Ja veicas, tad strādājam! Eduarda Andruškeviča sasniegumu recepte 1
“Kāpēc nebija labāk?” sagaidot audzēkņus no Eiropas jaunatnes čempionāta, mazliet pieri sarauc svarcelšanas treneris Eduards Andruškevičs, lai gan mājās pārvestas medaļas. Apsveikumi un neformāla gaisotne paliek iknedēļas tējas dzeršanas vakaram, bet pāri tam – disciplīna un smags darbs, tiecoties pēc maksimālajiem mērķiem.
“Olimpisko spēļu kvalifikācijas sistēma mainījusies – kādreiz bija komandas princips, tagad kvalificējas individuāli, ņemot vērā sekmes sešās sacensībās. Latvijai tas ir pateicīgi, plānojam, ka 2020. gada spēlēs Tokijā varētu startēt Rebeka Koha, Artūrs Plēsnieks, Ritvars Suharevs un Vadims Koževņikovs. Var pacīnīties arī Daniela Ivanova, lai gan viegli nebūs,” savus meistarus uzskaita Andruškevičs.
Ilgu laiku mums svarcelšanā augsti sasniegumi bija tikai Viktoram Ščerbatiham, bet tagad ir pieci seši olimpiskie kandidāti. Kas mainījies?
E. Andruškevičs: Mainījās federācija – bija Latvijas Svarcelšanas klubu apvienība, kuras vadītājs Aivars Ritenieks negribēja neko darīt, bet mani savulaik pat uz pusgadu diskvalificēja. Zvanu – ir komanda, jāved uz Eiropas čempionātu, taču atsaka. Tas mūs nobremzēja uz sešiem vai pat vairāk gadiem, Ritenieks kaut ko nesaprata, noveda visu līdz nullei un aizgāja. Tagad atkal ir Latvijas Svarcelšanas federācija, kāds bija organizācijas sākotnējais nosaukums, un tikai pāris gadu rit normāls darbs, notiek daudz sacensību, reģionos kustība, bijušas treniņu nometnes Dobelē, Daugavpilī, Ventspilī, ārzemēs.
Bet jūs taču šos audzēkņus sagatavojāt ne jau pusotra gada laikā.
Ventspilī mēs visu laiku darbojāmies, te ir svarcelšanas centrs kā pilotprojekts, internāts, nodrošināta mītne, ēšana, treniņu ir vairāk nekā citviet. Viss līdzās, trenējamies divas trīs reizes dienā, un tas dod rezultātus.
Cik audzēkņu jums ir?
Nav daudz, mums jau valstī mazāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. Kopā ar jauniešiem sanāk līdz 20 audzēkņiem, puse piedalās pasaules čempionātos. Man palīdz Viktors, bieži braucu uz nometnēm ar lielajiem, un tad paliek viņš un Ulvis Bērzons.
Vai sekojat līdzi arī jauno sportistu sekmēm skolā?
Jā, skolotāji arī palīdz. Skaidrs, ka ir grūti. Es neliedzu nākt uz treniņu, ja ir sliktas atzīmes, bet tādā gadījumā slodze ir vēl lielāka. Viņi zina – labāk nebūt nesekmīgam. Kopā arī mācāmies, piemēram, angļu valodu, lai sacīkstēs ārzemēs varētu kontaktēties.
Bobslejā lielākoties izsitas puiši no laukiem, rīdzinieki nevarot izturēt slodzi. Kā ir svarcelšanā?
Zināmā mērā līdzīgi, lai gan svarcelšanā milzīga nozīme ir tehnikai. Atnāk no laukiem, it kā stipri, bet ir jau par vecu vai nav lokanības, piesēdiena. Rebeka atnāca 13 gados, jau lokana, mugura stingra. Sapratu, ka tikai jāstrādā. Viņa pietupienus veic ar 155 kilogramiem, ASV meitenes – ar 200, bet paceļ mazāk, jo nav tehnikas. Igauņiem smagākajā svarā ir viens ļoti spēcīgs vīrs – Marts Seims, bet pie medaļām tiek reti, jo nav tehnikas. Gruzīns Talahadze Laša ir pretējs – it kā nav tik stiprs, bet svarus ceļ. Svarcelšanā ļoti būtiska arī nervu sistēma, cits treniņos ir gatavs, bet sacensībās nevar īstenot savu potenciālu. Rebeka var saņemties.
Kā ir strādāt ar meitenēm?
Viņas ir diezgan izturīgas un var panest pat lielāku slodzi nekā puiši. Protams, ir sava psiholoģija. Bija meitene no Ludzas – paņēma treniņa laikā somiņu un aizgāja. Par Rebeku un Danielu neko sliktu nevaru pateikt, slinkumiņš reizēm parādās, un tad jāpastumj, jāmaina vingrinājumi. Ja aug rezultāti, tad redzi, kāpēc to dari. Tas ir viņu darbs, sportisti ar to pelna. Čikāgā runāju ar Vācijas treneriem, viņi pēc sacīkstēm dodot atpūtu sportistiem. Man ir citāds uzskats – vienreiz atpūtīsies, otrreiz, tad kaut kas nesanāks sacensībās, un beidz sportot. Ja veicas, tad, lūdzu, strādājam.
Rebeka, šķiet, trenējās jau nākamajā dienā pēc olimpiskajām spēlēm Rio.
Jā, arī tagad pēc pasaules U-20 čempionāta uzreiz bija treniņš. Viņa man saka – kā mēs varam visu laiku zālē? Atbildu, ka es taču varu jau vairāk nekā 40 gadus, vai tad jūs nevarat. Svētdienas mums brīvas, bet arī tad aizejam uz jūru pastaipīties. Nevajag gulēt uz dīvāna. Vienreiz nedēļā vakaros ar audzēkņiem obligāti padzeram tēju, izrunājamies par veselību, treniņiem, dzīvi. Es strādāju bez brīvdienām? Reizēm kādu dienu izlaižu, tad Viktors strādā.
Viņš kā sportists bija paraugs fizisko un rakstura īpašību ziņā?
Jā, Ščerbatihs startēja četrās olimpiskajās spēlēs. 2000. gadā Sidnejā bija sestais, bet, ja būtu spēcīgāka dopinga kontrole, daudzi konkurenti atkristu. To var redzēt no malas. Atēnās 2004. gadā bija sudrabs, bet varēja būt zelts, jo visa Irānas izlase bija diskvalificēta, tomēr nedēļu pirms spēlēm Huseinam Rezazadem atļāva startēt. Korupcija… Pekinā Viktors arī cīnījās par pirmo vietu, bet tiesnešu kļūdas dēļ viņam atņēma vienu mēģinājumu grūšanā – it kā laiks esot beidzies, taču tā nebija. Rebekai līdzīgi klājās Rio, tur bija tikai viens profesionāls tiesnesis, pārējie – brīvprātīgie. Kaut ko pēc tam taisnojās, bet kas mums par daļu? Varēja pacīnīties par bronzu. Par to paraugu – Viktors pēc grafika trenējās, pēc grafika atpūtās. Viņam reiz bija problēma ar muguru, vairāk nekā četrus mēnešus mocījās. Dakteri teica, ka nekas nebūs, jābeidz, bet cīkstoņi viņam ierādīja stiepšanās vingrinājumus. Viktors pacietīgi strādāja no rīta līdz vakaram, tika galā ar traumu un varēja turpināt. Viņš man pēc karjeras beigām reiz teica – 20 gadus zālē izturēju, vēl 20 kā trenerim būs grūti. Taču viņš palīdz, mums pietrūkst treneru, arī citās valstīs tā ir liela problēma. Eiropas valstīs ir treneru padome, cenšamies rīkot starptautiskas treniņu nometnes, augusta beigās tāda būs Ventspilī – pa diviem treneriem un četriem sportistiem no apmēram 15 valstīm šurp atbrauks.
Vai strādājat arī ar Itālijas izlasi?
Jā, tas ir saistībā ar Eiropas Svarcelšanas federāciju, kuras prezidents ir itālis. Es ar saviem sportistiem braucu pie viņiem uz nometnēm Romā, palīdzu metodiku uzlabot. Tas arī mūsējiem nāk par labu, kad te ir rudenīgs laiks un atsaucas uz veselību, bet tur silts. Pie mums uz nometnēm grib braukt no Norvēģijas un Izraēlas, pat amerikāņi uzprasījās, tāpēc paplašināsim treniņu zāli. Mēs pašreiz esam labāki svarcelšanas tehnikā.
Trenera stāžs jums jau gandrīz 40 gadu. Kā mainījušās darba metodes?
Diezgan stipri. Agrāk tehnikai tik lielu nozīmi nepiešķīra, bija mazāk vingrinājumu un tik daudz arī netrenējās. Paskatījos nu jau mirušā krievu trenera Medvedeva plānus – metode nebija slikta, bet toreiz parādījās arī anaboliskie steroīdi, un tas daudz ko dod. Kad rezultātu panāc ar savu darbu, tas turas ilgi.
Ar dopinga palīdzību strauji nokrīt pēc sacensībām, tad atkal paceļas. Situācija agrāk bija ļoti slikta, tāpēc tagad Starptautiskā svarcelšanas federācija cenšas panākt, lai mūsu sporta veids vispār paliek olimpiskajā apritē. Pasaules antidopinga aģentūra stingri uzmana problemātiskās valstis.
Vizītkarte. Eduards Andruškevičs
* Dzimis: 1956. gada 19. aprīlī Karēlijā.
* Svarcelšanā: trenējies līdz 27 gadu vecumam.
* Latvijas čempions: desmit reizes, PSRS tautu spartakiādē sestā vieta.
* Trenera stāžs: 37 gadi, 2007. un 2017. gadā atzīts par labāko treneri Latvijā.
* Sekmīgākie audzēkņi: Viktors Ščerbatihs, Artūrs Plēsnieks, Rebeka Koha.
