Ja var nostāvēt – jānošauj! Aprit 80 gadu, kopš PSRS sākās baisais Lielā terora vilnis 20
Aprit 80 gadu, kopš Padomju Savienībā sākās baisais 1937. gada Lielā terora vilnis, kura notikumus mēdz saukt arī tā laika valsts drošības ģenerālkomisāra Nikolaja Ježova vārdā par “ježovščinu” jeb “ježovismu”.
Plašas, nežēlīgas politiskās represijas pret dažādiem iedzīvotāju slāņiem PSRS bija notikušas arī iepriekšējos 20 gadus pirms 1937./1938. gada un īstenībā turpinājās vēl vismaz 15 gadus vēlāk. Tomēr ciešā jēdzienu saistība “1937. gads” un “ježovisms” neradās nejauši – masu represijas kulmināciju sasniedza tieši tajā laikā, kad par PSRS iekšlietu tautas komisāru “strādāja” Ježovs.
Lielā terora rīkotāju hierarhijā visaugstāko virsotni, protams, ieņēma pats Staļins un viņam vistuvākie boļševiku partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekļi Vjačeslavs Molotovs, Lazars Kaganovičs, Andrejs Ždanovs un daži citi. Viņi ne tikai iecerēja un izplānoja visas masu represiju kampaņas, izstrādāja to ideoloģisko un politisko nodrošinājumu, bet arī sankcionēja nošaujamo augstākā ranga “tautas ienaidnieku” sarak-stus. Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas (VK(b)P CK) sekretārs un VK(b)P CK Partijas kontroles komisijas priekšsēdētājs Ježovs aktīvi līdzdarbojās represiju plānošanā un īstenošanā vēl tad, kad PSRS iekšlietu tautas komisāra un valsts drošības ģenerālkomisāra posteni ieņēma viņa priekštecis Henrihs Jagoda. Daudzi Staļina oponenti un “tautas ienaidnieki” tika nošauti jau pēc 1936. gada lielajām paraugprāvām, bet vajadzēja arī izlemt, ko darīt ar viņu daudzajiem atbalstītājiem. Jau tolaik Ježovs strikti iestājās par šo cilvēku fizisku iznīcināšanu. 1936. gada 6. septembrī vēstulē Staļinam viņš rakstīja: “Nošaut nāksies iespaidīgu skaitu. Es personīgi domāju, ka uz to vajag virzīties un reizi par visām reizēm izbeigt ar visiem šiem riebekļiem. Saprotams, nekādus tiesas procesus nevajag rīkot. Visu to var izdarīt vienkāršotā veidā.” Nedaudz vēlāk Staļinam iesniegtajā VK(b)P CK Politbiroja lēmumprojektā par represiju paplašināšanu pret tā sauktajiem trockistiem un zinovjeviešiem viņš norādīja: “Kopumā nāksies nošaut ne mazāk kā tūkstoti cilvēku. Pārējos notiesāt ar ieslodzījumu uz 8 – 10 gadiem, plus tikpat gadiem izsūtījumā.” Lielā terora laikā nošāva viņus visus.
Ježova centību Staļins novērtēja ļoti augstu. 1936. gada 25. septembrī viņš atpūtas laikā Sočos nosūtīja telegrammu VK(b)P CK Politbiroja locekļiem Maskavā un ieteica PSRS iekšlietu tautas komisāra postenī Jagodas vietā iecelt Ježovu. Politbiroja 11. oktobra lēmumā, ar kuru Ježovu iecēla amatā, bija arī norādīts, ka viņš vēl atstājams arī par VK(b)P CK sekretāru un Partijas kontroles komisijas priekšsēdētāju. Staļins savam kalpam sākumā uzticējās pilnīgi; piešķīra tiesības pēc paša ieskatiem pasludināt nāves spriedumus Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) “nacionālajās operācijās”. Attiecībā uz nāvessodiem 1937. gada vasarā plaši izvērstajā “kulaku operācijā” tādas tiesības piešķīra arī IeTK zemākajiem posmiem – republiku, apgabalu un novadu pārvaldēm. Padomju politisko represiju vēsturē kopš 1918. – 1921. gada “sarkanā terora” nekas tāds nebija novērots. 1937./1938. gads cilvēku vajāšanā un iznīcināšanā sāka jaunu posmu, kurš drīz ieguva baiso apzīmējumu “ježovisms”. Mākslinieka Borisa Jefimova plakātā Ježovs bija attēlots IeTK darbinieka formas tērpā, ar tērauda cimdā tērptu roku žņaudzot čūskveidīgu “tautas ienaidnieku”. No “dzelzs dūraiņu” tvēriena nevarēja izvairīties ne ierindas pilsonis, ne PSRS maršals.
IeTK Orenburgas apgabala pārvaldes priekšnieku Uspenski pirms stāšanās amatā 1937. gada martā Ježovs pamācīja: “Ar upuriem nerēķinieties, dodiet vietējiem kadriem pilnu operatīvo triecienu. Jā, var gadīties arī nejaušības. Taču, kur mežu cērt, tur skaidas lec. Ņem vērā, ka IeTK darbā tas ir neizbēgami.” 1937. gada vasarā uzsāktās “kulaku operācijas” gaitā, kad komisariāta darbinieku apspriedē radās jautājums, ko darīt ar arestētajiem 70 – 80 gadus vecajiem vecīšiem, Ježovs atbildēja: “Ja var nostāvēt uz kājām – jānošauj.”
Ježova laikā tika izveidoti bēdīgi pazīstamie “trijnieki”, kuru sastāvā darbojās vietējās IeTK pārvaldes priekšnieks, apgabala – novada prokurors un VK(b)P komitejas sekretārs. “Trijnieka” pasludinātie nāvessodi nebija jāsūta uz Maskavu apstiprināšanai. Savukārt tie nāvessodi, kurus piesprieda “divnieks” – vietējās IeTK pārvaldes priekšnieks un prokurors – apstiprināšanai uz Maskavu bija jāsūta. Valsts galvenais “divnieks” Ježovs un PSRS prokurors Andrejs Višinskis vienā reizē varēja apstiprināt nāvessodus simtiem cilvēku.
