“Ja zemenes paceļam 1,20 m no zemes…” Agronoms Dzērve atklāj interesantu “knifu”, kā zemenes iegūt ātrāk 16
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vietējie zemeņu audzētāji spēj sākt sezonu tikpat ātri kā grieķi, proti, jau agrā pavasarī, taču vispirms jāpārkāpj psiholoģiskā robeža, saprotot, ka jāiegulda vairāk zināšanu, riska un tad var ražot zemenes daudz ilgākā laikā, uzskata zīmola “Augusta zemenes” turētājas SIA “Mad Nordic” agronoms Guntars Dzērve.
“Rokoties pa audzēšanas ieteikumiem, atradu atziņu – ja zemenes paceļam 1,20 m no zemes, par 100 km “pārvietojamies” uz dienvidiem. Tātad šis ir ideāls vairants Latvijas apstākļiem, lai dabūtu gatavas ogas ātrāk nekā citi. Un tas strādā!” saka saimniecības agronoms Guntars Dzērve.
Pirmoreiz zemenes viņš stāda marta beigās, raža ienākas maija pēdējā nedēļā. Otrreiz stāda nedaudz vēlāk, raža attiecīgi pabīdās, un tā ogu novākšanu izdodas “piedzīt” līdz pat oktobrim. Kad stādi rudenī noražo, tos noņem un likvidē, tad gatavojas ziemai – tīra tuneļus, saloka plēves utt.
Savukārt nākamajā pavasarī renēs liek jaunu kompostu, brauc uz Nīderlandi pēc stādiem, un cikls sākas no jauna. Dzērve atzīst, ka šāds paņēmiens nav no jauna izgudrots ritenis, bet gan Nīderlandē personīgi noskatīta pieredze. Jā, kļūdas ir bijušas, taču beigu beigās atrasts optimāls variants, pie kā saimniecība turēsies turpmāk un ko arī iesaka visiem interesentiem, kas kuplā skaitā brauc uz Mālpili pēc pieredzes.
Saimniecībā patlaban ir nepilns hektārs segto platību ar apmēram 50 000 stādu, un ģimenes uzņēmumam šāda tehnoloģija dodot trīsreiz lielāku ražību nekā stādīšana zemē. Kāpēc? “Esmu sapratis – lai mēs būtu efektīvi un varētu konkurēt ar Grieķijas zemeņu “plūdiem”, maksimāli kvalitatīvas ogas jāaudzē ar vismazāko ieguldījumu. Tātad neder zemē stādīšana, jābūt segtajai platībai.
Arī šis pavasaris to pierādīja. Gads sākās ļoti cerīgi, aprīlī bija laba augšanas dinamika, bet maijs bija auksts, drēgns, un tiem audzētājiem, kam stādi bija zemē, biežais lietus no augsnes izskaloja kāliju, kalciju.
Ja nebija iespēju stādus piebarot, ogas sanāca mazas, skābas, attiecīgi nevarēja dabūt labu tirgus cenu. Es vedu kvalitatīvus stādus no Holandes, ūdeni un barības vielas stāds saņem ar apūdeņošanas sistēmu. Rezultātā no krūma var noņemt ap 700–750 gramu saldu un lielu ogu.”
Jāmaina domāšana
Guntars ir absolūti pārliecināts, ka Latvijā ir tikpat spējīgi zemeņu audzētāji kā citviet pasaulē, taču nedaudz jāpamaina domāšana, lai pēc iespējas pagarinātu sezonu.
“Mēs varam pārņemt, ko pasaule jau atklājusi – kā kvalitatīvi izaudzēt stādu, kā to iesaldēt un apstrādāt. Mans mērķis ir padalīties ar pieredzi – dodam stādus, plēvi, paletes, lai katrs, kas grib, spētu izaudzēt kvalitatīvu zemeni, un tā mēs palielinātu ogu ēšanas apjomu.
Līdz šim zemene Latvijā bijusi kulta oga, kuru intensīvi ēd nedēļu pirms un pēc Jāņiem, pēc tam trīs nedēļas vāra zaptes. Pēdējos gados šo ogu sāk pirkt jau no marta, kopējais zemeņu patēriņš pat trīskāršojies. Bet tas notiek, pateicoties importa ogām!
Vietējam audzētājam jāiet līdzi pasaules tendencēm un jācenšas piedāvāt vietējās zemenes tikpat ātri kā grieķiem, taču tad jāpārkāpj psiholoģiskā robeža, saprotot, ka jāiegulda vairāk zināšanu un riska un tad var ražot zemenes daudz ilgākā laikā! Diena paliek garāka par nakti jau marta vidū, jau tad jāsāk stādīt tuneļos zem plēves, mēģinot pagarināt sezonu līdz septembrim,” teic Guntars.
Viņš arī uzskata, ka latviešu pircējs joprojām ir emocionāli uzticīgs vietējai ogai, lai gan tas nav viegli laikā, kad vasaras sākumā grieķu zemenes maksā piecus eiro kilogramā iepretī 12 eiro vietējo ogu cenai.
“Jā, nav daudz produktu, kas sasniedz tādu cenu. Bet jautājums, vai tai ogai jāmaksā tik daudz? Mēģinu pieiet šim emocionālajam biznesam praktiski un nopelnīt ar tām lietām, ko varu pārņemt no holandiešiem, ar adekvātu investīciju panākot vēl labāku rezultātu.
Varam būt tikpat inovatīvi uzņēmēji, bet jāiemācās efektīvāk strādāt un kvalitatīvāk saražot, lai ogu apjoms būtu lielāks, tad arī cena būs pircējam draudzīgāka, bet audzētājam peļņa lielāka.”
Darbības modeli nemainīs
Jautāts par darbiniekiem, Guntars atzīst, ka to trūkumu neizjūt. Mālpilī ir daudz jaunu ģimeņu un studentu, kas labprāt piestrādā ogu novākšanas laikā. “Darbs šeit nav smags un nav jālokās pie zemes. Esmu novērojis, ka vidēji cilvēks vienā stundā var nolasīt 18–19 kg labu ogu, tas ir ļoti daudz, un viņš arī nav pārguris. Turklāt ražojam visu sezonu, mums nav jānovāc uzreiz nezcik tonnu vienā dienā, bet gan pakāpeniski 200–300 kg, tad pieaicinām studentus uz laiku un tiekam galā.”
Par ogu pārstrādi pagaidām gan netiekot domāts. “Esam par mazu šai lietai un gribam tādi palikt – elastīgi, orientēti uz kvalitatīvas deserta ogas audzēšanu. Darbs ir intensīvs no marta līdz septembrim, bet, ja šo biznesu papildina vēl ar dārzeņiem, avenēm un krūmmellenēm, tas nesīs labus ieņēmumus un šāds saimniecības modelis pilnībā var uzturēt ģimeni.”
Kas attiecas uz kooperāciju, tad arī tā pagaidām netiek plānota. “Tur jābūt ļoti skaidriem spēles noteikumiem, ekonomiskam pamatojumam. Ja strādā kooperatīvā, profesionāli atbildi par savu un visu kopējo darbu. Bet var gadīties, ka sēdi uz desmit krēsliem un beigās atsēdīsies uz zemes.
Daudz kas kooperācijā ir sačakarēts, daudzviet kooperatīvi pastāv tikai tāpēc, ka tur ir ļoti spēcīgas personības, piemēram, mans kursabiedrs “Latrapa” valdes priekšsēdētājs Edgars Ruža. Nezinu – varbūt vēl pāris sezonu pamācīšos, tad varbūt pie kāda došos.”
Paplašinās stādu biznesu
Savukārt jautāts par ogu noieta izmaiņam kovidlaikā, Guntars teic, ka pieprasījums audzis, turklāt cilvēki vairāk sākuši izbraukt uz laukiem un klātienē apciemot zemniekus.
“Šis ir iespēju laiks, kad vari eksperimentēt gan ar audzēšanu, gan pārdošanu. Sadarbības modelis ir tāds, ka cenšos sameklēt divus trīs vairumtirgotājus. Vēl ir uzticīgi bioveikali, specializēti veikaliņi, taču daudzi pircēji vēlas braukt tieši uz saimniecību un klātienē redzēt, kā ogas tiek audzētas.
Pircējs kļūst arvien prasīgāks un ir gatavs maksāt vairāk par kvalitāti un pārliecību, ka iegādātais produkts ir patiešām veselīgs un drošs.
Plānojam attīstīt e-komerciju, taču ne svaigo ogu segmentā, bet gan stādu un konsultāciju biznesā. Daudzi brauc šurp, grib pamēģināt. Par zināšanām, protams, jāmaksā, bet nu man tas ir vairāk vēlmes līmenī, lai latviešu ēdāju un audzētāju paliek vairāk.
No tiem simt cilvēkiem, kas aktīvi konsultējas pie manis, daži audzētāji sanāks. Viens puisis jau nopietni darbojas Saukas pusē, viens ir Limbažu pusē. Jaunieši redz, kā es te skrienu, bet viņi redz arī iespējas, ies tālāk un būs vēl veiksmīgāki.”
PĀRKĀPUMA BŪTĪBA
Sēkla
Zīmola “Augusta zemenes” turētāja SIA “Mad Nordic”, reģistrēta 2012. g. ar 2800 eiro pamatkapitālu.
Trīs gadu laikā investēti 100 000 eiro saimniecības infrastruktūras sakārtošanā Mālpils dārzniecībā un segto platību – tuneļu un siltumnīcu – izbūvē, zīmola izveidošanā.
Dīgšana
Kopumā izbūvēti vairāk nekā 20 tuneļu un 3 siltumnīcas zemeņu audzēšanai.
Apgrozījums 2020. g. – 90 981 eiro, kas ir 3% pieaugums salīdzinājumā ar 88 495 eiro 2019. gadā. Provizoriskais 2021. gada apgrozījums – ap 90 000 eiro.
Augļi
Pērn gūta 6429 eiro peļna salīdzinājumā ar 16 749 eiro zaudējumiem pirms gada.
Plānots sākt aveņu un krūmmelleņu audzēšanu tuneļos, kā arī audzēt dārzeņus, atjaunojot kādreizējās Mālpils dārzniecības slavu.
VĒRTĒJUMS: Jāapgūst zināšanas un jāspēj riskēt
Valda Laugale, Dārzkopības institūta vadošā pētniece: “Zemeņu audzēšana zem segumiem pieaugs arvien vairāk, jo tādējādi var samazināt klimatisko apstākļu ietekmi, kā arī uzlabot ogu kvalitāti un samazināt darbaspēka izmaksas un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanu.
Piekrītu, ka arī pie mums zemenes var audzēt tikpat labi kā Holandē un mūsu audzētāji nav sliktāki, tikai jāapgūst zināšanas, kā to pareizi darīt, kā arī jāspēj riskēt. Tomēr jāņem vērā, ka segto platību ierīkošanai nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, kas neatmaksāsies tūlīt pirmajos audzēšanas gados.
Tāpēc svarīgs ir valsts un ES atbalsta apjoms šādu konstrukciju ierīkošanai. Agrajām Latvijas ogām cenu ziņā tomēr ir ļoti grūti konkurēt ar ievestajām no dienvidvalstīm, kur izmaksas ir daudz zemākas. Kamēr vēl agro vietējo ogu nav daudz, tās izpērk arī par augstu cenu, bet, pieaugot apjomam un audzētāju konkurencei, varētu būt realizācijas grūtības. Ogu imports samazinās vasaras otrajā pusē, kad varētu vairāk piedāvāt vietējās zemenes.
Stādu bizness attīstīsies, ja būs daudz audzētāju, kam tie būs nepieciešami, kā arī stādiem jābūt kvalitatīviem un veseliem. Diemžēl daudzi audzētāji, kas līdz šim audzēšanā izmantojuši dažādus ievestos stādus, saskārušies ar stādu infekciju ar sakņu un vadaudu slimībām, kas var sagādāt nopietnas problēmas.”
