20
Arestu rekordi
Ježovs pats piedalījās arestēto pratināšanā un piekaušanā. Ekonomists Dmin-itrijs Šepilovs atmiņās atzīmējis Ņikitas Hruščova stāstīto, ka reiz, ieejot Ježova kabinetā, viņš uz tā formas frenča pamanījis sažuvušu asiņu plankumus. Kad Hruščovs jautājis, kas noticis, Ježovs atbildējis: “Ar tādiem plankumiem var lepoties. Tās ir revolūcijas ienaidnieku asinis.” Par Ježova vietu un lomu Lielajā terorā vēsturnieki Ņikita Petrovs un Marks Jansens raksta: “Pastāv daudz dokumentālu liecību par to, ka Ježova darbību Lielā terora laikā Staļins rūpīgi kontrolēja un virzīja. Staļins rediģēja visus Ježova iesniegtos svarīgākos dokumentus un sekoja izmeklēšanai un politisko procesu īstenošanai. Apmeklētāju reģistrācijas žurnālā redzams, ka Ježovs Staļina Kremļa kabinetu apmeklējis 278 reizes un tajā pavadījis 834 stundas.” Savukārt vēsturnieks Rojs Medvedevs secina: “Staļina ietekme uz Ježovu bija pilnīga, neierobežota, gandrīz hipnotiska. Tieši Ježovu Staļins padarīja par vissvarīgāko figūru cīņā ar tautas ienaidniekiem.”
1938. gadā Maskavas Butirku cietumā ieslodzītais VK(b)P Kuibiševas apgabala komitejas pirmais sekretārs Pavels Postiševs (nošauts 1938. gada 26. februārī) esot izteicies šādi: “Ježovs ir medību suns saitē pie Staļina; uzticams un izvēlīgs suns, kurš pēc Staļina gribas iznīcina partiju un terorizē tautu. Tiklīdz suns pabeigs savas medības (bet mēs tad jau vairs nebūsim dzīvi), Staļins viņu pasludinās par traku un iznīcinās. Lielie noziedznieki nevienu tā nenicina kā izpildītājus, kas pratuši ielūkoties viņu noziedzīgajās dvēselēs.” Tā arī notika. 1938. gada rudenī Staļins un viņa tuvākie domubiedri secināja, ka Lielā terora galvenie mērķi ir sasniegti – likvidēta plaši sazarotā “militāri fašistiskā sazvērestība”, nošauti vai gulaga nometnēs ieslodzīti trockisti, zinovjevieši, kulaki un visi citi “pretpadomju elementi”, satriekta nacionāļu “piektā kolona”, ieslodzīto “dzimtenes nodevēju” sievas ir nometnēs, bet viņu bērni bērnunamos vai mazgadīgo noziedznieku kolonijās.
Ježova darbības bilance bija šausminoša. Saskaņā ar IeTK datiem, no 1936. gada 1. oktobra līdz 1938. gada 1. novembrim bija arestēts 1 565 041 cilvēks, ieskaitot 365 805 “nacionālajās operācijās” un 702 656 “kulaku operācijā” arestēto. 1 336 863 cilvēki bija notiesāti, no tiem 668 305 ar nāvessodu. 1937. gada 1. janvārī gulaga nometnēs bija ieslodzīti 1 196 239, 1938. gada 1. janvārī – 1 881 570, bet 1939. gada 1. janvārī – 1 672 438 cilvēki. PSRS IeTK cietumos šajā laikā atradās 352 508 cilvēki. Jāatgādina, ka IeTK “latviešu operācijā”, kas 1937. gada rudenī tika uzsākta pēc Ježova iniciatīvas (“latviešiem vajag nolaist asinis”), arestēja ap 25 tūkstošiem cilvēku. “Divnieki” un “sevišķie trijnieki” bija “notiesājuši” 22 360 latviešu. No tiem 16 573 piesprieda nāvessodu. Daudzus latviešus arestēja un nošāva arī saistībā ar “militāri fašistisko sazvērestību” vai citiem “tautas ienaidniekiem”.
Bet arī paša Ježova karjera strauji tuvojās loģiskām beigām. 1938. gada 17. novembrī VK(b)P CK Politbirojs apstiprināja PSRS Tautas komisāru padomes un VK(b)P CK kopējo lēmumu “Par arestiem, prokuratūras uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu”. Tajā PSRS IeTK 1937. – 1938. gadā veiktās masu politiskās represijas kopumā tika vērtētas pozitīvi, taču ar norādi, ka izmeklēšanas un tiesu vienkāršotā kārtība novedusi pie “trūkumiem un izkropļojumiem” IeTK un prokuratūras darbā. Tautas ienaidnieki un ārvalstu izlūkdienestu aģenti, kas esot ielavījušies valsts drošības orgānos un tiesvedības sistēmā, visādos veidos centušies graut izmeklēšanas un aģentūras lietas, apzināti sagrozījuši padomju likumus, veikuši masveida un nepamatotus arestus un tajā pašā laikā glābuši no atmaskošanas līdzgaitniekus. Viņi izdarījuši viltojumus, falsificējuši izmeklēšanas dokumentus, saukuši pie kriminālatbildības un pakļāvuši arestam par niecīgiem iemesliem un pat bez jebkāda pamata nevainīgus cilvēkus, provokatoriskos nolūkos veidojuši apsūdzības lietas. IeTK izmeklētāji esot aprobežojušies vienīgi ar atzīšanās panākšanu no apsūdzētā. Ar šo partijas vadības lēmumu visa vaina par “kļūdām” un “pārspīlējumiem” tika novelta uz IeTK. Tieši par “kļūdām” un “pārspīlējumiem”, nevis pašām represijām! Staļins uzskatīja, ka IeTK un Ježova “kļūdu” dēļ neesot izdevies pilnībā atmaskot arestētos ārvalstu spiegus un diversantus un atklāt viņu noziedzīgos sakarus. Turpmāk, “veicot nesaudzīgu cīņu ar visiem PSRS ienaidniekiem”, šī cīņa bija jāorganizē “daudz pilnīgākām un drošākām metodēm”.
1938. gada 8. decembrī centrālo laikrakstu pēdējo lappušu sadaļā “Hronika” parādījās īss paziņojums: “Saskaņā ar viņa lūgumu biedrs Ježovs atbrīvots no iekšlietu tautas komisāra pienākumiem, atstājot viņu par ūdenstransporta tautas komisāru. Par PSRS iekšlietu tautas komisāru ir apstiprināts biedrs Lavrentijs Berija.”
“Ježovs – nelietis”
Drīz pēc tam Ježovs zaudēja visus kompartijas posteņus; viņu izslēdza no Politbiroja un Orgbiroja, bet 1939. gada 9. aprīlī atbrīvoja arī no ūdenstransporta tautas komisāra amata. 1939. gada 10. aprīlī Ježovu arestēja. Par ieganstu kļuva IeTK Ivanovas apgabala pārvaldes priekšnieka V. Žuravļova denuncija – Ježovs organizējis “sazvērestību”, gatavojis “terora aktu pret Staļinu”, turklāt pats “spiegojis ārvalstu izlūkdienestu labā”. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1940. gada 3. februārī viņam piesprieda nošaušanu. Spriedumu izpildīja 6. februārī. Daudzus gadus vēlāk Staļins aviokonstruktoram Aleksandram Jakovļevam teicis: “Ježovs – nelietis. Viņš nobendēja mūsu labākos kadrus. Demoralizējies cilvēks. Zvani viņam uz tautas komisariātu – saka: aizbraucis uz CK. Zvani uz CK – saka: aizbraucis uz darbu. Sūti pēc viņa uz mājām – izrādās, guļ gultā, nāvīgi piedzēries. Daudz nevainīgu cilvēku nobendēja. Par to mēs viņu arī nošāvām.” Patiesībā, kā to apliecina arhīvu materiāli, nevienu lēmumu par politiskajām represijām IeTK vadība nepieņēma patstāvīgi. Nežēlīgās cilvēku vajāšanas un iznīcināšanas kampaņas organizēja, kontrolēja un virzīja VK(b)P CK Politbirojs un personīgi Staļins. Viņš ne tikai sankcionēja nošaušanas, bet deva rīkojumus arī par spīdzināšanu. Tas tomēr nemazina ne Ježova, ne citu IeTK vadītāju, pārvalžu priekšnieku un izmeklētāju sadistu vainu par daudzu tūkstošu nevainīgu cilvēku iznīcināšanu, viņu ģimeņu izpostīšanu. 1995. gadā Ježova audžumeita Natālija iesniegumā Krievijas Federācijas prokuratūrai par Ježova rea-bilitāciju rakstīja: “Ježova vaina ir tā, ka viņš neatrada sevī spēku atteikties no verdziskas kalpošanas Staļinam, bet viņa vaina padomju tautas priekšā nav lielāka par paša Staļina, V. Molotova, L. Kaganoviča, A. Višinska, V. Ulriha, K. Vorošilova un daudzu citu partijas un valdības vadītāju vainu.” Krievijas Federācijas Galvenā kara prokuratūra tomēr iesniegumu viņa reabilitācijai noraidīja.
