Ja uzņēmēji atstātu “pelēko ienākumu” zonu, labu strādnieku būtu vairāk 0
Apstākļi sagadījās, ka vienu aizvadītās nedēļas nogales dienu pagrozījos celtniecības speciālistu vidē. Latvieši nav iemācījušies atpūtas pasākumos neiztirzāt darba problēmas, un būvnieku savstarpējās diskusijas tur klātesošos netīšām sagatavoja televīzijas sižetam, ko tagad aizgūtnēm apspriež un komentē tīmeklis.
Proti, celtniecībā parādās ass darbaroku deficīts: trūkst ne vien cilvēku vidējās vadības līmeņos, bet arī pienākumus atbildīgi veikt spējīgu palīgstrādnieku. Vienmēr slikti, ja kaut kā pietrūkst visu ilgotajai ekonomikas attīstībai. Bet, manuprāt, te kārtējo reizi apstiprinās arī tautas gudrība: bez sliktuma nav labuma. Šajā gadījumā deficīts uzrāda vēlamas pārmaiņas sabiedrībā, un labā ziņa ir tāda, ka patlaban vērojamais darbaroku trūkums uz būvēm iet kopsolī ar ļaužu izteiktāku vēlmi nopietni rūpēties par savu nākotni. Cilvēki mūsdienās grib pelnīt maizi, ar nodokļiem audzējot pensijas kapitālus un gādājot citas sociālās garantijas, nevis apvienojot valdības noteikto algas minimumu ar ēnu grāmatvedībā fiksētas aploksnes saturu. Tiklīdz šī vēlme sastaps uzņēmēju gatavību atstāt “pelēko ienākumu” zonu, labu strādnieku būs vairāk. Bet pirms tam, vienā balsī apgalvoja būvniecības speciālisti, valdībai jālemj darbaspēka nodokļu liktenis. Par labu samazinājumam. Cerēt uz gājputnu atgriešanos?… Ko jūs, nav nopietni! Tagadējā mītnes zemē nodokļu maksāšanas un sociālo garantiju sasaisti ieraudzījis un sava amata vērtību sapratis celtnieks netrauksies atpakaļ tikai tāpēc, ka viņam iedos bezmaksas biļeti uz Latviju un kabatas naudiņu vienam mēnesim.
Mūsu tautieši svešumā līdztekus iztikai pelna arī darba attiecību pieredzi. Ne visos gadījumos tā saulaina, bet pietiek nianšu, kuras aizbraukušie novērtē un gribētu redzēt izpaužamies dzimtenē. Tad varbūt…
Jau kopš vasaras vidus Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paukojas ar Augstākās izglītības padomi (AIP) – šķind verbālie ieroči, lido paziņojumu un prasību torpēdas. Tajā pašā laikā virs karojošo armiju virspavēlnieku un ģenerāļu galvām arvien tumšāks milst ar svarīgām Latvijas ekonomikas nozarēm saistīto speciālistu trūkuma mākonis. No tā jau grand pērkonīgi bargs jautājums: kāpēc, pastāvot plašam profesionālo vidējās izglītības iestāžu tīklam un daudzām inženierzinātņu programmām augstskolās, celtnieki nesagaida papildinājumu? Galvenais iemesls – praktisko iemaņu trūkums visu līmeņu absolventiem. Ja viņiem pašiem tas nav noslēpums, tad arī IZM acīmredzot zina, ka topošais namdaris un būvdarbu vadītājs reālu praksi atrod, tikai pateicoties personīgajiem sakariem. To zina visi, bet nekas nemainās. Lauvas tiesa nākamo celtnieku iesniedz savās mācību iestādēs fiktīvus prakses apstiprinājumus diploma saņemšanai, bet caurajā maisā paslēptais īlens izlien jau pirmajās darba pārrunās. Abas puses tajās piedzīvo vilšanos: darba devējs nav sagaidījis cerēto speciālistu, ņēmējs – kāroto samaksu.
Prakses iespēju trūkums ir visu ar celtniecību saistīto programmu Ahilleja papēdis kā vidējās profesionālajās, tā augstākajās mācību iestādēs. Ja tuvākajā laikā vainu nopietni neārstēs, Latvijai nāksies importēt celtniekus no Mongolijas stepēm. Tāpēc nevajadzētu tik smagi pūst, perējot vanckarainas emigrējošo atgriešanas idejas, bet naski ķerties klāt šepat un tūdaļ atrisināmām problēmām. Lai no tagadējā sliktuma izaug taustāms labums jau tuvā nākotnē.
