Atis Klimovičs: Mūs aizveda uz milicijas iecirkni, kad bijām piezvanījuši pie kādas mājas durvīm 4
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai atgriežamies veselus divdesmit gadus tālā pagātnē un paskatāmies, kāda tolaik ārvalstu žurnālista acīm izskatījās Baltkrievija, kur pašlaik jau mēnesi turpinās protesti pret 26 gadus valdījušo Aleksandru Lukašenko.
Neapšaubāmi tīra, klusa, bez automašīnu sastrēgumiem, ar neparasti skopiem lauku veikalu plauktiem gluži kā padomju valdīšanas laikā.
Ar galveno nacionālā mēroga laikrakstu “Sovetskaja Belorussija”, kam tirāža tolaik sasniedza fantastiskus apjomus – pusmiljonu eksemplāru. Cita lieta, ka šajā avīzē nebija nekā pievilcīga, ko būtu vērts izlasīt.
Tas pats bija redzams arī valsts televīzijā, kur bijušais padomju saimniecības vadītājs Lukašenko bija galvenais ik vakara varonis un viesis baltkrievu mājās. Rudenī ražas novākšanas laikā viņš katru dienu atradās uz lauka, vērtēja graudu nokulšanu, izteica lietišķus spriedumus, viesojās lauksaimniecības tehnikas ražošanas uzņēmumos un tēvišķi norādīja laikus samaksāt strādniekiem algas.
Viņš bija gluži kā tēvs tautai.
Runāja tās vairākumam saprotamā valodā, veiksmīgi radot iespaidu, ka ir vienkāršo cilvēku, sevišķi laucinieku, aizstāvis, un ārkārtīgi rūpējas par to, lai graudi tiktu novākti.
Iespējams, daudzi viņam ticēja. Kādā Austrumbaltkrievijas ciemā vairāki aptaujātie vīri prezidentu nekritizēja, taču izteicās, ka labāka dzīve būtu, apvienojoties ar Krieviju. Tomēr satiku vismaz vienu vaļsirdīgu ciema iedzīvotāju, kas teica, ka par Batjku vairs nebalsošot – viņš tikai solot dzīves uzlabošanos, bet neesot spējīgs to nodrošināt.
Jau tolaik visu valsti kontrolēja vīri melnā, un tas nav pārspīlējums.
Varēju pārliecināties, ka ārzemju žurnālistus šādi ģērbusies persona, draudot izsaukt milicijas papildspēkus, padzen no labības lauka, kur viņi bija vēlējušies ierakstīt sarunas ar kombainieriem.
Īpaša modrība valdīja gan uz lauka, gan pilsētā. Pie Baltkrievijas Pilsoņu partijas tolaik viesojās sadarbības partneri no britu konservatīvo partijas, kuri vēlējās iepazīties ar situāciju valstī. Un tika pārsteigti – visai ātri britus aizturēja un viņi vairākas stundas pavadīja kādā provinces milicijas nodaļā.
Mūs – divus Latvijas žurnālistus – arī aizveda uz milicijas iecirkni, kad lauku ciematā bijām piezvanījuši pie kādas mājas durvīm. Tur uz pastāvīgu dzīvi faktiski bez izbraukšanas iespējām A. Lukašenko bija nometinājis savu sievu.
Otrā ielas pusē atradās milicijas postenis, kas uzreiz izsauca patruļu. Pat pēc tam, kad nofotografēju virs ieejas Oršas pilsētas stacijas restorānā redzamo gleznu ar Ļeņinu un sarkanarmiešiem, tika izteikti draudi: atnāks puiši – miliči!
Gadiem ejot, Batjka visu “sakārtoja”. Valsts drošības dienestu ar ciešām saitēm savienoja ar Krievijas drošības dienestu.
Tā skaidri apliecinot divu līdzīgu režīmu sadarbību, solidaritāti un vienādu skatījumu uz lietām. Cita lieta, ka vēlākajos gados A. Lukašenko centās iestāstīt starptautiskajai auditorijai, ka viņš tomēr esot patiess neatkarīgās Baltkrievijas interešu aizstāvis. Un tam daudzi noticēja.
Ne tikai Rietumeiropā.
Arī Latvija ilgi loloja cerības uz izdevīgu sadarbību un ārkārtīgi pūlējās noorganizēt A. Lukašenko vizīti Rīgā.
Vai bija reāls pamats šādam optimismam? Tagad redzam, ka nekāda. Tagad pat “Panorāmu” vairs neielaiž Baltkrievijā – laiks kaut ko saprast!
