“Mēs, latvieši, esam ļoti radoši!” Saruna ar režisori Daci Pūci 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ tiešsaistē notiek ikgadējā, 71., Berlīnes kinofestivāla pirmā daļa, kurā piedalās arī Latvijas kino profesionāļi – arī režisore DACE PŪCE ar pilnmetrāžas filmu “Bedre”, kuras pirmizrāde Latvijā gaidāma tikai rudenī.
Daces Pūces filma patstāvīgu dzīvi pasaules kinoforumos uzsāka jau pagājušajā gadā, pasaules pirmizrādi svinot vienā no vecākajiem Eiropas kinofestivāliem Lībekā un tūlīt pat saņemot galveno balvu – “Grand Prix” kā labākā pilnmetrāžas spēlfilma. Filma no Latvijas šī kinofestivāla vēsturē galveno balvu saņēma pirmo reizi.
Kamēr spēlfilma “Bedre” ceļo, tās veidotāja Dace Pūce gandrīz visu pandēmijas lieguma laiku pavada mājās, meža vidū Mazirbē, aktīvi strādājot pie nākamajām filmām.
– Atceroties darbu pie filmas “Bedre” – vai jūsu iedomātais skatītājs bija no Latvijas vai visas pasaules? Domāju, ka šobrīd Latvijā daudzi lepojas ar “Bedres” apbrīnojamajiem panākumiem dažādos festivālos.
D. Pūce: – Man ir prieks, ka mani saprot arī ārpus Latvijas robežām. Tolaik, taisot filmu, domāju tikai vienu – lai ir izstāstīts ne tikai sižets, stāsts, bet lai top arī tā saucamā vertikāle, lai filma nodotu vēstījumu, pat vairākus. Viens no tiem ir par Latviju: filmā ierakstīju vienu no savām profesijām – esmu kordiriģente – un tajā ir koris, kas raksturīgi tieši Latvijai.
Mums tā liekas saprotama, parasta lieta, bet domāju, ka ārpus Latvijas liekas jocīgi, dīvaini un nepierasti. Otrs vēstījums ir saprotams cilvēkiem visā pasaulē, sevišķi tagad, kad viedokļu teikšanā eksistē visatļautība – cilvēku ierasts vērtēt, neiedziļinoties viņa situācijā, neiedziļinoties iemeslos, kāpēc viņš dara tā vai citādi.
Vairāki vizuāli vēstījumi radās arī nejauši un pat nedomājot, piemēram, tikai filmēšanas beigās sapratu – mūsu katra dzīve taču ir kā vitrāža, mēs it kā sastāvam no maziem stikla gabaliņiem: no asiem, no apaļiem, no krāsainiem… Nofilmētā vitrāža filmā kļuva par simbolu, vēstījumu dzīves vitrāžai.
Kad izlasīju Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā”, tad uzreiz, pat daudz nedomājot, sajutu: viens, divi, trīs, tieši šie ir īstie stāsti filmai. Vēlāk par vienu no šiem stāstiem ļoti cīnījos – daudzi gudri padomdevēji ieteica: to nevajag, metiet ārā, tas nepiestāv kopējai līnijai, bet es spītīgi paliku pie sava.
Tagad ir rezultāts, mani saprot un dzird, lielie panākumi tiešām priecē. Tas tiešām ir liels gods, ka filma piedalās Berlinālē un mūsu izplatītāju kompānija “TVCO” no Itālijas visai pasaulei to piedāvā. Vēl viens svarīgs notikums būs marta beigās Maskavā – “Bedre” piedalīsies filmu koloristu jeb krāsu korekcijas speciālistu darbu konkursā. Tas man liekas liels sasniegums, jo tāds konkurss notiek pirmo reizi kino vēsturē un no visas pasaules atlasītas tikai piecas spēlfilmas.
– Kāpēc Latvijā pirmizrāde paredzēta tikai rudenī, praktiski gadu pēc pasaules?
– Pirmkārt, uz lielā ekrāna noskaņa ir spēcīgāka, “Bedrei” tas ir ļoti svarīgi – protams, tas ir būtiski jebkurai filmai. Datora ekrānā noskaņa pazūd, īpaši vēl, iedomājoties visdažādākos apstākļus, kā nu kurš mājās uz datora filmu skatās.
Otrkārt, svarīga ir arī skaņa. Filmas mūzika ir ļoti skaista (komponists Valters Pūce, izpilda “Sinfonietta Rīga” un Doma skolas zēnu koris), un es vēlētos, lai skatītāji to izbauda. Saprotu, ka medijiem un festivālu kritiķiem tagad ir iespēja skatīties tikai mazajos ekrānos un man par to ir ļoti žēl. Ceru, ka viņi filmu tomēr noskatīsies vēlreiz īstā kinoteātrī, kad tas atkal būs iespējams.
– Vai jau domājat par nākamo filmu?
– Man plauktiņā ir divi seriāli un viena pilnmetrāžas filma. Pēdējā laikā gandrīz izmisīgi mēģinu dabūt finansējumu projektu attīstīšanai, bet, lai cik dīvaini tas būtu, līdz šim nav izdevies.
– Piešķirot balvu, Lībekas kinofestivāla žūrija pamatoja: “”Bedre” būtībā ir par to, kā māksla var mierināt un glābt dzīvību”. Vai arī jūs tā domājat par mākslu, īpaši tagad, pandēmijas laikā?
– Ja visu sasaista ar to, kas tagad notiek, tad viennozīmīgi – jā. Radošumam nav robežu, to nevar ieslodzīt krātiņā vai cietumā. Ja tu radi, tad jau tu principā lido. Tev vairs nav robežu – sāc iztēloties, radīt, dzīvot. Radot mūziku vai gleznojot, atrodies citā dimensijā.
Ar kino ir tieši tas pats. Viens piemērs: cilvēks, kurš, pateicoties iztēles spēkam, pavisam reāli izglāba savu dzīvību, bija kinorežisors Voldemārs Pūce, mana vīra Valta tēvs, par ko es gribēju veidot seriālu, bet pagaidām tas ir apstājies. Voldemārs Pūce izsūtījumā daudziem cilvēkiem izglāba dzīvību, ne tikai sev.
– Vai jūs uzskatāt, ka māksliniekiem ir kāda lielāka atbildība par citiem? Teiksim, citus uzmundrināt, glābt?
– Jā, iedvesmot. Tas arī ir tas, ko mēģinu iedvest caur skološanu savā 2016. gadā nodibinātajā skolā “Pūces akadēmija” – jebkurš cilvēks ir radošs. Bērnībā visi esam zīmējuši, mums bija drosme, bet tad radošumu nomāc pieaugušā bailes, liekas, ka neko nemākam.
Bet iedvesmošana ir būtiska – skatoties labu filmu, mūziku, koncertu, cilvēks aizmirstas un iedvesmojas. Atceros, kad biju maziņa, tādā veidā sevi piespiedu mācīties spēlēt klavieres vai vijoli – es aizgāju uz koncertu.
Arī bērnus var tā iedvesmot – lai redz, cik viņš labi spēlē, arī es tā varu pamēģināt! Tā ir tā mākslas virsvērtība un bez tās jau mēs, latvieši, nemaz nevaram iztikt.
– Kādas ir mākslas un naudas attiecības?
– Cilvēki ir materiālistiski noskaņoti, domājot, cik un kas man par to būs. Esam egocentriski, aizmirstot, ka lietas var darīt arī bez tā “cik”. Man liekas ļoti svarīgi uzsvērt, ka nedrīkst bezatbildīgi izturēties pret svešu naudu.
Ir nepareizi piešķirt lielu valsts finansējumu tiem, kuri vēl nav beiguši skolu, nav pietiekami cītīgi gatavojuši darbu un vēl joprojām it kā iemēģina roku, izveido nekvalitatīvu, nevienam nevajadzīgu produktu, pie tam nevis vienu, bet vairākus, pat piecus sešus.
Uzskatu, ka pat viens slikts mēģinājums nav īsti attaisnojams, jo, ja investē maksimāli daudz laika un darba, nevar sanākt “nekas” jeb vājš produkts. Tas attiecas uz visām sfērām, bet jo sevišķi uz kino.
Ja tev nav talanta, tad atzīsti to. To var nodēvēt par egocentrismu: tikai tērēt naudu, bet darbs gan pēc pirmās reizes, gan pēc piektās reizes ir ļoti vājš. Ja tu gribi mācīties, maksā pats par skolu!
Ja saņem finansējumu, ir jābūt atbildībai par katru centu un to es gan “pilnām mutēm” gribētu teikt un aizstāvēt. Tas nav godīgi, un esmu bieži “uzcepusies”, redzot paviršību kontekstā ar svešu naudu.
Tā nav tava, bet fondu nauda, valsts finansējums, reizēm pat nav tik svarīgi, no kurienes finansējums nāk, par galaproduktu atbildību nes tie cilvēki, kuri naudu iztērē. Viennozīmīgi.
– Ko mēs kā sabiedrība esam zaudējuši pēdējā gada laikā un ko esam ieguvuši?
– Domāju, ka zaudēto sapratīsim tikai tad, kad iznāksim atkal ārā. Bet iegūto sapratu jau pēc pirmā viļņa, kad satikāmies īstajā dzīvē pagājušā gada vasarā. To intuitīvi jutu un novēroju visapkārt – mēs sākām novērtēt dzīvus cilvēkus, kontaktus, tikšanās nozīmi, pat gaisā virmoja, cik ļoti svarīgi tas ir.
Cilvēku attieksme ir mainījusies, esam attiecībās kļuvuši smalkāki un jūtīgāki. Pamanīju visapkārt, ka vairs neatļaujamies būt tik rupji.
Ceru, ka, iznākot no otrā viļņa, būsim kļuvuši vēl smalkjūtīgāki, iejūtīgāki, padomāsim, pirms pateiksim kaut ko neforšu, pirms nogalināsim otru ar vārdiem.
– Kādi ir jūsu nākotnes mērķi, ar ko tie ir saistīti?
– Es gribētu filmēt vēl kādu filmu, kura noteikti būtu vēl labāka. Filmu, kurai būtu ne tikai aizraujošs sižets, bet kura arī vēstītu, pateiktu vairāk. Kurai ir virsvērtība, kura būtu dziļāka par vienkārši izstāstītu stāstu.
Pēdējo gadu laikā esmu nofilmējusi divas pilnmetrāžas filmas. 2020. gadā pabeidzu arī pilnīgi citādu filmu, zinātnisko fantastiku par mākslīgo intelektu. Tas bija pasūtījums no Indijas, tādējādi biju režisore produktam, kura finansējums nāk ārpus Latvijas.
Arī šī filma (“Manny”) tagad ceļo pa pasauli un jau piedalījusies septiņos festivālos gan Amerikā, gan Anglijā un tūdaļ to rādīs vienā lielā festivālā Radžastānā, Indijā. Filmas ceļo pa pasauli, bet es sēžu mājās!
Tagad montēju dokumentālu filmu par Austrālijas latviešu kultūras dienām no 1951. gada līdz pat šodienai.
Tas bija ilgs izpētes process, kura laikā atklāju par latviešiem daudz jauna, sastapos ar vairākām lietām, par kurām līdz tam nebiju aizdomājusies un tagad ar pilnu pārliecību varu teikt, kas mēs esam, kas ir mūsu latvietības aspekti.
– Piemēram?
– Piemēram, tas, ka mēs, latvieši, esam ļoti radoši, ka bez šī radošuma nevaram dzīvot. Pētot latviešu dzīvi bēgļu gaitās uzreiz pēc kara un laiku, kad viņi aizceļoja uz Austrāliju, esmu izlobījusi – mēs visi tādi esam – mums vajag teātri, mums vajag dziedāt, mums vajag dejot, mums tas viss ir vajadzīgs, jo citādi mēs nespējam izdzīvot.
Esot uz vietas Latvijā, to tā nevar apjēgt. Tas ir, ko esmu sapratusi, pētot gadu desmitu materiālus un runājot ar daudziem Austrālijas latviešiem. Ne visām tautām kas tāds ir dots.
