“Ja tomēr izdodas, tad jābūt gatavam strādāt par ļoti mazu algu” – Patrīcija darbu sākusi meklēt jau studiju laikā, taču tas izrādījies grūtāk, nekā varētu šķist
197
Patrīciju pamanīju soctīklā “Linkedin”, kur šī gada sākumā viņa bija publicējusi interesantus secinājumus par jaunajiem speciālistiem darba tirgū. Viņai ir 23 gadi, pabeigusi augstskolu un gatava aktīvi iesaistīties darba tirgū.
Patrīcija rakstīja: “2 mēnešus pavadīju bez darba un man ir savi secinājumi. Šajā laikā izsūtīju 30 pieteikumus, 6 uzņēmumi paši mani uzrunāja. Biju uz 23 intervijām un vairākām otrajām kārtām. Kā arī paspēju izrunāt savu sāpi ar dažādu nozaru pārstāvjiem, sākot no mārketinga, personālvadības, līdz pat kiberdrošībai.
Galvenais secinājums: darba tirgū tiek izslēgtas jaunāko speciālistu pozīcijas. Piemērs: pirms 1,5 gadiem, kad meklēju pirmo nopietno darbu, nosacījums šai pozīcijai – augstākā izglītība vai pēdējais gads un vismaz 1 gada pieredze nozarē. Bet tagad – obligāta augstākā izglītība un 2-3 gadi pieredzes nozarē. Mans jautājums – kur jaunie profesionāļi spēs iegūt tādu pieredzi, ja šādas ir prasības?”
Sazinājos ar Patrīciju, lai uzdotu vairāk jautājumu par to, kā viņai veicies ar darba meklējumiem, un uzzinātu, vai šobrīd darbu ir izdevies atrast. Uzzinu arī vairākas citas interesantas atziņas, tostarp par robiem, ko jauniešu dzīvēs radīja Covid-19 laiks.
Mācības un Covid-19
No 7.-12.klasei Patrīcija mācījās Rīgas Valsts 2.ģimnāzijā, par nākotnes profesiju īpaši daudz nedomājot, taču 12.klasē Ēnu dienā bijusi iespēja paviesoties kādā mārketinga un reklāmas aģentūrā, tuvāk iepazīstot šo profesiju. Tas aizrāvis un ieinteresējis, jo šķitis, ka šajā jomā varēs radoši un dinamiski izpausties.
Arī studiju programmas izvēle nav bijusi vienkārša, līdz beigās, teju pēdējā brīdī, nolemts par labu Rīgas Stradiņa universitātei. Galvenais mērķis bijis iegūt augstāko izglītību un pēc tam jau tad tālāk domāt par attīstību un karjeru.
“Skolu pabeidzu 2020. gadā, kas bija Covid-19 laika pats sākums, attiecīgi visas studijas notika attālināti, vien pāris reizes devos uz universitāti. Līdz ar to 4 gadus teju negāju ārā no mājām, ar cilvēkiem sazinājos tikai caur datoru un telefonu,” pandēmijas laika realitāti iezīmē jauniete.
Vēlāk tas iespaidojis arī darba meklējumus – ja praktiskos uzdevumus izpildīt šķitis pavisam vienkārši, tad intervijās runas nevedušās tik plūstoši, iespējams, radot neprecīzu priekšstatu par viņu.
Pirmie darba meklējumi
Pirmo darbu Patrīcija sāka meklēt jau 1.kursā, kad sapratusi, ka jau ir kaut kāds zināšanu pamats. Meklējusi asistentes darbu, lai pamazām un no pašas apakšas iepazītu šo profesiju, izprastu, kas padodas un patīk vislabāk. Tobrīd skatījusies darba sludinājumus gan soctīklos, gan sludinājumu portālos.
Viss izdevies – kādu laiku strādājusi par digitālā mārketinga speciālisti, iepazīstoties ar rakstīšanu un saprotot, ka tas patīk un izdodas. Tā radusies pirmā pieredze, ko atzīmēt CV.
“Jā, jaunieši var atrast, piemēram, oficianta darbu, jo šajā profesijā darbinieku vienmēr trūkst, taču, ja vēlas strādāt nozarē, kurā studē, ja ir kaut kādas ambīcijas, viss ir sarežģītāk. Ir teju neiespējami kaut ko atrast. Ja tomēr izdodas, tad jābūt gatavam strādāt par ļoti mazu algu, darīt visu viena amata ietvaros un varbūt pat vēl paciest briesmīgus darba apstākļus,” uzskata jauniete.
Prasa pieredzi, bet nedod pieredzi
Būtiskākā problēma darba tirgū gan esot tā, ka jauniešiem netiek dota iespēja gūt pieredzi. “Zem mana “Linkedin” ieraksta daudzi rakstīja, ka nozarē trūkst darbinieku, taču nepieciešami pieredzējuši. Tas ir tāds apburtais loks – negrib pieņemt darbā iesācējus, bet kā tad lai mēs kļūstam par ekspertiem? Man šķiet, ka daudzi baidās no tā, ka būs daudz laika jāvelta apmācībām, taču jāatceras, ka jāmāca būs jebkurš jauns darbinieks. Reizēm šķiet, ka tiek meklēts ideālais kandidāts – vakance stāv 3 mēnešus, bet nevienu darbā nepieņem, jo meklē vienu ideālo.”
Patrīcijas algas ambīcijas esot reālistiskas: “Esmu reāliste, kas vairs nedzīvo pie vecākiem, kas nozīmē, ka man ir dzīvoklis, rēķini, savas vēlmes. Šobrīd esmu izgājusi pietiekami daudz mazajiem darbiem un grūtībām, lai gribētu kaut kādu komfortu sev. Pēdējo reizi, kad skatījos sludinājumus, mazākā summa pēc nodokļu nomaksas, ko izskatīju, bija 1000 eiro, kas, manuprāt, ir iespēja knapi izdzīvot.”
Darbu izdevies atrast!
Patrīcijas stāstam ir labs atrisinājums. Darbu viņai ir izdevies atrast, taču tas nav bijis vienkārši: “Mans iepriekšējais priekšnieks bija pamanījis, ka vēl meklēju darbu. Piezvanīja un piedāvāja mani ieteikt savā iepriekšējā darba vietā. Tā tas arī notika. Latvijā ļoti svarīga lieta ir pazīšanās un labu kontaktu uzturēšana, jo nekad nezini, kurš var palīdzēt sagādāt kādu jaunu projektu. Šobrīd esmu atradusi darbu kā jaunākā projektu vadītāja aģentūrā. Mani pirmie iespaidi ir lieliski! Esmu vidē, par kuru pat grūti noticēt, ka tāda var būt. Katru rītu mostos ar smaidu, un ar prieku dodos uz biroju satikt kolēģus. Visas iepriekšējās grūtības mani laikam gatavoja šim.”
Kādas ir Patrīcijas galvenās atziņas par darba meklēšanu?
– Darba devēji grib pieredzējušus darbiniekus, taču nav gatavi tādus skolot paši.
– Darba devējiem vajadzētu būt elastīgākiem, raudzīties plašāk, izskatīt dažādus kandidātus, tad vakances aizpildīsies ātrāk.
– Pazīšanās un sakari ļoti noder darba meklējumos.
– Lai darbinieks būtu motivēts, ļoti svarīgs ir mikroklimats uzņēmumā. Tam ir teju tikpat liela nozīme kā atalgojumam.
