai arī jāpasaka, kur tam ņemt finansējumu. Satversmes tiesas spriedums raisījis jautājumus politiķiem un sabiedrībai. Par to iztaujāju ST tiesnesi Jāni Neimani.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, nosakot konkrētas valsts budžeta daļas dažādos likumos, tiek ignorēta valsts budžeta likuma nozīme un mērķis. Bet, ja likumos neieliek konkrētu naudas summu, konkrētus procentus no IKP, vai nav tā, ka budžeta likums kļūst ļoti vispārīgs? Tie procenti taču var būt ne tikai īstermiņa, bet ilgtermiņa mērķis, uz ko tiekties.
J. Neimanis: Gadskārtējā budžeta likums ir konkrēts finanšu ienākumu un izdevumu plāns – bilance. Citos likumos noteiktais pienākums atvēlēt kādai nozarei vai vajadzībai noteiktu naudas summu procentos no iekšzemes kopprodukta nav gluži mērķis, uz ko tiekties, bet gan tiesisks pienākums tā adresātam attiecīgo finanšu summu ieplānot/piešķirt ar gadskārtējo valsts budžeta likumu.
Nedomāju, ka gadījumā, ja likumos neieliek konkrētu naudas summu, valsts uzdevums tamdēļ kļūtu vispārīgs vai nepildāms.
Saeima var noteikt konkrētus valsts uzdevumus, piemēram, ieviest bezpilota gaisa kuģu pilotu licencēšanu. Tam nepieciešama papildu juridiskā infrastruktūra, t. i., ne tikai attiecīgi likumi un noteikumi, bet arī izpildītāji – valsts pārvaldes iestāde, attiecīgs personāls un tehniskais nodrošinājums utt. Līdz ar šādu valsts uzdevumu uzņemšanos valdībai jāieplāno finansējums šāda uzdevuma izpildei.
Kopumā valsts uzdevumi ir ļoti plaši un daudzveidīgi, kas arī vienlīdz prasa rūpes par to izpildi. Tāpēc valdībai pirmajai būtu jāsaplāno finansējums visu šo uzdevumu izpildei. Ja finansējuma sadali budžetā jau ieplānos Saeima, tā pārņems budžeta sastādīšanas kompetenci sev, samazinot to valdībai.
Procentu vai konkrētu skaitļu ierakstīšana nereti ir kompromiss starp politiķiem un arodbiedrībām. Vai ST spriedums varētu būt kā pietiekami stiprs arguments, lai šādi kompromisi vairs netiktu pieļauti? Citāts: “Pēc ilgas un grūtas arodbiedrību cīņas 2018. gada valsts budžetā atvēlētais naudas daudzums veselības nozarei gan eiro izteiksmē, gan procentos no IKP beidzot bija būtiski dāsnāks.”
Valsts budžets noteikti ir dažādu politiku un prioritāšu kompromiss. Ja šāds kompromiss tiek panākts gadskārtējā valsts budžeta sastādīšanas un izskatīšanas laikā, nav problēmu, bet ierakstīt likumos šādus kompromisus tā, ka visu šo “kompromisu” izpilde valdībai neļauj sastādīt saprātīgu, saimniecisku budžetu, jo tie vieni paši daudzkārt pārsniedz valsts finansiālās iespējas, ir vairāk nekā bezatbildīga tukšsolīšana.
Vai Saeima pati nevar lemt (likumos ierakstīt), kas ir tās attiecīgā gada vai nākamo trīs gadu prioritātes, kam jādod valsts nauda? Vai tai ir jāpieņem tikai tas, ko valdība noliek priekšā?
Visi valsts uzdevumi ir vienlīdz izpildāmi. Nav tā, ka šogad vai tuvākos trīs gadus bezpilota gaisa kuģu vadīšanas administrēšana būs prioritāte, bet pamatizglītības nodrošināšana nebūs, vai otrādi. Ja valsts uzņemas noteiktu uzdevumu, tas tai ir jāizpilda. Vienlaikus Saeima ar vidēja termiņa budžeta likumu iezīmē īpašas finansēšanas prioritātes. Saeimai, protams, nav viss jāpieņem, ko tai liek valdība; Saeimai saglabājas tiesības noteikt citādu valsts budžeta pozīciju sadalījumu.
Vai visi likumi tagad ir jāmaina, kur minēts, kādam ir jābūt kādas nozares finansējumam? Kāpēc aizsardzības budžetam nolemtie 2% no IKP ir likumīgi?
Satversmes tiesa nav skatījusi lietu par Valsts aizsardzības finansēšanas likuma atbilstību Satversmei, tādēļ kā tiesnesis neesmu tiesīgs paust savu nostāju par šā likuma atbilstību Satversmei ārpus konkrētas lietas. Satversmes tiesa ar spriedumu ir izskatījusi tikai Augstskolu likuma 78. panta septītās daļas atbilstību Satversmei.
Vienlaikus Satversmes tiesa ir vērsusi likumdevēja uzmanību, ka tam jāpārskata citi likumi, kuros noteiktas līdzīgas normas, kuras pati Saeima uztvērusi kā “neizpildāmus solījumus”.
Vai, ņemot vērā ST spriedumu, kā konsekvence tam būtu jālabo arī politiskie dokumenti, kur parādās konkrēti skaitļi? Piemēram, Nacionālajā attīstības plānā 2027. gadam ir ierakstīts, ka veselības aprūpes finansējumam būtu jātuvojas vidējam ES rādītājam, kas ir 7,5% no IKP, un tam vajadzētu sasniegt vismaz 4% no IKP. Norādīts arī, par cik procentiem būtu jāsamazina pacientu līdzmaksājumi, kā arī to iedzīvotāju procentuālais daudzums, kuriem nepieciešama ārstēšana, bet tā nav pieejama.
Nē, Satversmes tiesas spriedums neskar politikas plānošanas sfēru.
Valsts budžets top, politiski vienojoties. Partiju programmās nereti tiek ierakstīti konkrēti cipari. Piemēram, Jaunās konservatīvās partijas programmā ir fiksēta apņemšanās, ka no 2021. gada minimālā alga būs 500 eiro. Partija atkāpās no neapliekamā minimuma celšanas, lai to panāktu. Ar ko labāka šāda konkrēta apņemšanās no speciālajos likumos norādītajiem procentiem no IKP? To ierakstot, partija taču neparedzēja konkrētu avotu, kur tiks rasts finansējums.
Nē, Satversmes tiesas spriedums neskar politisko partiju plānus un apsolījumus. To faktiska īstenošana atkarīga no sabiedrības atbalsta šai partijai vēlēšanās.
Vai tas, ka Veselības aprūpes finansēšanas likumā ir noteikts, ka trīs gadu laikā ik gadu mediķu alga tiks palielināta par 20%, ir vērtējams negatīvi? Vai tā ir tiesiskā paļāvība vai tikai solījums?
Satversmes tiesas izskatīšanā atrodas lieta par šo Veselības aprūpes finansēšanas likuma normu, tādēļ neesmu tiesīgs paust savu nostāju par šā likuma atbilstību Satversmei ārpus konkrētās lietas.
Vai jūs prognozējat, ka pēc Valsts budžeta likuma 2021. gadam pieņemšanas ST varētu pieaugt sūdzību skaits? Vai to varētu stimulēt fakts, ka pašvaldībām tika samazināta daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa no līdzšinējiem 80% līdz 75%, bet valsts budžeta likumprojekts tām uzliek par pienākumu palielināt izdevumu daļu: nodrošināt ST spriedumu par GMI, palielināt algas bērnudārzu pedagogiem, palielinot minimālo algu utt.?
Pieteikumu skaita pieaugums atkarīgs no pieteikuma iesniedzējiem, vai tie izlems izmantot savas tiesības uz aizskarto tiesību vai kompetenču aizsardzību Satversmes tiesā.
Tiesa pati lietu ierosināt pēc savas iniciatīvas nedrīkst. Pašvaldībām ir piešķirtas tiesības aizsargāt savas pašvaldības kompetenci/tiesības Satversmes tiesā. Ja kāda pašvaldība iesniegs pieteikumu, tiesai tas būs jāskata – vispirms kolēģijā, lai izlemtu, vai lieta ierosināma, un, ja lietu ierosinātu, tad, protams, jāizskata pēc būtības.
Vai jūs uzskatāt, ka Lietuvas konstitucionālās tiesas spriedums, atļaujot “iezīmēt” daļu no nodokļa ieņēmumiem nacionālajai raidorganizācijai, uzskatāms par sliktu konstitucionālās tiesas praksi?
Man grūti izteikties par šo jautājumu, jo neesmu iepazinies ar nesenā sprieduma saturu. Zīmīgi, ka Satversmes tiesa savā pēdējā spriedumā par Augstskolu likuma normu izmantoja tieši Lietuvas konstitucionālās tiesas sprieduma atziņas par līdzīgu budžeta tiesību jautājumu.
Iespējams, ka pēdējais Lietuvas konstitucionālās tiesas spriedums varētu būt atšķirīgs, jo tajā nozīme piešķirta neatkarīgās institūcijas pastāvēšanas/neatkarības garantijām. Visticamāk, ka konkrēta apmēra finansējums kalpo raidorganizācijas, kuras statuss un neatkarība nostiprināta konstitūcijā, neatkarības nodrošināšanai un vienlaikus tas netraucē valdībai sastādīt sabalansētu valsts budžetu.
