“Manu līdzjūtību nepelna darba spējīgs laucinieks, kurš stāsta – nav ko ēst!” Atklāta saruna ar Moniku Zīli 101
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ir cilvēki, kuriem netīk atminēties bērnību, jaunības un skolas gadus, kuri kautrējas no savas izcelsmes un saknēm. Ir ļaudis, kas mēģina rediģēt pagātni, lai izskatītos labāki tagadnē.
Rakstniece, dramaturģe, redaktore, žurnāliste Monika Zīle vienmēr ar dziļu mīlestību piesauc dzimto Latgali, dzimtu un ģimeni, bet visu, ko dzīve devusi, – cilvēkus, darbu, dullības, varas spēles un pašas daiļradi – dēvē par savu bagātību.
20.jūlijā viņa svin skaistu un apaļu jubileju, tās gaidās – atklāta saruna vasaras viducī.
Jūs allaž esat omulīgi smaidoša, pat dusmojaties ar humoru. Un jūsu literārie varoņi – gan labie, gan nelabie – ir ļoti sulīgi. Mīlat cilvēkus?
Manas attiecības ar pasauli ir vienkāršas – pasaule man neko nav parādā, es no tās neko negaidu un neko neesmu parādā. Man nav pretenziju. Daudz ko, protams, gribētos citādi – lai tēvs dzīvojis ilgāk, lai mammai nebūtu bijusi tik smaga dzīve…
Vecāki – strādīgi cilvēki – apprecējās 1939. gadā, plānoja nākotni, sāka būvēt māju, stāvs gatavs, taču kara sākumā nebija nosiltināts. Es piedzimu kara pirmajā vasarā.
Tēvu vecuma dēļ armijā neņēma, mūsu Petuškus dziļajā Latgalē fronte skāra tikai garāmejot, taču pie mums atmuka radi no Rēzeknes – tur dienu un nakti debesis blāzmojušas.
Armijā neiesauktos nodarbināja šķūtīs – jāvadā kravas frontes vajadzībām. Kara pēdējā ziemā, februāra atkusnī, tēvs, no Rēzeknes braukdams, laida upei pāri pa ledu, jo tilts sabumbots.
Pie paša krasta ragavas ielūza, spēcīgais zirgs izrāva krastā, taču tēvs samirkušā kažokā divas stundas līdz mājai… Pārsala, nelīdzēja ne pirts, ne pašdzītais. Plaušu karsonis pārgāja bronhītā, pēc kāda laika atklājās tuberkuloze.
Pēdējā kara gadā piedzima brālītis, arī saslima un nomira – ko varēja tējiņas? Tad paralizēja vecotēvu – vairs nestaigāja… Man četri gadiņi. Bēdu leja. Sākās kolhozu ēra, visu atņēma, cilvēki gāja darbā katru dienu, bet gada beigās nopelnīja 10 rubļus – divas kapeikas par izstrādes normu…
1952. gada 14. jūnijā, sešus gadus slimojis, nomira tēvs. Man desmit gadi. Bēres notika pirms Jāņiem. Tas nav mans mīļākais laiks…
Kad pirmoreiz skatījos “Ilgu tramvaju”, kur Blānša žēlojas “es visu mūžu esmu pārtikusi no svešu cilvēku laipnības”, man bija jādomā – par ko viņa gaužas? Ja pēdējos tēva slimības gados un pēc tam nebijis tuvinieku atbalsta…
Dzīvojām pavisam pieticīgi, lai gan māte un vecmāmiņa bija ļoti strādīgas – gāja, galvu nepacēlušas, no rīta līdz vakaram. Badu nezinājām, taču mani skolas zābaciņi katrs savā krāsā – kādas ādas tēvocim bija, no tādām šuva.
Līdz skolai ik dienu četri kilometri cauri mežam turp atpakaļ, garām kaimiņu niknajām zosīm un tītariem. Tā mēs dzīvojām.
Tāpēc šodien, miera laikā, manu līdzjūtību nepelna darba spējīgs laucinieks, kurš stāsta – nav ko ēst. Zemi dārziņam pagastā var dabūt, stādi un audzē!
Visa pamatā ir…
…darbs un pienākums. Tēvs mūsmājās ieprecējās no Rēzeknes Zemesgala. Viņu ģimenē astoņi bērni, trīs dēli baudīja skolu, pārējiem bija jāstrādā laukos. Mammas mātei – deviņas meitas, izdzīvoja piecas.
Mamma vidējā, klusākā, strādīgākā, pazemīgākā. Abi ar tēvu jaunībā vasarās strādājuši pie lielsaimniekiem Vidzemē, to laiku uztvēruši kā savdabīgu praksi, kur daudz ko iemācījušies. Mūsu saimniecība nebija liela – 6,4 ha, taču tēvs iekopa visauglīgāko zemi, kur viss auga griezdamies.
Laukos bērniem kopš mazotnes savi pienākumi – mājas solis, gultu klāšana, vistu pieskatīšana, mazie dārza darbi, bietes, kartupeļi, siens… Biju ļoti mīlēts bērns, taču ar mani nečubinājās.
Mammas tīrības un kārtības mīlestība gan bija leģendāra: vecmāmiņa sešus gadus sagulēja uz gultas, un ik dienu mūsu dārzā plīvoja balti svaigi mazgātu palagu karogi (tolaik daudzi sādžā pēc tiem neizjuta vajadzību – pietika ar cisām).
Pat savā pēdējā brīdī, jaušot mācītāja klātbūtni, māmiņa centās ar lakatiņu noslaucīt lūpas… Atminos, bērnībā domāju – savā dzīvē tā neņemšos, taču, ja māja nav kārtībā, vispār neko nevaru padarīt; nu tas parādās meitai. (Pasmaida.)
Vecmemme mācīja nekaunēties neviena darba: mēslus mēzt, siena vezumu līdz mākoņiem uzkraut, cept un šmorēt, modelēt un šūt, bilanci sastādīt, romānus rakstīt. Kādā intervijā teicāt: protu gandrīz visu. Ko neprotat?
Peldu kā cirvis. (Smejas.) Nemāku braukt ar velosipēdu, toties māku sēdēt moča aizmugurē un blakusvāģī (sešdesmito vidū Zīles uz dullo aiztriekušies pēc blakusvāģa uz Maskavu. – Aut. piez.).
Protu vadīt automašīnu. Neesmu no tiem, kuri alkst iebāzt rokas zemē. Un vēl – lai nogalinātu, uzvelciet man garās vilnas zeķes… Bērnībā ļoti tīkoju pagulēt ilgāk, biju mieguža – tad mamma kaunināja: mosties, celies, kaimiņos Kuzņecovu bērni jau uz lauka… (Pasmaida.) Vēl?
Neprotu skaust, manu sirdi nespiež, ja kādam lielāka māja vai lepnāka mašīna. Ja cilvēks mācējis nopelnīt, lai. Es varbūt esmu slinkāka…
Proootams! Viena no ražīgākajām latviešu rakstniecēm, kura raksta stāstus, romānus, esejas, lugas, publicistiku. Trīsdesmit piecu grāmatu autore. Slinka?
Nuja! Man patīk braukt ar automašīnu, radi un paziņas dzīvo tālu, pa ceļam varu visu ko izdomāt. Bet, kad jāķeras pie rakstīšanas, atminos – skapis nav sakārtots, plīts jānomazgā, pogas jāpiešuj, zeķes jālāpa, kādam jāpiezvana. Atlieku…
Bet, ja sāc, tad ņem un izdari! Līdz galam. Man patīk darbi, kuriem jau sākumā var saskatīt rezultātu.
Prese, grāmatas, burtu burvība – izvēle vai liktenis?
Mamma bija gājusi skolā tikai trīs ziemas. No tēva puses trīs skoloti brāļi, mūsu dzimtā desmit skolotāji. Tūlīt pēc kara Rēzeknē atvēra pedagoģisko skolu; uzņēma pēc septītās klases, maksāja stipendiju. Iespēja izrauties no kolhoza.
Skolā sāku iet astoņos gados, uzreiz otrajā klasē. Lasītmācēšana kādā rudens vakarā atnāca pati – skatījos grāmatā, un burti pēkšņi pārvērtās vārdos. Jau pirmajos mācību gados iepazinu skolas un Stoļerovas miesta bibliotēku. Lasot jutu – gribētos mēģināt izteikties.
Mans pirmais rakstiņš bija avīzei “Pionieris” – par linu plūkšanas talku.
Šodien bērnu tiesību aizstāvji saceltu lielu brēku par mazgadīgo darbaspēka izmantošanu toreiz – nodrukāja un atsūtīja vēstuli ar vērtīgu norādi jaunam autoram: raksti tikai par to, ko pats esi redzējis, piedzīvojis vai rūpīgi pārbaudījis.
Tas bija 50. gadu sākums. Vēlāk rakstīju žurnālam “Bērnība”. Bērniem honorārus nemaksāja, sūtīja grāmatas. Man tās joprojām ir. Rakstīju, patika, taču nedomāju ar to saistīt savu dzīvi.
Skolu pabeidzu 1959. gadā ar sudraba medaļu, iestājos Rīgā LVU Vēstures un filozofijas fakultātē, mūs pārvērta neklātniekos, nācās meklēt darbu – atgriezos mājās, kļuvu par pionieru vadītāju vispirms Laukmales krievu pamatskolā, tad Rēzeknes 1. vidusskolā.
Ziemas sesijā izkritu partijas vēsturē – pasarg’ dies’ tos kongresus! Mani atskaitīja no augstskolas.
Turpināju rakstīt, kļuvu par korektori vietējā avīzē “Znamja Truda” (“Darba Karogs”, tulk. no krievu val., darba grāmatiņā rakstīts “sļesarj-ekspeditor” – atslēdznieks-ekspeditors, tulk. no krievu val.); latviešu izdevumam ieradās redaktora vietnieks no Kurzemes Arvīds Celmiņš un viņa draugs Aivars Zīle.
Liktenīgi… Pa otram lāgam gadu vēlāk iestājos augstskolā, jau kā Zīle – izgājusi pie vīra un pārcēlusies uz Kurzemi. Žurnālistos. Iedzinu, studijas beidzām reizē. Abi rakstošie… Tādu profesiju manā dzimtenē nepazina.
Kad atbraucām ciemos, vecmāmiņa jautāja: bērni, par ko jūs strādājat? – Babiņ, rakstām avīzē. – Tagad visi mācīti, visi raksta, bet par ko jūs strādājat?
Kas liek sēsties pie taustiņiem – cerība mainīt pasauli vai egoisms piepildīt to, kas rušinās prātā?
Man nekad nav bijis vēlmes mainīt pasauli. Žurnālistikai gan ir divi aspekti: ar varas kritiku rosināt sabiedrību neaizmirst ideālus un mudināt pie varas esošos atcerēties savus pienākumus.
Bet attiecībā uz literatūru – tā ir iespēja ar iztēles palīdzību piedzīvot vairāk, nekā dzīvē dots. (Pasmaida.) Būtībā visi, kas darbojas literatūrā, savā ziņā piedzīvo personības dalīšanos – vienlaikus esam sievietes un vīrieši, bērni un vecīši, braucam, peldam, lidojam…
Literatūrā pieteicos ar stāstiem savulaik populārajos žurnāla “Skola un Ģimene” konkursos, no tiem izveidojās pirmais krājums “Skābēšana ar dzērvenēm”.
Tad mainījās vara, sāku strādāt “Sievietē”, tolaik visi izdevumi drukāja romānus turpinājumos, radās doma – jāpamēģina.
Kad “Jumava” izdeva pirmos divus romānus “Aizved mani uz Kolku” un “Kļavas nosarka divreiz”, daži rakstnieki manā personā saskatīja milzu briesmas latviešu literatūras šķīstībai: literatūrā ienākot ķēkšas un lubu romāni.
Gadus trīs tiku smagi dauzīta, līdz kādā televīzijas raidījumā pasmējos un teicu: “Esmu izvēlējusies žanru un tajā rakstīšu. Man ir savs lasītājs!” Tad viss noklusa.
Zinu un saprotu, kas un kāpēc pret mani vērsās – 90. gados Rakstnieku savienība bija elitāra vide, un jauna seja (mute) nebija vēlama. No vienas puses – vēlme celt latiņu, no otras – radošo vides intrigas…
Es uz lasāmvielu skatos kā uz ēdienkarti – cilvēkiem ir dažādas gaumes un vajadzības. Žēl, ka daļa lasītāju liekuļo – grib izskatīties gudrāki, nekā ir, pieprasa “augstās lietas” un meklē iespēju par tām sajūsmināties, lai paturētu “reputāciju”.
90. gadu sākumā kādā aptaujā pedagogiem bija ietverts godīguma jautājums: vai esat lasījuši slaveno romānu “Kohortas soļot soļo”? Tāda romāna nebija, taču liela daļa respondentu izrādījās to lasījuši.
Tas pats notiek kino un teātrī. Diemžēl mūsu valodas telpa un valodas patērētāju finanšu iespējas ir tik ierobežotas, ka grāmatu izdevējiem grūti apmierināt visu intereses.
Jūsu darbos ir daudz sievišķīgas dzīves gudrības…
Visādi var skatīties. Man pašai tuva vīriešu proza un ir rakstnieki, kas “nepāriet”. Džeroms, Čapeks, Čehovs. Tas smalkais, atsperīgais humors, trauslās, gaistošās ilūzijas un smeldze… Lasi, un tev arī gribas tā.
Savulaik rakstījāt humoreskas ar pseidonīmu Mērija Muša.
(Pasmaida.) Vienmēr esmu apbrīnojusi feļetonu rakstniekus par spēju katru dienu atrast smieklīgo. O’Henrijam bija stāsts par izrakstījušos humoristu, kurš ar blociņu rokā izspiego līdzcilvēkus… Mūsu dzīvē gan melnā humora pietika.
Un bohēmas?
Liepājas periodā? Drīzāk tās bija teatralizētas izrīcības. Visi jauni un traki – aktieri, mākslinieki, žurnālisti.
Draudzējāmies ar Hānbergiem, vīrs ar Ēriku aizbrauc uz Durbes dīķsaimniecību, tur Hānbergs, “Cīņas” korespondenta apliecību paceltā rokā turēdams, noslīcina laivu, tiek krastā, apžāvējas un vienās sportenēs, ar uzvalku pār roku, mana vīra sabiedrībā ierodas mūsmājās.
Uzbungo mani no miega, pierunā pidžamā doties līdzi pie Anniņas, Ērika sievas. Nez kā piekrītu. Anniņa atver durvis, ne vārda nesakot, mūs ielaiž un aiziet uz virtuvi. Pēc brīža pie durvīm zvana Zīle – melnā ancukā ar puķēm.
Anniņai tas par daudz, Zīle dabū dzirdēt – kā nav kauna, tu esi cūka! Protams, vēlāk izsmējāmies.
Citu reizi kafejnīcā “Kaija” glābu slaveno fotogrāfu Briedi (Uldi) no naksnīgām diskusijām par Čehijas notikumiem – krogā aizstrīdējies ar flotes pulkvežiem, varēja sanākt nepatikšanas.
Piektdien vakarā pazīstama oficiante zvana: lai taču Briedi savācot! Mans vīrs samiegojies un nikns, nekur neiešot. Es gumijniekos, lietusmētelī, lakatiņu pāri ruļļiem, cauri pusliepājai brienu uz “Kaiju”.
Pulkveži momentā mīksti, domā, ka sieva, sākas veču solidaritāte: “Vi toļko jego ņe rugajte, on takoj stol postavil, pogovoriļi po dušam.” “Da ja jego ņe toļko rugatj budu, no i ubju!” (“Jūs tikai viņu nebariet, viņš tādu galdu uzsauca, parunājām no sirds.” “Es viņu ne tikai bāršu, bet arī nositīšu!” – tulk. no krievu val.) Galu galā Briedis laimīgs, ticis sveikā cauri, pašam jau apnicis vāvuļot, nāk pie mums uz vannu, aizmieg un pamostas pārsalis galīgi atdzisušajā ūdenī…
Cik liela nozīme radošajā darbā bijusi ideoloģijai un valsts iekārtai?
Tolaik viss notika caur partijas komiteju un “glavļitu”, taču arī tur bija dažādi ļaudis. “Padomju Jaunatnē” mans kurators no komjaunatnes CK bija jauns puisis Zigfrīds Brenčevs, ar visām jauna cilvēka vājībām, nevienu brīdi nevaru teikt, ka būtu kaut kā apspiesta.
Reiz Zigis zvana dziļās paģirās: “Monika, kas jums avīzē notiek? No Lielās Mājas šausmīgi kliedz.” Dabūjis pa spārniem, ka mūs pienācīgi nevada. Protams, ideoloģiskie rāmji un nodevas bija. Ilgus gadus rakstīju par laukiem – Saldus avīzē, Liepājā, biju “Cīņas” korespondente Kurzemē: tīri cilvēkstāsti.
Bet tolaik laikrakstos tikai 40 procentus satura veidoja žurnālistu raksti, pārējais bija citu autoru, bieži partijnieku publikācijas. Protams, mūsu izpildījumā. Tādā ziņā Liepājas partijas komitejas veči bija solīdi – honorāru dienās atsūtīja šoferīti ar aploksnīti. Dāmas gan ne…
Nekad neesmu vairījusies no tām atmiņām. Jā, varētu sacīt, ka biju komformiste. Sociālajos tīklos kāds “pielūdzējs” palaikam mani cenšas “atmaskot”, lai gan mana biogrāfija ir publiski pieejama un tam laikam atbilstoša.
Bez šaubām, pieļauju, ka, strādājot administratīvos amatos, iespējams, kādam neviļus esmu nodarījusi pāri.
Daudzi jūs sauc par lielisku darbaudzinātāju.
Ko nu pieaudzināsi? Ja gribi apgūt profesiju, jautājums, vai esi gatavs strādāt. Strādāt vajadzēja daudz – pēc pirmā kursa žurnālistikas studenti gāja praksē rajonu avīzēs, vēlāk uz republikāniskajām.
Puišus labprāt ņēma radio un TV, bet meitenes… Atceros, prakses vietas piecas, atnāk deviņi, sēž un trīc – paņems, aizdzīs? Paņēmām, protams. Cita lieta – tolaik, lai kļūtu par redaktoru, kaut nodaļas vadītāju, bija jābūt partijas biedram. Jāmācās īpašos kursos.
Tādā ziņā leiši rīkojās gudrāk – kad Maskavas Augstākajā partijas skolā tikāmies sesijās, visi gaiteņi runāja lietuviski. Viņi sūtīja savējos mācīties, lai attiecīgajā amatā neieliek krievu no Maskavas.
Brazausks, Grībauskaite – visi tur mācījušies. Tālredzība, viltība? Varbūt. Taču redzējām atšķirību gan sadzīves līmenī, gan rūpniecības projektos un finansēs.
Jūsu darbos jaušama mistiskā, neparastā klātbūtne. Un dzīvē, ikdienā?
Zīmēm neticu, taču esmu satikusi cilvēkus, kuri likuši uz daudz ko paraudzīties citādi. Viena bija veca serbiete, redzētāja, kas dzīvoja Jūrmalā, pie Dzintaru tilta – tikos ar viņu, lai noskaidrotu draudzenes dēla nākotni – draudēja dienests Afganistānā.
Otru īpašo sastapu Maskavā – Vladimirs Safonovs, kara dalībnieks, inženieris, smagi ievainots kājās. Ar ļoti īpatnu redzējumu, ticies ar Volfu Mesingu.
Viņa grāmata “Ariadnes pavediens” tika pavairota “samizdatā” (padomju laikā ar rakstāmmašīnu un koppapīru pavairoti izdevumi – Aut. piez.). Tagad pieejama visiem gribētājiem.
Savulaik, strādājot presē, intervēju matemātikas, fizikas profesoru Andri Buiķi, un viņš pateica: “Neviena zinātne nespēj izskaidrot pasauli.” Man tas šķita izsmeļoši.
Vai tiesa – rakstnieki, žurnālisti redz vairāk, dziļāk, asāk nekā citi ļaudis, tāpēc spēj prognozēt piecus gājienus uz priekšu?
Pieredze ir piedzīvotais, ko mēs nebūtu gribējuši piedzīvot. Tai uzkrājoties, cilvēks iemācās salīdzināt – bija tā, būs šitā. Reizēm grābeklis ir tas pats, reizēm cita modeļa. Starp citu, runā, ka literatūrā esot tikai 38 daiļdarbu sižeti, ar variācijām. Dzīvē tāpat.
Esat laba cilvēku pazinēja? Ir nācies neatgriezeniski vilties?
Nē. Tas novērtējums iestrādājas, pamazām saproti, ko no kura gaidīt. Reiz gan piedzīvoju pārsteigumu, kad man piezvanīja no “orgāniem”: “Monika, neesiet tik skaļa, jums redakcijā divi bundzinieki.” Vēlāk, kad atvēra kartotēku, izrādījās pat trīs.
Nekad nezini, kādus cilvēkus sastapsi un cik nozīmīga būs šī tikšanās.
Kā bikla četrpadsmitgadīga lauku pele es saņēmos ieiet pilsētas izglītības nodaļā, lai lūgtu atbrīvot no vidusskolas mācību maksas (150 rubļi, traka nauda!), un tās vadītājs Zazerskis īsi noteica: pasaki direktorei, ka būs nokārtots.
Pretrunīgi vērtētais “Cīņas” šefs Ilmārs Īverts iemācīja, kā pareizi aizpildīt kadru anketas, ja radi ārzemēs. Man krusttēvs, vīram pusmāsa…
Kāda bibliotekāre deva mājienus, tiklīdz atvērs čekas maisus, sabiedrībai būšot jauni fakti. Nāca smiekli, jo redaktori taču bija tie, kurus čeka pieskatīja un par kuriem “bundzinieki” ziņoja!
Visa ģimene rakstošie – vīrs, pati, meita… Cik tas viegli vai grūti?
Ai… Radošuma dēļ dažbrīd mēs ar Zīli nespējām būt kopā, bet arī atsevišķi nevarējām. Tāda savienība, tomēr grūti iedomāties citu vīrieti līdzās. Baiba strādā Eiropas Centrālajā bankā.
No Franču liceja sasniegumi matemātiķu olimpiādēs viņu aizveda uz Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, tad uz filozofiem un juristiem. Rakstīšana viņai ir alternatīva pašizpausme.
Mums gan dažādi skatījumi. Neteikšu, ka esmu viņas mīļākā rakstniece…
Man patīk, kas viņai līdz šim izdots, taču, lasot jauno manuskriptu, bija diskusijas, galvenokārt par valodu. Man gribas, lai būtu… citādi. Nevaru sacīt, ka es esmu viņas mērķauditorija. Ja Baiba nebūtu mana meita…
Ja pie jums atnāktu Bulgakova Begemots un teiktu: “Monika, no šīs dienas tu rakstīsi tikai vienā žanrā!”, ko jūs izvēlētos?
Prozu. Garo prozu.
Cik svarīga ir publicistika, aktuālie komentāri “Latvijas Avīzē”?
Pirmkārt, kā Blaumaņa Trīnei – atgādinājums “vecā ragana vēl dzīva”. Otrkārt, neļauj ierūsēt ātrumam, asumam! Aizejot pensijā, nebiju domājusi atgriezties presē, taču paldies “Latvijas Avīzei” par sapurināšanu.
Laiks politikā – plusi, mīnusi.
Pretrunīgs. Kad 1998. gada 20. janvārī pienāca pensijas brīdis, biju tiešām nogurusi no administrēšanas un plēsonīgā biznesa. Domāju – atpūtīšos, drusku rakstīšu…
Iesaistījos “Latvijas ceļā” – vairāk kā kultūras cilvēku, intelektuālu domubiedru klubiņā. Tad nāca vēlēšanas un Saeima.
Daudz ko jau zināju, bet, nonākot Izglītības un kultūras komisijā, ieraudzīju, cik nenormāli smaga un garlaicīga ir likumu tapšana, cik vāji izglītības jomas juristi.
Divas labas lietas tomēr panācu – Lubānas vidusskolas logu nomaiņu un Cēsu bibliotēkas interneta lasītavas izveidi!
Kā vērtējat jauno reģionālo reformu?
Negatīvi – gan toreiz, gan tagad. Krieviski – “čerez ž”. Latviski būtu nepieklājīgi. Savulaik vajadzēja izjaukt rajonus, lai tagad atgrieztos būtībā pie tā paša, papildus saērcinot cilvēkus un sajaucot viņiem prātu?!
Nenoliedzami, pārmaiņas vajadzēja, bet vai šādas? Varbūt drīzāk jāmācās pareizi apgūt Eiropas naudu?
Saeimas vēlēšanas nākamgad – atkal kāpsim uz tiem pašiem grābekļiem?
Būs jaunas vēlēšanas, jauni grābekļi.
Novēlējums un dāvana sev dzimšanas dienā?
(Smejas.) Ja pienāk iesaukšanas brīdis, lai tas notiek ātri un pakaļpalicējiem nav lielas klapatas. Astoņdesmit ir pietiekams skaitlis, lai nebūtu šausmīgas raudāšanas.
Es jums labāk pastāstīšu anekdoti: “Kāds vīrs nokļūst paradīzē. Skaisti, labi, bet garlaicīgi – vienas un tās pašas dziesmas, korāļi. Viņš iet pie Sv. Pētera – vai nevar tikt uz elli, tur tādi tusiņi? Nevar – instrukcija, grēku pamaz. Ja nu vienīgi šo uz nedēļu atdzīvinātu, un viņš sastrādātu kaut ko tāāādu… Sacīts, darīts. Pēc nedēļas vīrs atkal paradīzē. Sašutis – kā tad tā, es plosījos tā, ka dūmi un uguns šķīda, baznīcu apzagu, mūķeni piedzirdīju un pavedu, bet atkal te? – Nu, redz, mūķeni nevajadzēja aiztikt – viņa tagad dienu un nakti aizlūdz par tevi…”
Vizītkarte
Monika Zīle
Rakstniece, publiciste, dramaturģe, scenāriste, žurnāliste, redaktore
• Dzimusi 1941. gada 20. jūlijā Rēznas pag. Petuškos zemnieku Marijas un Ignata Jačuku ģimenē.
• Vīrs – Aivars Zīle (miris 1994. g.). Meita – Baiba Zīle.
• 1959 – beigusi Rēzeknes 1. vidusskolu.
• 1967 – LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu.
• 1978 – Augstāko partijas skolu Maskavā.
• 1978–1987 – laikraksta “Padomju Jaunatne” redaktore.
• 1987–1998 – žurnāla “Sieviete” galvenā redaktore.
• 1998–2002 – LR 7. Saeimas deputāte.
• Vairāk nekā 35 romānu un stāstu krājumu autore.
• Scenārijs TV seriālam “Tumsas puķe”.
• Literārie pseidonīmi – Ritma Ziemele, Mērija Muša, Veronika Veldre.
Apbalvojumi:
• 1984 – Pētera Stučkas prēmija.
• 1986 – LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece.
• 2010 – Lielā lasītāju balva (oriģinālliteratūra).
• 2010, 2012, 2016, 2018 – Autortiesību bezgalības balva.
• Ietverta laikraksta “Kurzemes Vārds” atlasē “Izcilākie 20. gadsimta Liepājas literāti”.
