Atis Klimovičs: Tautas valodā runājot, beidzamajā laikā pāri robežai no Krievijas nākuši “arābi” 52
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Notikumi tepat aiz robežas vienu otru Latgalē pierobežā dzīvojošo pilsoni pamudinājuši nopietnāk izturēties pret tādu jautājumu kā drošība, kā arī daudz kritiskāk aplūkot Putina un Lukašenko izveidoto draudīgo atmosfēru viņu pārvaldītajās zemēs.
Tagad pat daļa šeit dzīvojošo baltkrievu ir stingri pārliecināti, ka baltkrievu “batjka” ir tik ļoti pāršāvis pār strīpu, ka masveidīgo vardarbību viņam baltkrievu tauta nepiedos.
Ziemeļlatgalē pierobežā dzīvojošie esot konstatējuši, ka situācija vairs nav tāda kā iepriekš. Tautas valodā runājot, beidzamajā laikā pāri robežai no Krievijas nākuši “arābi” – un robežsargiem darba netrūkstot.
Arī otrā robežas pusē manīts vairāk kustības, daudz biežāk mūsu robežas pusē gaisā dzirdama helikoptera rūkoņa. Tajā pašā laikā nekāda nemiera nav, visi zina, ka problēmas ir Lietuvai, kurp no Baltkrievijas organizēti dodas daudz lielāks skaits bēgļu.
Dzīve ar tās ikdienas darbiem rit savu ierasto gaitu, tomēr nenāktu par ļaunu pajautāt vietējiem pierobežas iedzīvotājiem, cik droši viņi jūtas.
Vai tur valda pārliecība, ka bez bažām, liekot roku uz sirds, varam teikt – plānojiet nākotni, būvējiet un attīstiet savas saimniecības, jo te ir teritorija, par kuras drošību atbild pasaulē spēcīgākā militārā alianse?
Tomēr tā laikam īsti nav, jo pietrūkst dziļa un atbildīga atbilstošo valsts struktūru un amatpersonu kontakta ar sabiedrību.
Kādēļ tāda “kautrība” – vai par drošības jautājumiem bez slepeno plānu izklāsta nav iespējams runāt?
Netiek jau prasīts, lai aizsardzības ministrs un bruņoto spēku komandieris atklāj noslēpumu, tieši kādā veidā X stundā varbūtējais pretinieks tiktu apturēts un sagrauts. Tomēr sarunāties nepieciešams daudz atklātāk un drošāk, un tam ir nozīme.
Lai ne tikai ministrijā un štābā zinātu, ka varam justies pat drošāk, nekā esam cerējuši.
Ko lai saka par ierindas pilsoni Ziemeļlatgalē, ja pat bijušais un ilggadējais Balvu novada galva, nesenais Saeimas deputāts Andris Kazinovskis nezina, kā NATO šajā reģionā rīkotos, – vai potenciālais agresors neieslīdētu dziļi Latvijā kā mīkstā sviesta klucī?
Līdz šim pat centīgs laikrakstu lasītājs un citu mediju vērotājs diezin vai būs spējis sameklēt nopietnu un gaidītu atbildi.
Atcerēsimies pirms vairākiem gadiem tā laika aizsardzības ministra Vējoņa teikto, ka X stundā esot jāatceras nacionālo partizānu karš un jābūt gataviem tā atkārtošanai.
“Interesants” ierosinājums, kas lika uzdot jautājumu, vai spēcīgākā militārā alianse pasaulē gatavojas partizānu karam savā teritorijā. Tam grūti piekrist, jo loģika par aizsardzības spēkiem liek tiem cīnīties par ikkatru jebkuras dalībvalsts teritorijas kvadrātmetru.
Un tas jāzina gan mums, šajā gadījumā Ziemeļlatgales iedzīvotājiem vispirms, gan visai NATO, gan, protams, arī potenciālajam pretiniekam.
Daudz skaidrības nebūs viesis arī “Latvijas Avīzes” ikmēneša pielikumā “Zemessargs” nesen izteiktais viedoklis, ka zemessargiem Latgalē jāaizkavē pretinieks, lai pagūtu sagatavot Rīgu aizstāvībai.
Droši vien patiesība ir kaut kur pa vidu un draudu gadījumā alianses palīgspēki paspētu nokļūt līdz Ziemeļlatgalei.
Saprotams, ka informācija par sevišķo uzdevumu vienību darbību ir klasificēta, tomēr, spriežot pēc skopām ziņām dažādos medijos, var noprast, ka Baltijas valstīs pastiprināti darbojas šādas sabiedroto valstu vienības.
Domājot par valsts drošību, vērts palasīt viena otra pieredzējuša un zinoša latviešu virsnieka komentārus.
Tie ir derīgi, jo mudina kritiskāk paskatīties uz situāciju valsts aizsardzībā un katram uzdot sev jautājumu – ko es darīšu X stundā?
