“LA” lasītāji: Ja valsts rīkotos taupīgāk, pietiktu arī pensionāriem 14
“LA” lasītājiem jautāju: “Vai piedalīsities Latvijas pensionāru Federācijas akcijās, atbalstot Labklājības ministrijas rosinātos grozījumus likumā “Par valsts pensijām”?
Dace Siliņa Rīgā: “Teorētiski atbalstu, jo dažādas izmaksas palielinās, dzīves dārdzība aug, bet pensionāriem finansiālā situācija nemainās. Taču pēc sava rakstura neesmu no tiem, kas piedalās publiskās akcijās.”
Kārlis Krūzs Rīgā: “Nepiedalīšos. Jo uzskatu, ka gan mediķu, gan skolotāju, gan pensionāru kustības rīkotāji domā tikai atbilstīgi savam ieskatam, rausta katrs no savas puses! Vajadzētu domāt valstiski, un mums prioritārs pašreiz ir aizsardzības jautājums. Katrā jomā vēl ir rezreves, lai to sakārtotu. Piemēram, kāpēc skolotājiem jāsaņem samaksa arī par gatavošanos nodarbībām? Esmu nostrādājis universitātē 40 gadus un uzskatu, ka tas taču pats par sevi saprotams, ka lekcijai jāsagatavojas! Kas attiecas uz pensiju sistēmu, jārīkojas racionāli un izsvērti. Straujāk būtu jāpalielina pensijas tiem, kam nav darba stāža pēc 1996. gada, savukārt tiem, kam ir tūkstoš eiro liela pensija, varētu kādu laiku to nepalielināt.”
Vineta Viļumsone Rīgā: “Droši vien piedalīšos, ja veselība ļaus, iešu piketēt. Visgrūtāk klājas tiem, kas pensijā aizgājuši vēl padomju laikos. Ja nav neviena, kas palīdz, vai nav kādu blakus ienākumu, tad jāiet vai uz mežu dzīvot… Lielu netaisnību izjuta arī tie, kam pensijas vecums pienāca krīzes laikā – viņi bija “bez vainas vainīgie” un, ar vienādu darba stāžu un vienādu algu, bet gadu vēlāk nekā kolēģi pensijā aizgājuši, saņēma jau stipri mazākas pensijas. Es nezinu, ko būtu izdarījusi, ja ar mani tā būtu noticis! Cilvēki par daudz samierinās.”
Biruta Karele Zaķumuižā: “Vispār atbalstu, bet pati personiski nepiedalīšos, jo iesaistos tikai tādā gadījumā, ja esmu par kaut ko ļoti pārliecināta. Līdz šim tamlīdzīgas aktivātes nekādus jūtamus rezultātus nav devušas. Es, būdama pensijā, turpinu strādāt, lai gan ne savā pedagoģes profesijā, bet fizisku darbu, un nav iznācis laika iedziļināties likumprojektos. Par savu ģimeni varu teikt, ka nedzīvojam krāšņi vai karaliski, bet abi ar dzīvebiedru iztikt varam un arī iekrāt, lai pāris reižu gadā aizbrauktu eksursijās. Bet daudziem citiem ir bēdīgāk. Kaimiņienei pēc dzīvesbiedra aiziešanas mūžībā jau pirmajā mēnesī bija stipri jādomā, kā turpmāk iztikt, ja komunālajiem maksājumiem un visam pārējam palikusi tikai viena pensija. Pensionārs jau pieradis vispirms samaksāt visus rēķinus un tad iztikt ar pāri palikušo.
Neviena pensiju sistēma nav absolūti taisnīga pret visiem. Mūsu pensiju sistēma nav tā sliktākā. Taču valstī tiek tērētas lielas summas galīgi absurdām vajadzībām, piemēram, izstādes “Expo” projektam, neveiksmīgam IZM projektam unt tā tālāk. Ja valsts rīkotos taupīgāk, pietiktu arī pensionāriem bez spiediena no apakšas.”
