Ja zeme pieder pašam, nākotnē var raudzīties droši 0
Madars Kalniņš saimnieko Rūjienas pusē. Pagājušajā gadā konkursā “Sakoptākais mežs” viņš ieguva meža nozares galveno balvu – “Zelta čiekuru” – nominācijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu”. Madars Kalniņš ir viens no lielākajiem meža īpašniekiem Ziemeļvidzemē, kurš tagad pievērsies arī lauksaimniecībai.
Gads mežizstrādei ir sarežģīts
Madars Kalniņš: Jārēķinās, ka kāds gads mežizstrādē var būt sarežģīts. Ja gribi cilvēkus noturēt, darbs ir jānodrošina. Tehnika arī, var mēnesi, divus pastāvēt, bet nevar gadu. Nevar maksāt algas un neko nedarīt. Taču, ja saliek kopā pagājušā gada augstās cenas un šā gada zemās un izrēķina vidējo, tad jau viss ir kārtībā. Turklāt mans drošības spilvens ir tas, ka lielāko daļu strādāju pats savos, nevis citu īpašnieku mežos.
Uzņēmumā “Rostes” ir divi harvesteri, divi forvarderi, divi kokvedēji un brigāde, kas zāģē ar motorzāģiem un strādā jaunaudzēs un tur, kur harvesteru izmantot nevar. Arī ekskavators, kas rok meliorācijas grāvjus.
Mums tagad ir arī tehnikas serviss. Pamatmērķis – nodrošināt ar servisu savu tehniku, ja paliek laiks, sniedzam pakalpojumus arī citiem. Ir darbnīcas. Remontējam, metinām, riepas montējam. Sniedzam pakalpojumus universāliem ekskavatoriem, kokvedējiem, pacēlājiem. Tagad dienas kārtībā remontzonas sakārtošana.
Nupat, rudenī, iegādāts kopšanas ciršu harvesters, tāds ļoti mazs, reizes trīs vieglāks par lielo harvesteru un reizes trīs arī mazāks. Šaurāks par vieglo automašīnu, var izlīkumot starp kokiem. Tas aizvietos roku darbu kopšanas cirtēs. Zāģēt ar motorzāģiem – mūsdienās to vairs nevar atļauties, jo darbaspēka izmaksas ir pārāk lielas. Tādās cirsmās roku darbam par zāģēšanu būtu jāmaksā 15 eiro/m3. Un arī par tādu naudu ir grūti atrast cilvēkus, kas būtu ar mieru strādāt, jo tādās cirsmās jau neko daudz nevar izzāģēt, dienā sanāk kādi trīs četri kubikmetri. Bet ar traktoru var nozāģēt 25–30 m3. Nav bijis problēmu ar jaunu darbinieku atrašanu darbam ar tehniku.
Mežsaimniecību līdzsvaro lauksaimniecība
Ar lauksaimniecību nodarbojos vēl deviņdesmitajos. Bija lopi, zeme, taču pakāpeniski pārorientējos uz mežsaimniecību. Šodien situācija ir mainījusies, un nesen kopā ar cilvēku, kuram lauksaimniecība interesē, izveidojām kopuzņēmumu. Tagad mums ir vairāk nekā 300 ha apstrādātas lauksaimniecības zemes.
Audzējam graudus, turam aitas. Tam visam ir savi plusi, jo saimniecībā izlīdzinās nodarbinātības intensitāte – vasarā, pavasarī vairāk darba ir uz laukiem, bet ziemā varam pārslēgties uz mežu. Nu jau mums krietns aitu ganāmpulks. Iespējams, ka to vairāk nepaplašināsim, pāriesim uz kādu citu lauksaimniecības sfēru. Varbūt gaļas liellopiem, jo zālāju platības ir lielas un barības bāze pietiekama.
Pagājušajā gadā pabeidzām lielu rekonstrukciju kūtī – ar visiem laukumiem, akām, dzirdinātavām, nožogojumiem, ofisa telpām un sanitārajiem mezgliem.
Stabils pamats ir tas, ka zeme nav jāīrē un mierīgi varam strādāt, domājot ilgtermiņā.
Egle ir laba, bet jutīga
Visvairāk stādu egli un bērzu un tikai mistrā. Egle ir laba, bet mēs redzam, kas tagad notiek Rietumeiropā un Skandināvijā. Egle ir ļoti jutīga. Tādā ziņā bērzs ir daudz izturīgāks.
Pie kādas intensitātes pieturos, stādot jauno mežu? Es tā nerēķinu. Sagatavoju augsni un skatos – ja bijis bērzs, iestādu kādas 500–1000 egles uz hektāru. Lai tās papildina to, kas pats atjaunojas.
Ja runājam par baltalksni, tas man arī ir. Necenšos baltalksni nomainīt ar egli.
Pirmkārt, baltalksnis praktiski ir bez riska, otrkārt, man gadā vajag kādus 3000 m3 baltalkšņa apkārtējām katlumājām. Un, piemēram, šobrīd alkšņa malka maksā pat vairāk nekā skuju koku papīrmalka.
Mizgrauzis arī atstāj iespaidu, bet vairāk gan kolhoza laikos stādītajās egļu tīraudzēs. Mistraudzēs tā ir mazāk. Ir vietas, kur jau veiktas sanitārās cirtes un būs arī sanitārās kailcirtes, bet viss ir normas robežās. Bīstamākās vietas zinu, apsekošu ar dronu. Tas pārlido pāri, un uzreiz var redzēt, kur ir brūns. To, ka krāsa mainījusies, no augšas pat labāk redz nekā no apakšas.
Igaunijas tuvums, protams, ir zināms drošības spilvens. Ilgstoši sadarbojos ar igauņu kolēģiem. Turklāt līdz Pērnavas ostai ir tuvāk nekā līdz Salacgrīvai. Skatos un paregulēju koku plūsmu, bet 90% realizēju Latvijā.
Valsts mežu apsaimniekotāji maniem īpašumiem ir piebūvējuši klāt ceļus. Ne jau nu speciāli, bet sanācis tā, ka, braucot pa viņu ceļiem, tieku klāt pie saviem mežiem. Vienuviet pie sava meža varu tikt klāt tikai caur valsts mežiem. Tāpēc, meliorējot savu mežu, arī valsts mežā izraku grāvjus, aizvadīju lielo ūdeni un uztaisīju ceļu puskilometra garumā. Daļēji to visu nosedzu ar naudu, ko saņēmu kā “Zelta čiekura” prēmiju. Domāju – tas viss no viena katla nācis un kopējā lietā jāliek atpakaļ.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu
