“Ja tagad biežāk redzēsim Putinu, tad ir skaidrs, ka viņam ir bažas par savu tēlu un varu.” Saruna par Putina retoriku ar Elīnu Vrobļevsku 106
Pēdējo dienu notikumu kontekstā Krievijā Vladimirs Putins ir uzstājies ar uzrunām savai tautai. Ko liecina Putina retorika un kādus secinājumus varam izdarīt? Par to saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Elīnu Vrobļevsku, Rīgas Stradiņa universitātes programmas “Starptautiskās attiecības” vadītāju.
Velta Puriņa: Prigožins ar vāgneriešiem dodas uz Maskavu, ziņas ir izplatījušās un visi gaida, ko teiks Putins. Kā Tu saņēmi šo ziņu un kāda bija Tava reakcija?
Bija Jāņu nakts un ziņas es saņēmu caur tviteri. Nedaudz vēlāk pēc pusnakts parādījās video ar Prigožinu, kur viņš saka, ka ies uz Maskavu ieviest kārtību. Tad bija nākamais vilnis, ka šis ir feiks, ka nekāda dumpja nav. Pēc tam 3-4 stundu laikā redzējām, ka tanki ir Maskavā, tiek izplatīts paziņojums civiliedzīvotājiem uz ielām neiet, jo esot bieza migla. Tika ierobežots Kremlis, izvietoti kontroles punkti un bija skaidrs, ka apdraudējums ir reāls – vāgneriešu grupējums tiešām dodas uz Maskavu. Šī ir nepārprotama liecība un signāls, ka Kremļa un Krievijas politiskajā elitē ir šķelšanās.
Ja pirms tam vēl martā, aprīlī runājām par to, vai tur īsti kaut kas notiek, jutām, ka zem virspuses kaut kas burbuļo – sprādziens Sanktpēterburgas kafejnīcā, kur gāja bojā viens no “Vagner” grupas redzamākajiem tēliem. Tur jau bija tās priekšzīmes, ka kaut kas notiek, bet šis ir nepārprotami.
Mums vienmēr izaicinājums ir saprast, kas notiek Krievijas politiskajā elitē, kas notiek militārajā elitē, jo 90% no tā mēs neredzam, mēs nezinām, kas tur notiek. Līdz ar to, kad kaut kas izpeld uz āru, tas ir skaidrs, ka tā ir viena ļoti maza daļiņa no tā visa, bet tur apakšā ir kas daudz dziļāks. Šeit tā plaisa, kas izpeldēja uz ārpusi, jau ir tik liela, ka ir skaidrs, ka zem virspuses burbuļo un mutuļo pamatīgi. Šīs dažas stundas un pēc tam Putina reakcija, arī tas, ka oligarhi steigšus pameta Maskavu savās privātajās lidmašīnās, un bruņutehnika ienāca Maskavas ielās, tas jau vien liecināja par to, ka šīs nav mācības, šīs nav viltus ziņas, tas reāli notiek. Un tad, protams, nākamais jautājums, ko visi gaidīja ar aizturētu elpu – kā reaģēs Putins? Kas notiks tālāk?
Tā bija. Es arī tam visam sekoju līdzi. Gāja stundas, bet paziņojums nesekoja.
Stundas gāja kā dienas, tāpēc ka tas konteksts ir absolūti savādāks. Tas deva vietu spekulācijām par to, kur tad ir pats Putins, vai viņš jau ir aizmucis, vai viņš ir nolicis savas pilnvaras un padevies? Bet tomēr mēs viņa paziņojumu sagaidījām. Man liekas, viņa uzruna tautai bija pietiekoši interesanta, daudzas interesantas lietas viņš pateica, kā viņš noformulēja to, kas notiek. Jo skaidrs, ka viņš ir neapskaužamā situācijā. No vienas puses, viņš īsti nevar skaidri pateikt, ka mūsu rindās ir nodevējs, jo tas liecinātu par šķelšanos, par vājumu. No otras puses, viņam ir jādod skaidrs signāls, ka ir apdraudējums, kaut kā viņam ir jāpaskaidro notiekošā situācija, jo to ignorēt vai piesegt nevar.
Es teikšu tā, ka ļoti filigrāni tika izmanevrēts šajā situācijā gan no naratīva perspektīvas, gan no rīcības perspektīvas. Putina runā es saklausīju vairākas lietas.
Vienu lietu es piefiksēju patiesībā jau no piektdienas uz sestdienu un sestdienas rītā – viņš formulē, ka tie ir terorisma draudi, terors, ka tas nāk no ārpuses un tas nav mums iekšpusē. Pēc tam vēlreiz noklausoties viņa uzrunu, viņš nesaka, ka esam sašķēlušies. Pirmkārt, viņš pasaka, ka “Vagner” algotņi ir Krievijas patrioti. Tātad viņš tās masas, kas ir aiz Prigožina, cenšas pievilkt sev un identificēt ar Krievijas valsti – tie ir mūsējie. Tas vienlaicīgi ierāmē Prigožinu, “Vagner” vadību un iespējamos sadarbības partnerus kā tos, kas ir vainīgie, bet eksplicīti viņš to nepasaka. Manuprāt, viņš arī Prigožinu nevienā brīdī nenosauca vārdā.
Kontekstā ar šo, kā viņš to visu sasaistīja – tie ir Rietumi, kas šo dara, Rietumi vēlas mūs sašķelt, Rietumi vēlas, lai Krievija pazūd, un tas turklāt notiek laikā, kad cīnamies Ukrainā, kad mums ir šādi zaudējumi, un tas ir nepieņemami. Līdz ar to viņš šo draudu uzreiz izliek ārpus Krievijas robežām, lai aizšpaktelētu plaisu, kas, iespējams, cilvēku prātos ir radusies par to, ka ir kaut kāds vājums vadošajā režīmā. No otras puses, tas viņam atraisa rokas zināmā brīdī kaut kādām darbībām. Lai nav tā, ka viņš vēršas pret savējiem, ka savējie ir nodevēji, bet tas ir kaut kas, kas nāk no ārpuses, un pret to var cīnīties, parādot Krievijas un vadošās elites spēku.
Nākamais, kas man likās ārkārtīgi interesanti, kā viņš mēgināja atkal Krievijas sabiedrību padarīt monolītu – mēs, Krievijas sabiedrība, cīnāmies pret šo, mēs visi pret šo stāvam kopā… Bet, ņemot vērā notikumu attīstību, kas ir skaitāmi stundās nevis mēnešos, kurā brīdī viņš varēja nomērīt Krievijas attieksmi pret šo? Tā ir absolūta spekulācija naratīva līmenī, bet viņš uzreiz pasaka, ka tas ir visu mūsu apdraudējums, visiem ir jābūt patriotiem un visiem jābūt kopā. Viņš pilnīgi iedveš to veidu, kā Krievijas pilsonim un iedzīvotājam būtu par šo jādomā.
Laiks, kas vilkās līdz Putina pirmajai uzrunai Prigožina dumpja sakarā. Kas varēja notikt tajā laikā? Kas viņam rakstīja runu? Vai viņš pats to rakstīja?
Grūti teikt. Es domāju, ka tas varbūt pat nav tik svarīgi, jo Putins pats par sevi lielā mērā ir sava naratīva veidotājs, un es nezinu, vai Peskovs būtu tur liels palīgs. Varbūt tehniski ir noteikti kaut kādi padomnieki, kuri pārlasa šāda veida paziņojumus un tā tālāk, bet es domāju, ka Putins pats ir pietiekoši izmanīgs šajā spēlē, viņš to dara jau ārkārtīgi ilgu laiku.
Patiesībā neko jaunu viņš nepateica. Viņš atkal izmantoja tās pašas sastāvdaļas pie esošās situācijas. Tādā ziņā viņa vēstījums ir ārkārtīgi stabils un ārkārtīgi universāls, pielāgojams jebkurai dzīves situācijai, kā mēs šobrīd redzam – draudi ir no ārpuses, mēs iekšā esam saliedēta sabiedrība. Viņš jau nerunā par to, ka Rietumi grib gāzt viņu vai viņa režīmu, viņš vienmēr runā par to, ka no ārpuses ir vēlme izdzēst Krieviju, izdzēst tās vērtības, kultūru un sabiedrību.
Pirmdien visi gaidīja, tā saucamo, uzrunu tautai, bet tās vēstījums bija tāds – nekāds.
Es domāju, ka tagad patiesībā Putins varētu palikt aktīvāks, jo viņa aktivitāte pēdējos mēnešos ir pieplakusi. Mēs vairāk redzējām Peskovu, Lavrovu. Lai arī Putins uzrunāja dažādas auditorijas, tas nav mazsvarīgi, jo arī šādās mazākās runās viņš bieži vien runā par politiskajām aktivitātēm. Tā kā šajā gadījumā nav nozīmes, kas ir auditorija. Bet viņš neviena vārda neteica par dumpi.
Mana sajūta ir tāda – ja mēs tagad biežāk redzēsim Putinu, tas nozīmē, ka viņš jūt, ka viņam atkal ir jābūt tai priekšpersonai, vairāk jārunā ar tautu, viņš jūt šūpošanos. Tā ir zināma privilēģija – bieži neiet pie tautas un nerunāt par konkrētām tēmām, jo jūties ārkārtīgi drošs, ka tavs kodols ir spēcīgs. Bet, ja mēs tagad biežāk redzēsim Putinu, tad ir skaidrs, ka viņam ir bažas par savu tēlu, par savu varu un savu pārsvaru. Ja viņš atkal noies aizmugurējā plānā, tad acīmredzot kaut kādi procesi būs nostabilizējušies arī Krievijas politiskajā elitē. Tāda būtu mana teorija.
Visu sarunu ar Elīnu Vrobļevsku skaties video!
