“Mūsu tautai jāatgriežas pie pirmsākumiem, pie zaudētā garīguma.” Saruna ar aktrisi Lidiju Pupuri 25
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar Lidiju Pupuri gan tiekamies piektdienas, 27. augusta, pēcpusdienā, pāris stundu pirms gluži citas pirmizrādes, kurā viņai jāiejūtas Smiļģa mātes lomā.
Taču abas izrādes tematiski viena otrai netraucē, drīzāk tieši pretēji – tās būtībā ir savstarpēji papildinošas.
Zenta Mauriņa tiek uzskatīta par latviešu filozofiskās esejas žanra iedibinātāju, Aspazija – par spilgtāko Jaunās strāvas dzejnieci un dramaturģi, bet aktrise Lidija Pupure – par smalku komiskās groteskas meistari un ansambļa cilvēku solistu teātrī.
Trīs stipras sievietes vieno spēja sekot savai sirdsbalsij, brīva iztēle, intuīcija, interese par tautisko pagātni, kā arī patiesas rūpes par savas nācijas pastāvēšanu un nākotni.
Pianistes Agneses Egliņas atskaņotas klaviermūzikas pavadījumā, ar Aspazijas un Zentas Mauriņas dzeju un esejām Lidija Pupure aicinās skatītājus atklāt sievietes subjektīvo pasaules skatījumu, kā arī kopīgi reflektēt par cilvēcisko esību un dzīves jēgu mainīgā un grūti paredzamā laikā.
– Kā izlēmāt par labu tieši Aspazijai un Zentai Mauriņai, kad izvēle tik plaša?
L. Pupure: – Jāsāk ar to, ka šis vakars ir pateicības sveiciens maniem pedagogiem teātra simtgadē. Ienākot teātrī, mēs bijām pavisam citas formācijas audzināti, pirmskara literatūra, daudz kas no kultūras bija izņemts no aprites, mūsu izglītība bija pavisam cita.
Bet teātrī strādāja brīvvalsts, pasaules cilvēki, un viņi, protams, mūs rosināja, mudināja domāt dziļāk, plašāk, kas tajā laikā citādi bija liegts. Mūsu pedagogi bija Felicita Ertnere, Alma Ābele, un viņas savā laikā bija bijušas draugos ar Zentu Mauriņu, kura nāca uz izrādēm, labi sapratās ar Smiļģi, aktieriem.
Pedagogi rosināja mūs lasīt viņas darbus un viņas ierosinātos darbus. Tīri teorētiskas grāmatas jaunam, mākslinieciski ievirzītam jaunietim varētu šķist garlaicīgas, nesaprotamas.
Bet Mauriņas darbos apvienots zinātniskais un mākslinieciskais stils, viņa ir ārkārtīgi brīnišķīga ierosinātāja, kas popularizē pasaules kultūru.
– Un arī dziļi latviska, jo esejās vienmēr mūsu dižgarus pielīdzina pasaules talantiem.
– Mūsu brīnišķīgais Vaivodiņš (mūzikas konsultants Juris Vaivods. – L. K.-Š.), kurš mums ir tāda kā teātra dvēsele, ļoti palīdzēja, izvēlējās katram piemērotu mūziķi, kas vislabāk varētu papildināt izvēlēto materiālu. Viss “Dailes kanona” cikls ir viņa sirds un dvēsele.
Un vēl arī tāpēc izvēlējos Mauriņu, ka viss, ko viņa tajos gados raksta, man arī šodien šķiet aktuāli. Mūsu tautai nav īpaši raksturīgi pielūgt garus, kas pārāki par pašiem. Bijība dižgaru priekšā mums īsti nepiemīt.
– Tur gan, man šķiet, šī līnija ir bīstama abās pusēs – gan nepietiekamā cieņā, gan pārmērīgā dievināšanā.
– Mani pie Zentas Mauriņas īpaši saista tas, ka viņa iepazīstina ar pasaules dižgariem un nosauc mūsu dižgarus, kas atbilst viņu līmenim, līdz ar to ceļot nacionālo un tautas pašapziņu.
Mums ārkārtīgi pietrūkst veselīgas pašcieņas un pašapziņas. Viņa saka arī skarbus vārdus par mums, viņa saka – mums piemīt vai nu mazvērtības izjūta, vai lielummānija.
Un vēl viņa saka – visa vēsture nav mūsu garu sakausējusi tautas kopībā, tā ir viņas sāpe. Un tās pašas idejas jau daudz agrāk ir Aspazijai, Rainim. Un tā mēs, trešā studija, tikām audzināti arī Dailes teātrī.
– Skatoties uz to, kas patlaban notiek, es piekristu, ka mēs tā arī neesam saliedējušies par tautu, esam kašķīgi indivīdi…
– Atmoda bija brīnišķīgs laiks, jo tur mēs cīnījāmies par visiem šiem ideāliem. Ja mums nebūtu bijuši tie dzejnieki, kas bija, ja mēs nebūtu domājuši tajās kategorijās, tad atmoda nebūtu varējusi notikt.
Arī tas, cik tajā laikā apmeklēts bija teātris, kā visi nāca veldzēties domāt, spriest, arī tajā pat stipri ierobežotajā laikā, tas tautu izglītoja un stiprināja.
Mēs dzīvojām aiz dzelzs priekškara, bet mēs nedzīvojām mucā. Es uzskatu, ka šodien šis tas ir jāatgādina.
Zenta Mauriņa arī raksta, ka kulturāls cilvēks nav tas, kas visu svešumā redzēto aizgrābtīgi piesavinās, arī ne tas, kas visu noraida, bet gan tas, kas uzmanīgi vēro, salīdzina, vērtē, un beidzot paņem tikai to, kas viņa paša un tautas vērtību kāpina, šķīstī un tvirtina.
Varbūt soli pa solim mūsu tautai jāatgriežas pie pirmsākumiem, pie zaudētā garīguma. Šodien satrauc visi ķīviņi, strīdi, šķelšanās par sīkumiem.
Un tad vēl tāda doma nāk prātā – mums nevajadzētu celt Rietumu vakardienu, jo esam dzīvojuši vienā laikā, tikai dažādās sistēmās.
Abas šīs sistēmas jāpārvērtē, jo daudz kas ir savu laiku nodzīvojis un atmetams.
– Mums par attaisnojumu jāsaka – iznākuši no tās sistēmas, kurā bijām, mēs acīmredzot nepratām uzcelt ko pavisam jaunu.
– Jā, tas viss notika tik negaidīti, protams. Bet taisnoties… Mēs katrs varam taisnoties, attaisnoties – es tā mēdzu teikt, ja kaut ko neizdarām uz skatuves.
Bet zālē sēdošos tas neinteresē, jo viņi redz un bauda tikai to, ko mēs viņiem piedāvājam. Man jebkuros apstākļos jādara vislabākais, lai nebūtu jātaisnojas, lai nebūtu neērti par rezultātu.
– Lidija Pupure vienmēr tiek minēta starp elegantākajām vecākā gadagājuma aktrisēm. Vai par to jāpateicas darbam, kas liek visu laiku rakties sevī, uzturēt urdošu, jauneklīgu garu?
– Neapšaubāmi, neapšaubāmi. Esmu vairākkārt arī teikusi, ka savu mūžu teātrī visaugstāk vērtēju tieši no cilvēciskās izaugsmes iespējas.
Mani pat tik daudz neinteresē publicitāte, atpazīstamība, popularitāte – varbūt tas ir manā raksturā, es no tām pat nedaudz izvairos.
Protams, novērtējumu mēs visi vēlamies, gribam zināt, vai darbs sasniedzis auditoriju, iekritis sirsniņā un prātā, neapšaubāmi, citādi jau nebūtu vērts to darīt. Bet tā lielākā bauda ir, kad režisors iedod lomu, un tu esi balta lapa, sāc no paša pamata.
Apaugt ar kaut kādu imidžu, dažādos ceļos iekarot statusu, kas šodien ir ļoti populāri, aktiera profesijai man šķiet traucējoši un bīstami.
Mācos no aktieriem, kurus ļoti augstu vērtēju, cik viņi ir pieklusināti dzīvē, jo kaut kas jau sevī arī ir jāaizsargā, arī process, kā tiek pie lomas, kādiem grūtumiem, neticībai, kādām fiziskām, garīgām mokām bieži jāiziet cauri.
Tas skatītājam nav jāzina, un viņš to nemaz arī līdz galam nevar saprast.
Arī šodienas pirmizrādē “Smiļģis”, kur ir tik daudz vēsturiska materiāla, izrāde jāuztver kā patstāvīgs māksliniecisks darbs.
– Pieminējāt “Smiļģi”, un man tieši bija jautājums: jūs izrādē būsiet Smiļģa māte, un, esot Dailes teātra 3. kurss, bijāt arī pēdējie, kam bija tieša saskare ar Smiļģi.
– Domājot par Smiļģa māti, man gribas teikt: mātei, kurai ir tāds dēls, kāds bija Smiļģis, galvenās bažas – un tas izpaužas arī lugas materiālā – ir viņa pārjūtība.
Autore manai varonei pat devusi tādu tekstu: “Viņš ir liels bērns.” Un par lielu bērnu māte uztraucas līdz mūža galam, tāpēc ka tas nav caurmēra cilvēks, viņa emocijas ir tik spilgtas, dziļas, kontrastainas, ka tādai mātei ir visu laiku, man pat gribas teikt, jātrīc, jāpieņem un jālūdz.
– Man jau šķiet, tas ir tas, ko mēs, mātes, visu laiku darām.
– Jā, tomēr ir bērni, kurus jāpalaiž vaļā, nabassaite jāpārgriež, bet ir tādi bērni, kur māte intuitīvi jūt – viņus dzīvē pasargā tieši šī nabassaite.
– Savādi, domājot par latviešiem, kuriem piemīt patiess vēriens, Smiļģis man vienmēr nāk prātā kā viens no pirmajiem.
– Neapšaubāmi, tāds viņš arī bija, īpaši mākslā. Dzīvē šie cilvēki ir ļoti trausli, pretrunīgi, brīžam pat apjukuši un nezinoši, jo galvenokārt sakņojas mākslas pasaulē, kas tomēr ir fantāzija.
– Vārdu sakot, arī mākslas cilvēkam laikam drošāk, ja viņam ir stingra piesaiste reālajai pasaulei?
– Noteikti. Gribas teikt paša Smiļģa vārdiem – ar humoru, bet arī ar traģikomisku piesitienu. Viņš teica: divas izvirtības vienlaikus nav iespējamas! Jo vienā pusē vienmēr būs zaudētāji.
Tāpat kā mēs teiktu, ka uz diviem krēsliem nevar sēdēt, var tikai nokrist zemē. Vīriešiem gan mazliet vieglāk, vienmēr atradīsies sievietes, kuras viņus dievinās un pat stāvēs ar ziedu pušķiem rindās. No sievietēm māksliniecēm vīrieši, šķiet, baidās.
– Es gan tajā laikā vēl biju bērns un pati to neredzēju, bet zinām taču, kā pielūdzējas medīja skaistuļus galveno lomu tēlotājus…
– Protams, protams, un tas viņus bieži samaitāja. Mums izrādē arī ir viena tāda fanāte, pielūdzēja kā personāžs. Tā ir tāda dīvaina pasaule…
Bet, atgriežoties pie kanoniem, jāsaka – man ļoti grūti gāja ar materiāla atlasi, nevarēju izrādē ne tuvu iekļaut visu, ko būtu gribējies. Zenta Mauriņa aptver ļoti plašu tēmu loku.
Mēs no tā izvēlējāmies sievietes – stiprās sievietes – tēmu. Zenta Mauriņa pati raksta: “Visās manās esejās izteiktās un arī neizteiktās domas, jūtas un atziņas var apvienot ar trim vārdiem – amo, ergo sum.”
– Andris Keišs nupat, stāstot par jauno dzejas izrādi, sacīja – nebūs uz skatuves Keiša, tikai Vācietis. Vai arī jūs varat to pašu teikt – nekādas Pupures uz skatuves, tikai Mauriņa?
– Kad runāju dzeju, vienmēr domāju par to, kā lai pati palieku aiz teksta. Tas man šķiet būtiski un svarīgi. Nevairos arī turēt autora rakstīto vārdu sev priekšā, jo tad man ir sajūta, ka vairāk identificējos ar viņu un novēršu uzmanību no sevis.
Protams, teksta izvēle vienmēr sakrīt arī ar manu pārliecību, tādēļ ceru, ka uz skatuves būs gan Zenta Mauriņa, gan es pati, un šo vakaru ar brīnišķīgiem skaņdarbiem kuplinās talantīgā pianiste Agnese Egliņa.
