Brīnišķīgā brīvības sajūta 1
Protams, uz restorānu vairs negājām. Ojārs mani aizveda uz mājām, bet līdzi nenāca. Pāris stundas vai pat vairāk pļāpājām mašīnā, un, jāteic, es ļoti novērtēju viņa džentlmenisko soli mūsu pirmajā, aplamajā randiņā.
Turpmākos vakarus Ojārs man pirms gulētiešanas atsūtīja mazu, mīļu dzejolīti, tādu kā haiku. Ticiet, šāda uzmanības izpausme ātri vien padara atkarīgu – gribas likties uz auss, bet nē, jāsēž ar telefonu rokās un jāgaida!
Nezinu, kā būtu aizmigusi, ja kādureiz tas pantiņš būtu izpalicis, taču tā nekad nenotika.
Dzīvot kopā sākām visai drīz. Ojāram sašķobījās veselība, un viņš iegūlās Stradiņa slimnīcā uz pārbaudēm. Mans dzīvoklis bija Pārdaugavā, turpat blakus, un viņš, kā nāca vakaros “ciemos”, tā arī palika un vairs nešķīrāmies.
Man patika, ka Ojārs slimošanas laikā, kamēr nestrādāja, vakaros mani sagaidīja ar siltām vakariņām un sakoptu māju (tā saucamie “sieviešu darbi” viņam joprojām kaulus nelauž un ar tiem nodarbojamies, kuram tai brīdī ir vairāk vaļas. Kaut gan – vannas istabu tomēr nemāku satīrīt un visas flīžu gropes tīras dabūt – tā ir tikai Ojāra kompetence).
Vēl mani sajūsmināja attieksme pret naudu. Tā mums katram sava un arī tagad savstarpēji norēķināmies līdz pēdējam centam. Protams, ja ir kāds kopīgs lielais pirkums, tad ieguldām abi, kā arī – ja kāda avārija (piemēram, kad mēnesi tupēju bez darba), tad atbalstām viens otru līdz pēdējam.
Taču tieši pēc viņa iniciatīvas mūsu ģimenes budžets ir dalīts, un tas ir lieliski – nevienu brīdi nejūtos nedz parādā, ne arī izmantota. Tas ir tikai godīgi un ļauj izvairīties no pārpratumiem un pārmetumiem.
Pēc pirmās neveiksmīgās laulības, kurā es vienmēr biju otrajā vietā, kur man nācās pielāgoties un izdabāt, vienlaikus pakļaujoties stingrai kontrolei, Ojārs attiecībām piešķīra fantastisku brīvības sajūtu – mēs katrs varam būt tādi, kādi esam un gribam būt. Izrādās, arī tā var dzīvot un sieviete nav otršķirīga, pakalpojoša būtne. Pilnīga brīvība bija ne tikai domāšanā un izturēšanās veidā, bet arī ārējā izskatā. Nu varu teikt ar pilnu atbildību – meitenes, ja jūsu vīrietis pieprasa, lai arī mājās vienmēr esat sakārtotiem matiem, glīti saposusies un ar vieglu meikapu, bēdziet! Pirmkārt, tas ir ikdienā nepaveicams uzdevums, otrkārt – šādu vīrieti jūs kaitināsiet, ja saslimsiet vai notiks vēl kāda lielāka nelaime, kuras laikā pucēšanās nebūs ne prātā.
Dziļas un mierīgas jūtas
Sapratu, ka viss ir nopietni, kad Ojārs sāka runāt, ka mūsu abu vienistabnieki jāmaina uz lielāku kopēju dzīvokli. Kad, daudz nedomājot, piekritu, Ojārs spēra nākamo soli – bildināja. Tas bija vienkārši brīnišķīgi, vēl tagad to nespēju atcerēties bez maiguma un pateicības. Vienvakar viņš uzaicināja mani pastaigā – aizbraucām līdz jūrai un pļāpādami gājām gar krastmalu, rokās sadevušies kā tādi jaunieši. Pēkšņi Ojārs nometās uz viena ceļa un vaicāja… Nu, ko jau parasti vaicā šādos brīžos. Viņam pat bija gredzentiņš sagatavots. To, ka mazajā zelta un platīna sakausējuma greznumlietiņā ir arī briljantiņš, uzzināju tikai pēc pāris gadiem. Ja arī gredzens būtu bijis bižutērijas veikalā pirkts, es tam nepiešķirtu nekādu nozīmi – tas tik un tā manās acīs ir pats skaistākais – kā uzvilku pirkstā, tā līdz pat šai dienai ne reizi neesmu noņēmusi.
Dīvaini, ka mūsu starpā nekad nav bijusi tāda traka iemīlēšanās fāze, kad oh un ah, un viens bez otra nevar dzīvot. Toties bija citas jūtas – tādas dziļas un mierīgas, nevairīšos šā vārda – mīlestība.
Vienkārši gribējās būt kopā un, blakus esot, pārņēma drošības un mistiski “pareizuma” sajūta, ka viss ir tā, kā vajag. Ojārs kādreiz arī ir teicis, ka viņam nemaz nekārojas to iznīcinošās kaisles vājprātu – gribējās stabilitāti.
Nekad neesmu bijusi no tām, kuras var sēdēt vienas pašas mājās un deklarēt, ka “man vīrietis nav vajadzīgs”. Šobrīd, kad abi audzinām meitu, vēl jo vairāk esmu pārliecināta – ja tev blakus ir īstais vīrietis, tad ir arī karjera, veiksme un veselība. Tad sokas it visā.
