Guntis Ščerbinskis: Ar kādu mērķi pašvaldību listēs piesedz rūdītus čekistus? 11
Šajās dienās uzzinājām, ka gaidāmajās vēlēšanās par varu Ventspilī cīnīsies arī viens bijušais PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) struktūras štata darbinieks, bet Salaspilī – kāds Latvijas kompartijas (LKP) biedrs, kurš partijā darbojies arī pēc 1991. gada janvāra.
Likums skaidri noteic, ka personas ar šādu biogrāfiju nevar pretendēt uz vēlētiem varas, tostarp pašvaldību amatiem. Tomēr, izrādās, uz abiem iepriekšminētajiem kandidātiem šī norma neattiecas. Šīs personas ne tikai nesaņems sodu par to, ka būtībā pretlikumīgi pieteikušas savas kandidatūras un nav atklājušas šos būtiskos biogrāfijas traipus, tās netiks arī svītrotas no kandidātu sarakstiem. Vēlēšanu komisiju ierēdņi šādai rīcībai jeb, pareizāk sakot, bezdarbībai veikli piemeklējuši attaisnojumu, proti, minētie fakti neesot apstiprināti tiesas ceļā. Var jau būt, ka šādas juridiskas interpretācijas patiešām ir pamatotas, tomēr, ja tas acīmredzami ļauj apiet likumu, jābrīnās, kāpēc atbildīgas iestādes par to neceļ trauksmi, kāpēc uz nelāgo situāciju mierīgi nolūkojas likumdevējs. Ar šo klusējošo bezdarbību faktiski tiek leģitimizēta bijušo čekistu un komunistu kandidēšana uz vēlētiem amatiem.
Klusējot akceptēta tiek arī vēlētāju muļķošana un vazāšana aiz deguna. Lai arī brīvas vēlēšanas demokrātiskā valstī nekādā veidā nav savietojamas ar viltu, maldināšanu, uzpirkšanu vai citādu balsotāju ietekmēšanu, šajā gadījumā šie principi pilnībā tiek pārkāpti. Aizbildinoties ar personas datu aizsardzību, vēlētājiem netiek atklāts, kurš kandidāts tad strādājis VDK un kurš turpinājis celt komunismu vēl pēc 1991. gada. Gan Ventspils vēlēšanu komisijas vadītāja Baiba Līdaka, gan viņas Salaspils kolēģe Silvija Zālīte klusē kā sazvērējušās, kad gribu uzzināt šo personu vārdus. Kad apelēju pie vēlētāju tiesībām zināt šos būtiskos kandidātu biogrāfijas datus, lai nebalsotu akli, tā teikt, par sivēnu maisā, abas ir nepielūdzamas kā mūris. Viņas apelē pie personas datu aizsardzības likuma, atsaucas uz konsultācijām Centrālajā vēlēšanu komisijā un ko vēl ne, tikai nez kāpēc negrib ne dzirdēt par vēlētāja tiesībām būt informētam, lai izdarītu pamatotu izvēli. Tā vietā gan Salaspils, gan Ventspils vēlētājiem 3. jūnijā faktiski jāspēlē krievu rulete ar domu – trāpīs vai netrāpīs uz “īsto”.
Vēlēšanu komisijas ar savu nostāju faktiski demonstrē valsts pozīciju šajā jautājumā. Kvēlā vēlme par katru cenu aizstāvēt kāda vēlēšanu kandidāta tiesības slēpt neērtus biogrāfijas faktus ir ne tikai nepieņemama. Tā ir diskreditējoša attiecībā uz visu vēlēšanu procesu un demokrātiju kā tādu, kas balstās informētas sabiedrības izvēlē. Turklāt šeit nav koķetēšana par kādām pikantām kandidāta seksuālās dzīves detaļām vai sensitīviem veselības datiem. Runa ir par visai sabiedrībai un valsts drošībai būtiskiem faktiem. Ja tos slēpj, tad ar kādu mērķi?
Šī situācija ļauj ar lielu neuzticību uzlūkot nesenos SAB direktora Jāņa Maizīša izteikumus intervijā lvportals.lv, kur viņš uzsver: “Jā, kartotēkā ir sabiedrībā zināmi un godāti cilvēki. Tomēr nevajadzētu uzreiz domāt, ka tie ir šā brīža politiķi vai augsta ranga amatpersonas. Lielākā daļa no tiem, kas varbūt arī sadarbojās ar VDK, centās turēties tālāk no pašreizējiem politiskajiem procesiem.” Maizītis arī apgalvo, ka visas amatpersonas, arī politiķi, esot pārbaudītas, tāpēc pašreizējo politiķu un amatpersonu vidū neesot to, kas ir kartotēkā. Tomēr nelāgā situācija, kas tagad radusies ap diviem kandidātiem, kurus ne tikai nevar svītrot no saraksta, bet kuru pagātne tiek rūpīgi slēpta no vēlētājiem, var kalpot kā zaļā gaisma arī citiem čekistiem, komunistiem, interfrontistiem, Vislatvijas glābējiem un citiem. Diez vai Latvija to var atļauties, jo sevišķi šajos ģeopolitiskajos apstākļos.
