“Ja zinātu latviešu valodu, nebūtu jābrauc strādāt uz ārzemēm,” jaunieši no Daugavpils atklāti par padomju laiku mantojumu 144
Vai padomju laiku mantojums, dalījums latviešu un krievu skolās ir zudis? Neveiklā un strauji pieteiktā skolu apvienošana Daugavpilī aktualizējusi jautājumu, kā Latvijas izglītības iestādēs tiek nodrošinātas jauniešu tiesības apgūt vai nostiprināt latviešu valodas zināšanas, vēsta RE:TV.
Kā tās nezināšana ietekmē profesiju izvēli? Vai visi pedagogi latviešu valodu pārvalda pietiekoši labi?
Sarunu ar Denisu vēsā pusdienlaikā pie Daugavpils Universitātes uzsākam latviešu valodā. Pāris frāzes 26 gadus vecajam jaunietim izdodas, taču, nespējot atcerēties kādu vārdu, rodas pāris neveiklas pauzes. Deniss domu turpina savā dzimtajā valodā – krievu valodā.
“Ja bija kāda problēma ar [apmulst un sāk runāt krieviski] materiāla izprašanu, tad paskaidroja arī krieviski. Varēja arī pēc stundas pieiet klāt pie skolotāja un lūgt, lai izskaidro,” saka Deniss, daugavpilietis.
Deniss dažādos savas dzīves posmos apmeklējis dažās izglītības iestādes Daugavpilī – vidusskolu, tehniku un tagad arī universitāti. Ne vienā no tām īsti nav izdevies vai nav bijusi vajadzība apgūt latviešu valodu tā, lai tajā varētu runāt tekoši. Un tam ir sekas.
“Es pēc skolas iestājos Zemessardzē ar draugiem, mūs ieinteresēja tas. Pēc pāris gadiem sāku prātot par dienēšanu profesionālajā dienestā. Uzzināju, kādas ir iestāšanās prasības: laba fiziskā sagatavotība, latviešu valodai jābūt kā dzimtajai valodai. Jābūt augstākās kategorijas valodas zināšanām. Tas mani apstādināja,” pauž Deniss.
Tagad Deniss atradis darbu, kur strādājot nepieciešamas krievu un angļu, bet ne latviešu valodas zināšanas.
Jaunietis vērtē, ka, dzīvojot Daugavpilī, var iztikt arī bez tām, lai gan jaunietis nožēlo, ka nav iemācījies valsts valodu. Skolotājas un pasniedzējus viņš nevaino, varbūt drīzāk nedaudz vecākus, kas varēja stingrāk sekot līdzi dēla sekmēm. Viņa vienaudzis Vadims, atskatoties gan uz skolas, gan tehnikuma gaitām gan ir kritiskāks.
“Skolotāji, protams, pieskaņojās vairākumam. Vairākums runāja krieviski. Bet, piemēram, ja kāds eksāmens vai ieradās skolu pārbaudes komisija, protams, tad stundas notika pilnībā latviešu valodā. Tā kaut kā. Arī tehnikumā. Latviešu valodā, protams, notika latviešu valodas stundas, bet krievu valodas vienalga bija daudz. Visi tehniskie priekšmeti. Mācījos par automehāniķi, bija tāds priekšmets: “Autoubūve”. Tajā pat pasniedzējs nemācēja latviešu valodu, viss krieviski notika. Lai gan eksāmenos atkal viss latviešu valodā,” pauž Vadims, mācījies mazākumtautību programmā.
Ar Vadimu sarunājamies tiešsaistes platformā, jo jaunietis šobrīd strādā un dzīvo ārzemēs. “Vai nožēloju, ka nerunāju latviešu valodā? Protams, jā. Ja zinātu latviešu valodu, varbūt nebūtu bijis jābrauc uz ārzemēm. Varbūt būtu iestājies kaut kur, lai iegūtu augstāko izglītību. Varbūt es būtu atradis savu vietu Latvijā,” saka Vadims, mācījies mazākumtautību programmā.
Jāatzīmē gan, ka Vadims un Deniss pārstāv deviņdesmitajos gadu vidū dzimušos. Tā ir paaudze, kas skolas gaidas uzsāka līdz ar bilingvālās izglītības modeļa ieviešanu un beidza īsi pirms vidusskolu klasēs sākās obligātā pāreja uz mācībām tikai valsts valodā.
2014. gadā pamatīgus trūkumus bilingvālajā izglītībā konstatēja Tiesībsarga birojs.“Bija skolas, kur, piemēram, vērojot stundas, īsti nevarēja saprast – tas ir bilingvāli vai tikai mazākumtautību valodā. Tā informācija, kā jābūt, atšķīrās. Jautājot, kā parasti šīs stundas tiek organizētas, bērni teica vienu, skolotāji citu, direktors vēl ko citu. Un tad mēs secinājām, ka ir tādas skolas, kur ir liela atšķirība, regulējuma prakse atšķiras un praktiski bija skolas, kur faktiski nav tā bilingvālā izglītība, bet mācības praktiski notiek tikai mazākumtautību valodā,” saka Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja.
Protams, bija arī skolas, kur problēmu nebija. Krasi atšķirīgi novērtētas arī Daugavpils skolas. Krievu licejā un poļu ģimnāzijā tikai katrs desmitais skolēns atzina, ka nodarbībām valsts valodā grūti sekot līdzi, Daugavpils 10. vidusskolā – to atzina jau katrs trešais. Jāatzīmē, ka tieši šo 10. vidusskolu tagad dome piedāvā apvienot ar vidusskolu, kur mācības norit tikai latviešu valodā.
Tiesībsarga birojā secināja, ka noteicošais ir tas, kādu toni nosaka direktors, kā arī to, ka trūkst kontroles. Izglītības kvalitātes kontrole vairāk gulstas uz pašvaldībām, bet Daugavpilī vērtē, ka atrast tam laiku, it īpaši pandēmijā, tam ir grūti.“Šī slodze ir tik milzīga, ka vēl iet un pārbaudīt stundas, es neuzskatu, kas tas būtu prātīgi. Mums ir pieredzējuši skolu vadītāji, mēs pilnīgi uz viņiem paļaujamies,” norāda Silvija Mickeviča, Daugavpils Izglītības pārvaldes metodiķe latviešu valodas jautājumos.
Vai joprojām jautājums ir netikai par to, vai stundas norit latviešu valoda, vai arī par to, vai visi pedagogi latviešu valodu pārvalda pietiekoši labi?
“Šī pāreja uz mācībām valsts valodā mudināja vairākus skolotājus tā pamatīgi saņemties. Ir redzams, ka šī atpakaļ ceļa vairs nav, ir ceļš tikai uz priekšu. Tāpēc atliek intensīvi mācīties. Mums katru gadu apmēram 250 skolotāji apmeklē valodas pilnveides kursus. Mūsu uzdevums bija viņus atbalstīt, mudināt, jo katrs skolotājs ir ļoti vērtīgs un vajadzīgs, jo mēs zinām, kāda ir situācija valstī – trūkst skolotāju,” pauž Silvija Mickeviča.
Daugavpilī cer, ka skolēnu un skolotāju latviešu valodas prasmes uzlabosies, jo pieaugs pieprasījums pēc tā. Proti, pirms trīs gadiem notikušas pārmaiņas bērnudārzos. Ja šobrīd vairums skolēnu tomēr vēl mācās mazākumtautību programmās, bērnudārzos šīs attiecība jau ir 1:1. Arī valstī kopumā ir līdzīgas tendences.
“Joprojām 25% skolēnu ir iekļauti mazākumtautību izglītības programmās, bet ir tendence, ka samazinās mazākumtautību programmu īstenošana. Vēl viena tendence, ko esam secinājuši, ka liela daļa mazākumtautību skolēnu izvēlas turpināt mācības valsts ģimnāzijās, kur ir pietiekami augsts mācību līmenis un arī iestājpārbaudījumi,” saka Olita Arkle, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperte.
Gan Daugavpils Izglītības pārvaldē, gan Izglītības un zinātnes ministrijā uzsvērtais liecina, ka pārmaiņām, kas ieviestas šo astoņu gadu laikā, kopš Tiesībsarga biroja pētījuma, vajadzētu mazināt situācijas, kad valsts skolās pedagogi stundās nerunā latviešu valodā vai runā slikti. Vai tas nozīmē, ka skolas vairs neabsolvēs jaunieši, kas līdzīgi kā Vadims un Deniss brīvi nespēj izteikties latviešu valodā?
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere: “Ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Kvalitatīva izglītība ir tāda, lai pēc skolas absolvēšanas, devītās vai divpadsmitās klases, jaunietis varētu pilnīgi līdzvērtīgi varētu iestāties profesionālajā skolā vai turpināt studijas augstskolā. Viņš justos pilnīgi līdzvērtīgi ar tiem jauniešiem, kas beiguši mācības latviešu valodā.”
