E. Līcītis: – Apgalvo, ka Latvijā ir divas informatīvās telpas. Viena daļa sabiedrības “informējoties” tikai no Krievijas kanāliem. Ko skatās krāslavieši? Līdz visiem aizsniedzas Latvijas TV? 3
– Daudzi vienkārši neskatās Latvijas televīzijas. Bet jautājums ir par informācijas pasniegšanu un raidījumu kvalitāti. Ja mūsu iedzīvotājs “notēmējis” antenu uz Krieviju un Baltkrieviju un ir apmierināts ar turienes TV staciju pārraižu kvalitāti, viņš tās turpinās skatīties. Ko pašlaik propagandē krievu kanāli? Ka pacelšot lauksaimniecību, iedošot naudu un pāris gados aizlāpīs caurumus, ko radījis preču ievešanas embargo. Tā viss izskan – 95% pozitīvais par to, kas notiek Krievijā, un 5% – “citi notikumi”. Latviskā informācijas pasniegšanas maniere ir apgriezts spoguļattēls – 95% par to, cik mēs slikti dzīvojam, 5% citi notikumi. Ja pašvaldība ar mieru samaksāt 70 eiro par minūti, tad pastāstīs, ka novadā arī šis tas noticis. Tā esam ieciklēti, bet skatītājam ne vienmēr gribas klausīties gandrīz vienlaidu šausmu stāstos, kamdēļ daudzi ieslēdz kādus “Ugunsgrēkus” vai citus seriālus nervu pūtināšanai. Bet izšķirīgais informatīvās telpas pievilkšanas spēkā ir – cik interesanti, cik daudz kvalitāšu katrā kanālā atradīs skatītājs. Otra lieta, ka tomēr jābūt divvalodībai LTV–2. Ar izsmeļošām ziņām, saistošām diskusijām un domas dziļumu.
– Vai politiķi un mūsu televīzijas runā ko citu, nevis to, kas interesē cilvēkus? Jūs, Cauņas kungs, kā deputāta kandidāts droši vien tiekaties, uzklausāt vēlētājus?
Ē. Cauņa: – Nu kā – interesē pensijas, ģimenes lietas, pabalsti – sakarā ar uzlabojumiem demogrāfiskajā stāvoklī. Par darba vietām daudzi interesējas. Manā kolektīvā strādā, piemēram, arī ukraiņi un divas čigānietes. Vēl 2005. gadā čigāns uz darba piedāvājumu pilsētas labiekārtošanā atsaucās – ko, lai es ar lāpstu raktos centrā? – bet tagad strādā. Meklē citus, pastāvīgus darbus.
– Kas vēl ir krāslaviešu intereses lokā? Lauksaimniekiem aktualitāte – cūku mēris?
G. Upenieks: – Lauku ļaudīm šī sērga tiešām ir īsta katastrofa un liels trieciens. Latvijā piedzīvojām cukura nozares likvidāciju, taču lauksaimnieki pēc tam vēl pieci gadus kompensācijās saņēma plānotos ienākumus. Cūku mēris uzklupa negaidot, tāpēc kompensāciju lieta audzētāju stipri uztrauc. Labi, kam viena divas cūciņas, un, paldies Dievam, ka lielu kompleksu pierobežā nav. Taču ir fermas, saimnieki būvēm ņēmuši kredītus, plānojuši attīstīt cūkgaļas ražošanu. Es ceru, ka par šādām saimniecībām tiks runāts ZM, valdība doto vārdu par zaudējumu atlīdzināšanu turēs. Eiropu grūti iekustināt uz ātru reakciju, un Latvija arī iemācījusies ilgi, birokrātiski spriest, bet cilvēkiem jāzina, kā viņiem atmaksās zaudēto, kā varēs pārorientēties, kāda būs palīdzība.
