Monika Zīle: Kas vainīgs, ja notiek nelaime 12
Ir mazliet dīvaina sajūta pēc traģēdijas veikalā “Maxima” no visu rangu amatpersonu, uzņēmēju un ierindas pilsoņu mutēm dzirdēt, ka 54 cilvēki ar savu dzīvību maksājuši, lai sabiedrība secinātu – būvniecības kontrole Latvijā ir stipri pavirša. Tik briesmīga bijusi cena par atskārsmi, ka likumu, noteikumu un prasību ievērošanai jākļūst par ikdienas sastāvdaļu, ja nevēlamies līdzīgu nelaimju atkārtošanos. Nu neviens vairs nesūkstās par birokrātijas slogu, kas sien celtnieku rokas. Gluži otrādi, arī slepkavīgās ēkas galvenais būvnieks firma “Re&Re” gatava stingrākai uzraudzībai no valsts puses. Tomēr šim visnotaļ pareizajam uzstādījumam, kas atbilst sēru laika kopīgajai noskaņai, cauri laužas arī tāda nots, ka gribot negribot jāsāk apšaubīt “Re&Re” mērķu patiesumu. Proti, būvfirmas valdes priekšsēdētāja Aināra Pauniņa tekstos, komentējot traģēdiju, atkārtojas frāze: ja tiks pierādīta “Re&Re” vaina, uzņēmums ir gatavs pilnai atbildībai par notikušo.
Ja tiks pierādīta vaina… Pie šīs vārdkopas domas aizķeras, paklūp un sāk griezties ap savu asi, lai pēc neauglīgās rosmes izpaustos skumjā nopūtā. Nav nekā cerīga. Lielākoties pat ļoti skaļi iesāktas izmeklēšanas, līdz tiesai nonākot, kļūst līdzīgas “Hameleonu rotaļu” parodijai, kam it kā nav iespējams uzņemt nobeiguma sēriju – vienai tēlu grupai ekrānu pametot, vietā uzrodas citi, prāvošanos ievilcinot līdz bezgalībai. Iekšējo ķīviņu ugunīs norūdījies KNAB ik pa laikam aiztur uz mūsu visu rēķina iemanījušos skaisti padzīvot, arī prokuratūra ar zibeņošanas efektiem mēdz atgādināt, ka tās zobi ne tikai rūgušpienu spēj pārkost. Un?… Viss jau kaut kā notiek – tiesas pārslogotas, bet neba tāpēc pierādījumu meklēšanas virtuves pazinēji stipri uztraucas. Kad izmeklēšana vainīgo pieķer, piedurknes uzrotī advokāti, un var sākties kārtējie hameleoni. Vai mēs būtu palaiduši garām ziņu, ka pa nagiem nopietni dabūjuši nekvalitatīvas šosejas uzbūvējuši ceļinieki? Tiesa, dokumentos par asfaltu dēvētais smāķis nav (pagaidām nav) prasījis masveida upurus un uz Zolitūdes asiņu fona tāds nieks vien ir. Bet arī šīm būvēm bija uzraugi, darba pieņēmēji un, brāķim atklājoties, arī eksperti. Ēka un ceļš ir dažāda tipa būves. Tomēr nav jābūt diži vērīgam, lai saskatītu kopīgo – ir noteikumi, likumi un to uzraugi, bet pašā galā neviena atbildīgā, un tad iznāk, ka nav arī vainīgo. Šajos apstākļos A. Pauniņš var droši ekspluatēt savu divdomīgo mantru: ja mūsu vainu pierādīs… (Izcēlums mans. – M. Z.)
Būvnieku leksikā ir termins “slēptie darbi” – galvenokārt nulles ciklā veiktais, ko celtniecības gaitā nosedz betons, smagi paneļi un mūrējumi. Ne man spriest, vai dzīvības nolaupījušajā “Maxima” viss bija kārtībā jau pamatos. Taču kāds dzīves vērojums it kā šķietami ar notikušo traģēdiju nesaistītā jomā liek bažīties par daža ierindas celtnieka spēju atbildīgi pildīt savu pienākumu. Pietiek nepilnu stundu pagrozīties tā dēvēto legālo narkotiku bodes tuvumā Dzirnavu un E. Birznieka-Upīša ielas stūrī, lai secinātu: dienas vidū galvenie tirgotavas klienti ir jauni puiši celtnieku drēbēs. Iespējams, ar kaļķi un cementa putekļiem vamžus un bikses viņi nosmērējuši, remontējot vārt-rūmi vai tikai lāpstojot būvmateriālus. Bet Centrālās stacijas rajonā netrūkst arī nopietnu jaunceltņu, kur šie smadzenes regulāri miglojošie varbūt strādā.
Vēl tikai jāpiebilst, ka bijušais saskaņietis un Eiroparlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis jau seglo traģēdijas zirgu, lai uz tā startētu nākamajās vēlēšanās, – to apstiprina skaļā vēlme darboties paša pieteiktajā izmeklēšanas komisijā. Bet gan jau sarosīsies arī vēl kāds, kuram pierādījumu meklēšana liksies labs PR politiskajā karjerā. Un pierādījumi būs, nav šaubu. Cits jautājums – vai uzzināsim arī traģēdijas vaininieku…
