Juris Lorencs: Kam ir izdevīga jezga ap “čekas” maisiem? 7
Katrs no mums dzīvē būs pieredzējis šādu patiesībā visai ikdienišķu situāciju. Nejauši sastapts paziņa gandrīz vai čukstus vēsta – es zinu kaut ko tādu, nu kaut ko tik satriecošu, ka tu būsi mēms, bet vairāk stāstīt neko nevaru! Mēs izšķiramies, bet mieles paliek. Vēl dienām ilgi prātā nāk domas – vai tā “zināšana” bija par kādu man tuvu cilvēku? Varbūt par mani pašu? Cik labi būtu bijis zināt! Vai tieši otrādi – nezināt vispār neko. Pat to, ka kāds kaut ko varbūt “zina”. Vissliktākais, kas šajā situācija noticis, – izteiktie pusvārdi. Tie jau paspējuši pārvērsties par indes pilienu, kas pamazām izplešas mūsu apziņā.
Tieši tā nupat atgadījies ar čekas maisiem. Medijos lasām ziņu: “Čekas maisos ir aptuveni 600 kultūras darbinieku kartītes, tostarp tajās lasāmi arī ļoti labi atpazīstamu teātra skatuves mākslinieku, rakstnieku, gleznotāju un leģendāru rokmūziķu vārdi.” VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieks, vēsturnieks Ojārs Stepens, kurš ieskatījies kartītēs, saka: “Tie būs ļoti zināmi cilvēki, daudzi. Es konkrēti vairāk esmu pētījis mūzikas un teātra nozari, jo man tāds uzdevums no komisijas bija dots. Teātris izskatīsies slikti, mūzika – ne tik slikti, bet arī slikti.” Tāpat tiek minēts, ka kartītēs esot 77 garīdznieku vārdi, pārsvarā no Romas Katoļu baznīcas.
Manuprāt, komisijas pētniekiem nevajadzētu nākt klajā ar šādu “pusinformāciju”. Vai nu klusēt, neteikt neko, vai arī teikt visu līdz galam, saucot vārdus. Protams, kad tas būs iespējams, kad politiķi beidzot būs devuši “zaļo gaismu”. Bet pagaidām izgarojumi, kas nāk ārā no maisiem, turpina indēt sabiedrību. Vēl bēdīgāk, ka tas notiek Līgo svētku, Dziesmu svētku un Latvijas simtgades priekšvakarā. Bažas par to, ka pēc maisu satura publicēšanas sāksies visu vērtību pārvērtēšana un raganu medības, ir pārspīlētas. Kaut vai tādēļ, ka joprojām ir dzīva paaudze, kas zina – padomju laikos dzīve nebija tikai melna un balta, ka pat iespējamā sadarbībā ar čeku pastāvēja neskaitāmi pustoņi. Vēl precīzāk – cik cilvēku, tik pustoņu. Vienlaikus šodienas jaunatne padomju laikus jau vēro no distances un šīs krāsu nianses vairs neatšķir. Un ko gan mēs varētu spriest, ja pēkšņi arhīvos atklātos, ka, piemēram, kāds ievērojams latviešu kultūras darbinieks 19. gadsimta beigās sadarbojies ar cara slepenpoliciju? Neko, vien izteikt melnbaltus vērtējumus.
Kam ir izdevīga šī jezga ap maisiem? Varbūt komjaunatnes un kompartijas funkcionāriem, kuri joprojām sēž dažādu līmeņu deputātu krēslos? Bet ja jau pat viņiem tauta, kā izskatās, ir piedevusi, tad kāpēc tā lai nepiedotu rakstniekam vai aktierim, kurš ar savu mākslu mums palīdzēja izturēt okupācijas laiku? Patiesībā okupācijas apstākļos bija tikai viena iespēja pilnīgi nesadarboties ar padomju varu – emigrēt. Bet kas būtu noticis ar Latviju, ja 1944. un 1945. gadā visi būtu aizbraukuši līdzi vāciešiem? Pirms gadiem trīsdesmit es esmu sēdējis trimdinieku – bijušo leģionāru – kompānijās, kur pie vīna glāzes dažkārt nevilšus izskanēja doma: eh, būtu noturējušies Kurzemē vēl pāris mēnešu, cik cilvēku būtu paspējuši aizbraukt! Cik trimda tad būtu spēcīga! Mūsu būtu pusmiljons! To, ka visa Kurzeme tad būtu viena Sarkanarmijas kara bāze, šim cilvēkam neienāca prātā. Bet to laikam var saprast tikai tas, kurš pats dzīvojis okupācijā.
