Uģis Mitrevics: Ja uz izglītības reformu raugās ar “ilgtspējas jeb noturības acīm” 6
Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts, Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs
Aprīļa nogalē notikušais izglītības darbinieku streiks gana skaidri apliecināja, ka izteikti kritiskais skolotāju trūkums un neadekvāti zemais atalgojums nebūt nav vienīgie izglītības jomas klupšanas akmeņi. Pedagogiem nav skaidrs, uz kurieni ejam un kāpēc ejam izglītības jomā. Pedagogiem vairs nav ticības izmaiņām.
Diemžēl jāatzīst, ka nav arī skaidrs, kāda nākotne sagaida plānoto izglītības reformu. Vai pareizāk sacīt būtu nevis plānoto, bet gan iecerēto. Jo pārliecinoša plāna jau īsti nav. Rīcības plāna, kas paskaidro sistēmas noturību pret nākotnes izaicinājumiem, vienkārši nav.
Līdz šim nav bijusi ilgtspējīga un konsekventa izglītības politika. Darbība bijusi haotiska un fragmentāra, katru gadu “spēlējot” pēc jauniem noteikumiem. Lēmumu pieņēmējiem mainoties un mainoties, tā arī nav tikusi izstrādāta mērķtiecīga stratēģija. Jaunie darboņi nāk ar jaunām idejām, par vecajām aizmirstot, iestrādā jaunas vadlīnijas, bet tālāk netiek, jo atkal nāk nākamie censoņi, kuri ieliek savu artavu un sākas viss no gala. Tā nu mēs rullējam uz priekšu, īsti neapjauzdami ne virzienu, ne gala mērķi. Katrs nākamais ministrs nāk ar savu plānu, solot skolām ieguvumus – algu palielinājumu, skolu neslēgšanu un citus labumus, ja skolas un pašvaldības izdarīs uzdotos mājasdarbus. Vismaz divu iepriekšējo ministru laikā mājasdarbi paveikti, taču solītais makā kā nekrīt, tā nekrīt. Pašvaldības un pedagogi vairs netic solījumiem, tamdēļ ir saprotams, kamdēļ notiek pedagogu streiks.
Jebkura mērķa sasniegšanai visu pirms jau nepieciešams skaidri izveidots un datos balstīts reformas plāns. Pēcāk tiek atrasts finansējums, definēts laiks, kad reforma notiek un sadalītas kompetences un atbildības uzdevumu īstenošanai. Jo labāk sagatavots plāns, jo efektīvāk tas tiek ieviests un sabiedrība ir ieguvēji ilgtermiņā. Ja nav reformas plāna, kas tapis vairāku gadu garumā, datos balstītu secinājumu un sasniedzamo mērķu nospraušanā, kā arī šo iecerēto, darāmo darbu un atbildību izrunāšanā ar visām pusēm, panākot kopēju lēmumu, izmaiņu ieviešana kļūst ļoti, ļoti sarežģīta, teju neiespējamā misija.
Taču pirms nonākt pie plānošanas, vēl paveicami ne mazums priekšdarbi, ieviešot skaidrību daudzajos nezināmajos un rodot atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, kuru patiešām netrūkst.
Fundamentāli svarīgs jautājums ir – vai šobrīd iecerētā izglītības reforma ir noturīga pret nākotnes tehnoloģiskajiem un demogrāfiskajiem izaicinājumiem? Vai esam gatavi tam, ka palielināsies vecāka gadagājuma cilvēku skaits, bet mazināsies bērnu skaits?
Vai tā ir gatava satura izmaiņām un darba tirgus svārstībām, tādā veidā sagatavojot mūsu jauniešus konkurētspējai un iespējām pasaulē? Vai esam gatavi lielajam skaitam skolotāju, kas ies pensijā?
Visi apzināmies, cik samilzusi problēma ir jau pieminētais skolotāju trūkums. Taču, vai esam izdarījuši visu, lai tādi būtu? Par maz ir valsts organizētu un finansētu pedagogu profesionālās pilnveides iespēju, kuras pedagogi būtu bijuši ieinteresēti izmantot. Pedagogiem nav motivācijas un saka, ka arī laika sevi pilnveidot. Valstī iztrūkst pēctecīgas metodiskās vadības mācību priekšmetos.
Tāpat uzskatu, ka visās nozarēs, kuru budžets sniedzas pāri miljardam eiro, tai skaitā arī izglītības jomā, lēmumi būtu jāpieņem balstoties uz zinātniskiem datiem un informāciju. Šobrīd Latvijā nav šādu institūciju, kas veidotu pētniecisku datu kopumu uz kuriem balstīt izglītības attīstības plānu un sagatavot reformas, standartu maiņu, ir tikai viedokļi un informatīvi ziņojumi.
Vai iecerētais reformas plāns Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ietver tik nepieciešamās komponentes – izglītības kvalitātes, pārvaldības modeļa un finansēšanas modeļa noturību?
Vai tehnoloģiju attīstībā, saturā, nepieciešamo pedagogu nodrošinājumā un infrastruktūrā mūsu rīcības plāns ir ilgtspējīgs?
Vai ir ilgtermiņa plāns attiecībā uz izglītības struktūru un sadarbību – ko dara valsts, ko pašvaldības, ko privātais sektors? Te jautājumi ir gan par finansēšanu un personālu, gan kontroles sistēmu.
Galu galā – kāds ir reformas mērķis? Vai mēs gribam ietaupīt naudu vai sasniegtu izcilus un noturīgus rezultātus izglītībā?
Vai reforma ir vērsta uz Latvijas un pašas izglītības sistēmas spēju ilgi pastāvēt, dodot labāko, ko var dot mūsu paaudzei un dodot konkurētspējīgas pastāvēšanas priekšnosacījumus nākamajām paaudzēm?
Diemžēl jāsecina, ka šāds, datos balstīts plāns, kas nodrošinātu noturību un ilgtspēju gan izglītības sistēmā un pārvaldībā, gan izglītības kvalitātē, mums iztrūkst jau gadiem. Tieši tādēļ visas līdzšinējās izglītības reformas nav devušas cerēto rezultātu.
Šobrīd, vairāk kā jebkad, svarīgi katru no valsts atbildības sfērām uzlūkot ar “ilgtspējas jeb noturības acīm”. Vēl svarīgāk to ir darīt, kad kāda konkrētā nozare – šobrīd izglītība, tiek būtiski reformēta.
Dzirdēts sakām, ka Izglītības un zinātnes ministrijai nav jārisina ne demogrāfijas veicināšanas, ne reģionu konkurētspējas, ne lauku apdzīvotības samazināšanās problēmas. Un, saprotot galveno izglītības misiju – nodrošināt ilgtermiņā noturīgu visaugstākās kvalitātes standartu katram bērnam katrā Latvijas reģionā atbilstoši pasaules kvalitātes standartiem tehnoloģiskā, satura un prasmju ziņā, var piekrist – tie nav Izglītības un zinātnes ministrijas tiešie uzdevumi. Taču, ja runājam par Latvijas ilgtspēju, es teiktu pastāvēšanu, šķiet, tomēr tas ir visām ministrijām mērķtiecīgs katram savs un reizē arī kopīgi veicams saskaņots darbs.
