Māris Antonevičs: Ja vēlētājiem garšo banāni… 7
Banāns 90. gados kļuva par spilgtu Latvijas politiskās vides simbolu, un arī šodien to izmanto kā nosacītu mērvienību gan politiķu pirmsvēlēšanu viltībām (protams, var arī lietot jau nedaudz novazāto apzīmējumu “populisms”), gan vēlētāju lētticībai.
Kā zināms, banānu dalītājs bija vācietis Joahims Zīgerists pirms 5. Saeimas vēlēšanām (pirmās parlamenta vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas). Bieži tas tiek vienkāršoti pasniegts tā – lētticīgie vēlētāji savu balsi “iemainījuši” par banānu, pēc kā sasēdināti autobusos un aizvesti uz Jelgavu, kur Zemgales vēlēšanu apgabalā Zīgerists kandidēja no LNNK saraksta (un tika ievēlēts, lai gan pat latviski neprata un visur staigāja ar tulku). Tā gan īsti nav patiesība, jo banāni bija tikai šī stāsta “odziņa”, bet vēlētāju pievilināšana bija notikusi vairāku mēnešu garumā, rūpīgi pielāgojoties viņu gaumei un vēlmēm. Tie, kas vēlēšanu dienā ieradās Rīgas stacijas laukumā pie sagādātajiem autobusiem, jau bija pārliecināti Zīgerista fani, un savu balsi būtu atdevuši arī bez banāna.
Taču, ja uz “banānu” skatās plašāk, tad šis ir labs piemērs. Nevarētu teikt, ka citas partijas 5. Saeimas vēlēšanās nebūtu izmantojušas dažādus vēlētāju iekārdināšanas paņēmienus, Zīgerists to pacēla citā līmenī: reklāmraksti ar izaicinoši lieliem burtiem, braucieni pa lauku kultūras namiem, dalot “humānās palīdzības” preces un, protams, spilgti solījumi, lai tikai panāktu iekļūšanu parlamentā. No šodienas skatoties, īsti gan nebija skaidrs, kāpēc vācietim tas vajadzīgs, jo, atšķirībā no pirmsvēlēšanu kampaņas, kur viņam bija labi izplānota stratēģija, parlamentā nekā tāda nebija – ne politiskās, ne ekonomiskās intereses, vienkārši spēle.
Pašreizējie politiskie spēki, visticamāk, būtu aizvainoti, ja tos mēģinātu salīdzināt ar Zīgeristu, tomēr godīgi jāatzīst – nekur tālu no “banāniem” tikuši neesam. Pirmsvēlēšanu stratēģija lielākoties paredz vēlētājiem vispirms “iebarot” kaut ko garšīgu, lai pievērstu viņu uzmanību. Nu ne jau 4000 zīmju programmas. Te ir partijas, kas jau piešāvušas roku un pat iemācījušās to izdarīt tā, ka rēķinu pēc dārgās maltītes apmaksā paši ēdāji – nodokļu maksātāji. Tā Rīgas svētki nemanāmi kļuvuši par Ušakova (un attiecīgi “Saskaņas”) svētkiem, un, lai gan varētu iebilst, ka arī citās pašvaldībās notiek līdzīgi, tomēr mērogu atšķirība ir iespaidīga.
Īpaši acīs krīt, ja pie ierastajiem vēlētāju “iebarošanas” paņēmieniem ķeras partijas, kas iepriekš pie dibināšanas solījušas būt citādākas. Un te rodas pat diezgan kuriozas situācijas. Piemēram, apvienības “Attīstībai/Par” politiķus kampaņas pasākumos šobrīd regulāri pavada grupa “Galaktika”, kas ir diezgan pieprasīti šlāgermūzikas izpildītāji. Tāpēc ir labas izredzes, ka uz bezmaksas (atvainojiet, partijas apmaksātajiem) koncertiem novados ieradīsies kuplāks pulks iedzīvotāju un deputāta kandidāti varēs sevi izrādīt lielākai vēlētāju daļai. Jautrākais ir tas, ka tieši šo grupu iepriekšējās vēlēšanās savām aktivitātēm bija izvēlējies cits politiskais spēks – Zaļo un zemnieku savienība, pret kuriem liberāļi no “Attīstībai/Par” šobrīd tik aktīvi pozicionējas. Ak jā, un tas taču vispār ir ZZS stils – pirms vēlēšanām rīkot šlāgerkoncertus un dalīt bezmaksas CD, viņi to darījuši gadiem. Varbūt, ka “jaunā” politika no “vecās” nemaz tik ļoti neatšķiras? Kāds piesaistīts eksperts gan atzīmē, ka viss esot loģiski, jo te esot runa par “elektorāta uzrunāšanu noteiktā segmentā”. Ejot uz koncertiem, to noteikti ņemiet vērā!
Tāpat šai apvienībai nav problēmu aizmirst iepriekš deklarētās rūpes par vidi un resursiem, ja var vēlētājus iekārdināt ar spilgti dzelteniem hēlija baloniem – tie taču tik ļoti patīk bērniem, un bērnu vecāki ir vēlētāji. Vide nedaudz pacietīsies, ja oktobrī vajag balsis…
Tā lūk – ja gribi “iebarot” vēlētājus, vispirms jānoskaidro, kas viņiem garšo, un nav nemaz obligāti, lai tas būtu kaut kas no tavas ierastās ēdienkartes.
