Līce: Ja tēvi gribētu zināt 14
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kāpēc kaut kas īpašs būtu jāzina tieši tēviem? Tāpēc, ka tēva lomu bērna pieaugšanā nespēj pildīt māte, vecmāmiņa vai kādi citi. Taču ir kāds nosacījums – tēvam jābūt sava vārda cienīgam. Tēva statuss daudzās, īpaši šķirtajās, ģimenēs šodien ir katastrofāli zems.
Ja to varētu izteikt skaitļos, dažiem tā būtu nulle ar mīnusu. Mācību gada sākums ir piemērots laiks, lai iekustinātu sabiedrību sarunai par vecāku un tieši tēva lomu ģimenē. Tas ir arī valsts pastāvēšanas un drošības jautājums nākotnē, jo no mūsu bērniem taču aug nākamās mātes un tēvi, no zēniem un arī meitenēm – nākamie karavīri.
“Tēvu zemei grūti laiki, /dēliem jāiet palīgā,” teic latviešu tautasdziesma. Bet grūtie laiki jau nav tikai tad, kad notiek karš, grūts ir arī miera laiks, un, kā zināms, palīgā var iet vienīgi morāli un fiziski stiprais. Te nu nonākam pie visai bēdīgiem secinājumiem, kas izriet ne tikai no tā, ko redzam gan ikdienā, gan svētkos, bet ko saka mediķi un pedagogi – daudzu jauno cilvēku vājā psiholoģiskā, morālā un fiziskā sagatavotība pilnīgi noteikti sagādās viņiem problēmas, kurās viņi vēlāk vainos savus vecākus. Daudzi – tēvus.
Pats no sevis nekas nemainīsies, ja netiks pārskatīti audzināšanas principi un tēva un mātes loma bērnu dzīvē mūsdienu mainīgajā pasaulē, kura joprojām balstās uz tādu nemainīgu vērtību kā mīlestība. Atbildību par citiem spēj uzņemties tikai tas, kas pats dzīvo atbildīgi – tur doto vārdu, nemelo, nekrāpj un ar cieņu izturas pret citiem.
Visa atbildība bērnu audzināšanā bieži gulstas uz mātes pleciem un neveiksmēs vaino vienīgi viņu, tas mūsu sabiedrībā tā jau ir iegājies.
Liela daļa atbildības un pienākumu ir jāuzņemas tēviem, diemžēl daudzi līdz tam neizaug un visu mūžu uzvedas kā niķīgi bērni, jo nav izgājuši iniciāciju – pāreju no pusaudža pieaugušajā, kas dažādās sabiedrībās notiek atšķirīgi. Pie mums tas ir dienests armijā, tāpēc satrauc, ka daudzi tēvi šo iespēju noraida.
Skan aicinājums: “Sargājiet bērnus!”, bet ir jāsargā arī mātes, īpaši tās, kuras bērnus audzina vienas. Nesamērīgās prasības un atbildība, ko viņām izvirza sabiedrība, viņas emocionāli un fiziski iztukšo un sagrauj, bet labie padomi, ar kuriem neskopojas malā stāvētāji, bieži nodara vienīgi ļaunu.
Šovasar kādā novakarē man gadījās vērot patiešām iepriecinošu ainu – divi jauni vīrieši, mierīgi sarunājoties, stūma pa trotuāru bērnu ratiņus. Nodomāju par viņu atvasēm un sievām: “Laimīgās!”
