Jāapvienojas centriski labējiem. Saruna ar Edmundu Demiteru 9
Par to, kādi izaicinājumi pēc valdības krišanas jāpārvar Reformu partijai (RP) un Latvijas valstij kopumā, RP priekšsēdētāju Edmundu Demiteru iztaujāja “Latvijas Avīzes” žurnālisti Ģirts Zvirbulis un Voldemārs Krustiņš.
– Kad Valdis Dombrovskis argumentēja savu demisiju, viņš un citi stāstīja, ka nepieciešama valdība, aiz kuras būtu plašāka aizmugure un lielāks politiskais atbalsts. Bet mums rodas jautājums – vai tad brīdī pirms demisijas bija kāda neuzticība tieši premjeram un vai tagad ir radušies jauni apstākļi, kas radījuši jaunu situāciju, jo partijas jau paliek tās pašas?
– Vispirms par pašu demisijas soli un situāciju koalīcijā pirms demisijas. Jau pirms Zolitūdes traģēdijas mums bija pārrunas ar premjeru Valdi Dombrovski par to, ka koalīcijas sastāvu būtu vēlams paplašināt. Es viņu ļoti labi sapratu, ņemot vērā tābrīža situāciju. Atceramies, ka koalīcija nespēja vienoti nobalsot pat par nākamā gada budžeta nodošanu komisijām. Arī no prezidenta puses jau vairākkārt bijām dzirdējuši, ka nepieciešama plašāka koalīcija, kura būtu spējīgāka pieņemt lēmumus. Tomēr es premjeram paudu savas bažas par paplašinātas koalīcijas izveidi, jo nevienam nav noslēpums, kāda mūsu partijā ir nostāja pret Zaļo un zemnieku savienību. Man gan pašam personiski liekas nepieņemami novilkt kaut kādas “sarkanās līnijas” pret labēji centrisku politisko spēku ZZS, bet es respektēju partijas iepriekšējās vadības izvēli tā rīkoties. Tobrīd mēs ne pie kāda kopsaucēja nenonācām.
Ja runājam par premjera demisiju, tad, manuprāt, šis solis viņam nebija jāsper. Bet, ja nu viņš to ir izdarījis, tad mēs to novērtējam kā ļoti politiski atbildīgu rīcību. Varu tikai iedomāties, kāds spiediens uz premjeru bija dienās pēc Zolitūdes traģēdijas. Kaut arī apstākļi pēc Zolitūdes notikumiem ir būtiski mainījušies, politiskie spēlētāji paliek tie paši. Tieši tādēļ šobrīd esam tādā situācijā, ka pēc pirmā sarunu raunda ar Valsts prezidentu nav redzējuma, kuram no izvirzītajiem kandidātiem uzticēt valdības veidošanu.
– Jūs noteikti atceraties, ka pacēlās balsis par politisko atbildību, un premjers izdarīja savu izvēli – atkāpties. Pēc tam televīzijas balsojumos redzējām, ka tauta to nemaz nav prasījusi. Solis bijis diezgan pārsteidzīgs. Un tā nebūt nav pirmā tāda situācija.
– Es atceros to raidījumu un balsojumu. Šķiet, pat pašam premjeram bija pārsteidzoši, cik plaši tika teikts “nē” viņa demisijai. Ja mēs skatāmies no tautas balsojuma viedokļa, tad redzam, ka notikusi kļūda. Taču mēs, visticamāk, tikai pēc ļoti ilga laika vai arī nekad neuzzināsim, par ko prezidents un premjers runāja to pusotru stundu. Dombrovska kungs pats vairākkārt atkārtojis, ka lēmumu par demisiju pieņēmis šīs sarunas laikā.
– Kādu vietu šajās pārmaiņās jūs plānojat un paredzat savai partijai?
– Visu iepriekšējo gadu esmu runājis, ka tik sadrumstalota politiskā vide kā pie mums noteikti nav normāla. Šīs bažas vēl tikai pastiprina dažādu jaunu politisko spēku rašanās pie apvāršņa. Tas nav tikai uztraukums par to, kas nākamajās Saeimas vēlēšanās notiks ar Reformu partiju, bet gan par to, kā pēc nākamajām vēlēšanām mainīsies politiskā vide Latvijā.
Reformu partijas domei ir redzējums, ka mums jāmēģina apvienoties ar citiem centriski labējiem spēkiem. Ir jau bijušas sarunas ar “Vienotības” vadību. Kāds galu galā būs risinājums – par to lems partijas izpildinstitūcijas. Neskatoties uz to, kādi bijuši savstarpējie politiskie kašķi un personiskās antipātijas pēdējo pāris gadu laikā, pienācis laiks to visu nolikt malā un domāt par to, kas ar Latvijas politisko vidi notiks rīt un parīt.
– Vai “Vienotība” būs ieinteresēta ar Reformu partiju runāt par apvienošanos kā ar līdzvērtīgu partneri? Ņemot vērā jūsu reitingus un iekšējās domstarpības, viņi varētu mēģināt pārvilināt pie sevis tikai redzamākos, aktīvākos un perspektīvākos kadrus. Tā teikt – nosmelt krējumu un pārējo atstāt.
– Šāda taktika pret mums tiešām tika izmēģināta, bet tā nestrādāja. Šobrīd ar pilnu pārliecību varu teikt, ka Reformu partijā atlikušie biedri ir saliedēta un uzticama komanda, kas ir lojāla gan savstarpēji, gan pret organizāciju kā tādu. Esam tā saauguši kopā, ka citām partijām īpaši nav cerību “izravēt” kādus atsevišķus cilvēkus savām vajadzībām.
– Tomēr politikas vērotāji, komentējot situāciju pēc Dombrovska demisijas, izrēķinājuši, ka galvenie ieguvēji būs ZZS, kam paveras ceļš uz valdību, bet zaudētāji – Reformu partija. Vai jūtaties šobrīd kā zaudētāji?
– Es nevērtēšu partijas dzīvotspēju pēc tās kontrolē esošo ministriju skaita. Mēs redzējām, ka ar piecām ministrijām, no kurām lielākais skaits ministru darbojušies veiksmīgi, partijas reitingi ir tādi, kādi ir. Tāpat ne jau frakcijas deputātu skaits ir būtiskākais, lai tā veiksmīgi darbotos…
– Vai jūs šobrīd varat pateikt, kurš no “Vienotības” piedāvātajiem trim premjera kandidātiem jums šķiet piemērotāks?
– Situāciju sarežģīja tas, ka “Vienotība” izvirzīja trīs kandidātus. Mums kā partneriem būtu svarīgi saprast, kuru no šī trijnieka atbalsta viņi paši. Pieļauju, ka arī prezidentam tas radīja zināmu apjukumu. Es personiski no šiem trim vairāk kā premjeru redzēju Pabrika kungu, ņemot vērā viņa pieredzi un darbu līdzšinējā valdībā.
– Topošā valdība neformālās sarunās tiek saukta par latvisko partiju koalīciju. Vai piekrītat šādam apzīmējumam? Kur tad izpaužas tā kopējā latviskā līnija?
– Es nelietoju šādu apzīmējumu un nevaru to darīt, jo ko tad es teiktu krievam Vjačeslavam Dombrovskim vai lietuvietim Romualdam Ražukam. Mēs nevaram runāt par šīm partijām kā latviskām. Arī “Vienotībā” un pat Nacionālajā apvienībā ir citu tautību pārstāvji. Tādēļ, manuprāt, šis apzīmējums “latviskās partijas” ir nonivelēts un tā lietošana šobrīd būtu nevietā.
PILNU INTERVIJU AR EDMUNDU DEMITERU LASIET ŠEIT.
