“Ja vienkārši aizbrauc, lai vergotu, nav vērts.” Andra Rašmane-Vēja par savu jaunāko grāmatu 1
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Andras Rušmanes-Vējas trešais romāns “Ar kastani kabatā” lasītājus aizved uz ļoti specifisku vietu – lielu noliktavu, loģistikas centru. Tā galvenā varone Diāna ir jauna grāmatvede.
Viņa nevar atrast darbu specialitātē, bet dzīvot uz vecāku rēķina vairs negribas, tādēļ Diāna pieņem brāļa piedāvājumu pastrādāt pie viņa noliktavā.
Darbs, kā meitene ļoti ātri uzzina, nav vienkāršs, turklāt viņai ir vēl slepens uzdevums – brāli satrauc lielie preču zudumi noliktavā, un viņš cer, ka māsai izdosies atklāt zādzības shēmu. Tā arī notiek, tomēr procesā Diāna zaudē ko svarīgāku…
Vides tēlojums ir tik ticams un pārliecinošs tādēļ, ka Andra pati agrā jaunībā tiešām strādājusi lielā noliktavā, uz savas ādas pārbaudot, ko šis darbs nozīmē.
Lasot grāmatu, spriedu, ka esat sevi sadalījusi abos galvenajos tēlos…
A. Rušmane-Vēja: Jā, varētu teikt, ka Diāna ir vairāk tas, kā jutos toreiz, kad pati strādāju darbā, ko nemīlēju. Vienmēr visos darbos esmu ļoti centusies visu izdarīt tieši tā, kā vajag, ļoti saspringusi, lai būtu pareizi un labi, bet ar laiku saproti, ka tas nav tā vērts.
Pat ja man darbs nepatika, centos izdarīt visu ļoti kārtīgi un precīzi, un tā sevi pamazām sadedzināju. Ja centies visiem izpatikt, pūlies visu izdarīt, kā vajag, bet tev darbs nemaz nepatīk, tad tu nogursti, izdedz, un tev paliek vienalga.
Kā grāmatā – Diāna kādā brīdī Patrikam saka: “Man tevis pietrūkst”, bet Patriks viņai atbild: “Vai sevis tev nepietrūkst?” Patriks ir tas, kāda esmu tagad.
Kāda esat tagad?
Tagad esmu ļoti priecīga (smaida), jo biju nonākusi īstās krustcelēs, tiešām bija sajūta – kāds tur augšā nospiedis bremzi. Biju pēc noliktavas gadu nostrādājusi veikalā, sākumā man viss patika – tik foršs mazs veikaliņš, cilvēki nāk runāties.
Bet pēc gada sevi pieķēru pie domām, ko tie cilvēki var nākt un tik daudz runāt, un kādas kolēģes. Bubināju, bubināju, kamēr pieķēru sevi un aizdomājos: vai tiešām viss ir slikti un es viena tāda laba?
Sapratu, ka esmu pārgurusi, aizgāju atvaļinājumā, un tad sākās dīvainas veselības problēmas. Sāpēja mugura, kāja, nevarēju pastrādāt, bija jāņem slimības lapa.
Un, dzīvojot pa māju, aizdomājos: ja aiziešu atpakaļ uz darbu, pēc kāda laika – mēneša, pusgada vai gada – būšu atkal atpakaļ uz slimības lapas. Ko tad es sastrādāšu?
Ko nopelnīšu, to atdošu par medicīnu. Tā bija tāda atklāsme!…
Nobijos, ka vairs nevarēšu rakstīt, jo mugura sāpēja. Bet sapratu – ja tiešām vairs nevarēšu rakstīt, samaitāšu to vienīgo dzīves daļu, kura man tiešām patīk.
Un, ja reiz tā, tad varbūt jādara tas, kas pašai patīk. Jo, ja tev ir dots talants, turklāt tas sagādā prieku arī citiem, tajā jādalās.
Jāpiepilda potenciāls, kas iedots, tas ir mans pienākums. Nevis pelnīt mājai, mašīnai un vēl kaut kam.
Daudzi cilvēki gadiem strādā nemīlamu darbu, jo no kaut kā jau jādzīvo ir, jāmaksā rēķini. Bet darīt to, kas priecē sirdi, nespēj, jo tam pietrūkst laika un spēka. Kā saņēmāties no šī riteņa izkāpt?
Sev nosolījos – kamēr būšu paēdusi un man virs galvas būs jumts, nedarīšu sev pāri, nedarīšu tādu darbu, kas beidz nost.
Nav jau citas izvēles kā mēģināt. Jo tā drošā laipiņa – uz tās stāvi, ir droši, gribētos lēkt ūdenī, bet nezini, vai varēsi izpeldēt.
Bet citas izvēles jau nav, vajag vienkārši lēkt.
Protams, nevaru galvot, ka man nekad vairs nebūs jāstrādā algots darbs, dzīve ir dzīve, bet domāšanu vajag pamainīt, vajag dzīvot un darīt to, kas tev dots.
Tad viss šķiet citādi, labāk. Pirms dažām dienām iegāju “savā” veikalā, satikos ar bijušajām darbabiedrenēm, un man bija tāds prieks viņas atkal satikt!
Daudzi aizbrauc no Latvijas, sakot, ka neko šeit nav iespējams sasniegt. Ko domājat par šādu nostāju?
Ir cilvēki, kuri aizbrauc uz ārzemēm un jūtas tur citādi. Vairākas bijušās klasesbiedrenes aizbraukušas, iekārtojušās ārvalstīs, un viņām tur ir labi. Tad ir vērts tā darīt.
Bet, ja vienkārši aizbrauc, lai vergotu un justos nelaimīgs, gan nav vērts.
Svarīgi jau, lai cilvēks jūtas labi, vienalga, tur vai te, lai ir mērķis, kāda doma. Jo mērķis piešķir mērogu.
Kad atrodi to, kas tev patīk, tad galvenais, lai mirdz acis, lai ir prieks par to, ko dari. Iznāk grāmata, es saņemu atsauksmes par to, un saprotu, ka tādēļ vien bija vērts dzīvot.
Tikšanās bibliotēkās liecina – patiešām ir vērts!
Jā, tas tiešām dod spēku! Ceru, ka atkal varēsim rīkot atvēršanas pasākumu Iecavā, cilvēki ļoti gaida, un es pati arī. Sanākt kopā – tas ir tik svarīgi!
