– Pirms gada kā ekonomikas ministre kritizējāt budžeta pieņemšanas kārtību un iestājāties par 0 budžeta pieņemšanu. Kāpēc kā finanšu ministre neiestājāties par to? 5
– Pirmais solis uz to tomēr šogad tika veikts, visām ministrijām izvērtējot izdevumu pozīcijas un atsakoties no dažām. Piemēram, Izglītības ministrija daļu no pedagogu atalgojuma modeļa finansē no iekšējiem resursiem. Nākamgad tas tiks turpināts – vēl detalizētāk pārskatīsim ministriju funkcijas un meklēsim veidus, kā nonākt līdz sabalansētam budžetam.
To, kas iedots, ļoti grūti paņemt atpakaļ. Turklāt ietaupīšana bieži saistās ar sarežģītiem politiskiem lēmumiem. Viens piemērs par Satiksmes ministriju: vai valstij jāapmaksā visi preses izdevumi, kas nonāk reģionos? Mums ir svarīgi, lai cilvēki reģionos būtu informēti un laukos varētu izlasīt avīzi. Bet vai “Latvijas Pasts” nodala šo svarīgo sociālo funkciju no pamatdarbības? Peļņu neskaitīt, bet lai valsts no savas puses finansē zaudējumu nesošo daļu? Vai viss plašsaziņas līdzekļu klāsts, kas tiek piegādāts lauku cilvēkam uz valsts rēķina, ir vajadzīgs? Svarīgākie mediji jānodrošina, bet, iespējams, izklaižu literatūra valstij nebūtu jāapmaksā. Tas, ka jāatbalsta, ir skaidrs, bet tas jādara pareizāk un efektīvāk.
– Kurš no solidaritātes nodokļa trim variantiem – atcelt, pārcelt vai atstāt – ir jūsējais?
– Valdība neatbalsta nekādas izmaiņas esošajā modelī, ja vien nedēļas laikā netiks atrasts kāds risinājums, kam piekristu gan Labklājības ministrija, gan pašvaldības, gan uzņēmēju organizācijas. Man šķiet, ka šo nodokli būtu iespējams padarīt par sociālo nodokli, ierobežojot īstermiņa izmaksu griestus.
Starp citu, šis ir labs brīdis, kad iezīmēt kādu sociālā nodokļa daļu veselības aprūpei. Tad būtu iestrādāts princips, ka veselības aprūpes sasaiste ar sociālo nodokli spētu nodrošināt kontroli pār pakalpojumu sniegšanu. Bet vēl pārāk daudz neatbildētu jautājumu, lai kādas izmaiņas ieviestu jau šobrīd.
– Strādājošos vairāk skartu minimālā alga, bet visvairāk – un it īpaši ģimenes – izmaiņas neapliekamajā minimumā. Kārtējo reizi pirms budžeta raisās diskusijas, kuru no tiem pacelt.
– Ja mērķis ir nevienlīdzības mazināšana, tad neapliekamais minimums būtu atbilstošāks, bet jaunas izmaiņas tajā nav plānotas. Nākamā gada sākumā redzēsim, cik efektīvi darbojas iepriekš nolemtais. Attiecībā uz minimālo algu jāatrisina dilemma: no vienas puses, atalgojumam jāaug, jo cilvēki aizbrauc labākas dzīves meklējumos. No otras puses, pēdējos gados jaunas darba vietas veidotas tikai Rīgā un Pierīgā, un uzņēmējiem nedrīkst uzlikt pārāk lielu slogu. Līdzko paceļam minimālo algu, nevis cilvēkam maciņā nonāk vairāk naudas, bet palielinās nepilnu laiku strādājošo skaits. Tas nav mērķis. Desmit eiro pieaugums vēl būtu adekvāts.
Jebkādas darbaspēka nodokļa izmaiņas gribam veikt kontekstā ar nodokļu stratēģijas izstrādi, neizraujot vienu detaļu no kopējā stāsta. Līdz šī gada beigām un vēl nākamā sākumā mums būs aktīvas diskusijas, kādai nodokļu sistēmai mums ir jābūt. Pasaules bankas ekspertiem nodokļu sistēmas izvērtējums jāpabeidz līdz gada beigām. Jūnijā bija pirmais ziņojums, pašlaik viņi strādā pie ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumiem, pie iekasējamības uzlabošanas.
