Egils Līcītis: Jāpiedāvā Maradonam Latvijas Futbola federācijas prezidenta vieta? 1
Latvijas radiofona sporta pārraižu redakcija vai katru rītu gavilē – Latvijas Futbola federācija atkal gādājusi par svaigi kūpošām ziņām.
Radio reportieri nesen sūdzējās, cik maz nopelnot, bet, ja vēstis no futbola administrācijas pašas lec iekšā žurnālista diktofonā un jaunums pēc jaunuma ierakstāms no pasākumiem, ko translē interneta tiešraidē, tad jācer uz sporta redaktoru materiālā stāvokļa nelielu uzlabošanos.
Svarīgākais jaunums – ka pārmaiņu pretiniekiem, par divām balsīm pārsniedzot piekritēju skaitu, LFF kongresā ar piekto vai desmito mēģinājumu izdevies no amata gāzt pirms neilga laika ievēlēto futbola dzīves vadītāju Kasparu Gorkšu, kurš gribēja bezbailīgi doties uz priekšu uzbrukumā, cīnīties pret sporta darboņiem raksturīgo mantkārību un parādīt to pašu klasi, kā jaunībā rādīja uz zaļās zālītes laukuma valsts izlases aizsardzības līnijā.
Jau tūliņ pēc Kaspara sīvā cīņā un konkurencē par LFF prezidenta amatvietu gūtās virsrokas parādījās cilvēki, kuru specialitāte un labais tonis bija bārt, rāt, paļāt Gorkšu par nemākulību un sekmju trūkumu. Īsais varas periods nelāgi sakrita ar laikposmu, kad sasniegumu galotnē no otra gala nonākusi futbola valstsvienība, un beidzot mūsu sapņu komanda tikusi vienā meistarības līmeņa grupā ar Sanmarīno kalnu, tērauda Andoru un Gibraltāra klinti.
Tas neuzlaboja līdzjutēju un funkcionāru omu, bet saistīja izlases rezultātu pasliktināšanos, faktiski ņemot – katastrofu, ar jauno federācijas vadītāju. Gluži dabiski, Gorkšam bija grūti izsvērt, kur jāiet, kas jādara, kas jāpabeidz, lai glābtu Latvijas futbolistu atlikušo godu un neesošo prestižu.
Ja arī prezidents pa dienu ko uzcēlis, tas naktī bez kavēšanās tika noārdīts. Ap sporta karali esošie pavalstnieki nesacentās laipnībā un pieklājībā pret LFF prezidentu, bet tiecās iebliezt bumbu Gorkša aizsargātos vārtos. Vienalga – no vienpadsmit metrinieka soda punkta, iesist ar galvu vai ar kājas šķēlienu vai neatļautā veidā, ar Dieva rokas palīdzību.
Arī bijušais čekas kapitāns un vecais federācijas vadītājs Guntis Indriksons drebinājis kādreizējo Latvijas futbola izlases kapteini Gorkšu. Indriksona vārdiem izsakoties, futbolā visi saplēsušies – latviskā, krieviskā, ebrejiskā puse. Protams, visa nesaprašanās nostrādāto cūcīgo lietu ar LFF līdzekļiem un naudas dēļ.
Radio ir ko vēstīt. LFF iestājusies daļēja krīze. Federācijai jācieš bads, jo no amata atbrīvotajam vienīgajam bij paraksta tiesības. Indriksons sauc aizvietotājus Gorkšam – futbola vadības grožus liekot rokā te “KPV LV” biedram iekšlietu ministram Ģirģenam, te “Latvijai un Ventspilij” partijas fīrera vietniekam Blumbergam, te Vidzemes partijas līderim Ventam Krauklim.
Tie ir respektējami vīri, kaut gan “futbolisti” nesasniedz to Latvijas izcilību un ietekmes ziedu, kāds pulcēts Latvijas basketa savienības valdē. Tomēr, arī augšminētiem pieklājīgi atsakoties, ko darīt?
Jāpiedāvā Maradonam Latvijas Futbola federācijas prezidenta vieta? Jāmeklē kāds cienījams cilvēks ar brazīliešu saknēm? Ko iesākt, ja Indriksons nav izaudzinājis mantinieku, pušu vienotāju, veiklu, starptautiski atzītu diplomātu ar publikas valdzināšanas māku un oratora mākslas prasmēm, kāds ir piecu partiju interešu savaldītājs koalīcijas valdībā Krišjānis Kariņš?
