“Ja, piemēram, nomedī grūsnu vilku māti – lielas nepatikšanas, bet, ja vilks saplēš grūsnu aitu māti, tas nav nekas…”: lauksaimnieki bažīgi par vilku uzbrukumiem 50
Anita Pirktiņa, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Jau gadiem ilgi tiek meklēti kopīgi lauksaimnieku un mednieku risinājumi, lai mazinātu meža dzīvnieku uzbrukumus ganāmpulkiem un postījumus sējumiem. Taču aizvien ir kādi klupšanas akmeņi, kas saistīti gan ar medību likumdošanu, gan cilvēcisko faktoru. Ir nosacījumi, kas nav saprotami un pieņemami lauksaimniekiem, un ir robežas, kurās likumiski var darboties mednieki. Kad nelaime skārusi lauksaimnieka ganāmpulku vai sējumu, allaž tiek meklēts kāds vainīgais un atbildīgais. Taču galu galā par vainīgo joprojām var pasludināt vien vilku, mežacūku vai alni…
Žurnāls Agro Tops kopā ar žurnālu Medības uz diskusiju par aktuālo mednieku un lauksaimnieku sadarbības tēmu aicināja abu pušu pārstāvjus. Diskusijā piedalās: Juris Lazdiņš, biedrības Zemnieku saeima valdes priekšsēdētājs, Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs, Valters Lūsis, Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs, kā arī Linda Dombrovska, žurnāla Medības galvenā redaktore, un Anita Pirktiņa, žurnāla Agro Tops galvenā redaktore.
– Vai pašreizējā mednieku un zemnieku sadarbība ir veiksmīga? Kas tajā strādā un kas ne?
Juris Lazdiņš: – Jau vairākus gadus lauksaimnieki kopā ar medniekiem sēžas pie viena galda, lai rastu risinājumus, kas būtu pieņemami gan vieniem, gan otriem un vestu lauksaimniekiem nodarīto dzīvnieku postījumu mazināšanas virzienā. Pēc statistikas skaidri redzam, ka dzīvnieku skaits pieaug un līdz ar to pieaug arī postījumi. Kāpēc pieaug dzīvnieku skaits? Acīmredzot tāpēc, ka ir labvēlīgi apstākļi, barības bāze, kas dzīvnieku populācijai ir ērta un pieņemama. Labi, ka tendences, kas vērstas uz medījamo dzīvnieku limitu palielināšanu, ir pozitīvas.
– Kā zināms, limitu noteikšana balstās uz statistiku, ko savukārt lielā mērā veido arī lauksaimnieku ziņojumi par dzīvnieku uzbrukumiem un citiem postījumiem.
J. L.: – Jāatzīst, līdz šim lauksaimnieki bijuši visai kūtri ziņotāji, jo bija jāpārvar diezgan liela birokrātija. Jācer, ka līdz ar jaunās elektroniskās uzskaites sistēmas jeb aplikācijas Mednis ieviešanu situācija šajā ziņā mainīsies un būs pieejama arī precīzāka statistika. Tādējādi varēsim arī labāk analizēt dzīvnieku radīto postījumu tendences, jo minētais rīks ir daudz vienkāršāks lietošanā. Tad, cerams, būs iespējama arī elastīgāka un operatīvāka reakcija gan no mednieku, gan VMD puses.
– Kā VMD raugās uz medījamo dzīvnieku limitu noteikšanu?
Valters Lūsis: – Ideālie mērķi katram ir savi. Tāpat arī viedokļi par risinājumiem to sasniegšanai. Pārnadžu ierobežošana sabiedrību tik ļoti neinteresē, bet lielo plēsēju medības jau ir visai sensitīvs jautājums. Kopš 2004. gada vilku medības sāka limitēt, pirms tam nekādu limitu nebija – vilkus varēja brīvi medīt tāpat kā lapsas. Limiti tika ieviesti, lai redzētu, cik lielu daļu vilku populācijas var medījot izņemt, lai pēc tam tā atkal veiksmīgi atjaunotos, tādējādi nodrošinot tās ilgtspēju. Tā nonācām līdz limitam 280–300 indivīdu, kas ierakstīts arī Sugu aizsardzības plānā. Tātad 300 indivīdu ir maksimālais atļautais nomedīto vilku apjoms, kas ar dažādiem modelēšanas paņēmieniem pierādīts zinātniski kā tāds, kas vilku sugas ilgtspējību neapdraud.
Aitkopji, visticamāk, gribētu, lai būtu atļauts nomedīt lielāku skaitu vilku vai arī tiktu pagarināta vilku medību sezona. Es gan uzskatu, ka tas īpaši situāciju nemainītu. Manuprāt, atļauja medīt konkrētā vietā vairāk strādā kā sociāls elements, jo vilks apdzīvo ļoti plašu teritoriju. Ja lauksaimnieks ir veicis visus nepieciešamos preventīvos aizsardzības pasākumus un vilks tomēr ir nokodis aitas, tad ir iespējams meklēt risinājumus arī ārpus noteiktajiem medību termiņiem.
Patlaban vilku medību sezona sākas 15. jūlijā, kas ir optimāli. Pieredze rāda, ka lielākoties vilku uzbrukumi notiek augustā, septembrī. Šajā laikā ir paaugušies vilku kucēni, nepieciešams vairāk barības, tādējādi notiek vairāk uzbrukumu mājlopiem, ko vilki acīmredzot uzskata par vieglāk iegūstamu iztikas avotu. Sezona beidzas martā, kad parasti ir izsmelts arī atļautais limits – 280 dzīvnieku. Atsevišķos gadījumos var izskatīt iespēju par 300 vilku nomedīšanu. Taču globāli kaut ko mainīt pašreizējos vilku medību nosacījumos neredzu vajadzību, jo nu jau vairāk nekā 10 gadu garumā redzam, ka vilku populācija īpaši nepieaug, tā ir diezgan stabila.
Statistika rāda, ka vidēji gadā tiek ziņots par 30–50 vilku uzbrukumiem. It kā katru gadu pieaug lopkopju ziņojumi par uzbrukumiem ganāmpulkam, taču nokosto aitu skaits proporcionāli tiem nepieaug. Pērn bija nokostas 146 aitas, šogad pagaidām – 103. Sadarbojamies ar LVMI Silava zinātniekiem, sūtām viņiem dzīvnieku DNS paraugus, lai viņi varētu noteikt, vai uzbrucējs tiešām bijis vilks vai kāds cits zvērs.
J. L.: – Lai būtu skaidrāka bilance – kopējais aitu skaits Latvijas ganāmpulkos ir ap 100 tūkstošu. Ja vidēji gadā tiek ziņots par 100 nokostiem dzīvniekiem, tad tas ir tikai aptuveni 1%. Ja sakām, ka mums lauksaimniecībā, mežsaimniecībā kritiskais postījumu slieksnis ir 5%, tad 1% ir salīdzinoši maz. Kopumā. Bet individuāli tas, protams, var izvērsties par ļoti lielu traģēdiju. Šķirnes aitu mātes cena var sasniegt 400–500 eiro, teķa – 1500 eiro.
– Kā tad visefektīvāk pasargāt savu ganāmpulku, īpaši ārpus medību sezonas?
J. L.: – Es uzskatu, ka visefektīvākā būtu letālā vilku atbaidīšana. Protams, nevis kā primārais preventīvais pasākums, bet kā viens no pasākumiem. Manuprāt, medīt vilkus pēc tam, kad tie jau ir nodarījuši postījumus, nav īsti pareizi. Ganāmpulka turētājam ir jābūt iespējai veikt letālās atbaidīšanas pasākumu, pirms noticis reāls uzbrukums. Domāju, pēc tam vilku vēlme apmeklēt šo pašu ganāmpulku ievērojami mazinātos. Un te atkal zinātniekiem būtu darbs – izpētīt, cik lielā mērā šī letālā atbaidīšana ietekmē populāciju. Attiecībā uz putniem letālā atbaidīšana pierādījusi, ka putnu populācija kopumā no tās necieš. Vēl ir aplams uzskats – ja plēsējus nemedīs, tie automātiski samazinās pārnadžu skaitu un tie mazāk postīs lauksaimnieku sējumus. Muļķības. Jo vairāk vilki trenkās briežus un aļņus, jo vairāk enerģijas tie patērēs un jo vairāk tiem gribēsies ēst…
Haralds Barviks: – Ir vēl viens aspekts, par ko nemēdz runāt. Tur, kur ir lielāks plēsēju blīvums, citi dzīvnieki vairāk aizsargājas, jo tas ir izdzīvošanas jautājums, tāpēc tie koncentrējas lielākos baros. Un skaidrs – ja tīrumam pāri pāries 5–7 brieži vai mežacūkas, nekas liels nebūs, bet, ja pāri pāries vairāk nekā 50 dzīvnieku liels bars, tad gan pāri paliks tikai melna zeme.
V. L.: – Loģiski, ka lielākie vilku postījumi tiek nodarīti reģionos, kur ir vairāk ganāmpulku. Bet kopumā vilki sastopami teju 70% Latvijas teritorijas.
– Kādas problēmas mednieki saskata esošajā medīšanas sistēmā?
H. B.: – Medniekiem, protams, ir interesantāk medīt, ja mežā ir vairāk dzīvnieku, kamēr liels meža dzīvnieku skaits nepavisam neapmierina lauksaimniekus un mežsaimniekus. Jāteic gan, ka liela daļa mednieku paši ir gan meža īpašnieki, gan lauksaimnieki, tādējādi pilnībā izprot problēmas būtību. Runa ir par postījumu apmēriem – ciktāl tie ir paciešami un ciktāl vairs ne.
No mednieku puses atbalstām nepieciešamību pagarināt vilku medību sezonu. Attiecībā uz medījamo dzīvnieku limitiem plašu iespēju kaut ko mainīt gan nav, jo tas saistīts ar sugas aizsardzības plānu. Taču arī šim jautājumam būtu jābūt diskutējamam, jo, ja tiek nokosts ganāmpulks, kas iegādāts par atbalsta naudu, tad seko lielas nepatikšanas un lieli zaudējumi, kas cilvēkam izsit pamatu zem kājām.
Faktiski būtu jāpēta katras dzīvnieku sugas nodarījumi. Diemžēl mums joprojām nav pilnas informācijas par uzbrukumiem ganāmpulkiem, lai gan aktīvi aicinām par tiem ziņot.
– Kāpēc tad lauksaimnieki neziņo, ja tas ir viņu interesēs?
H. B.: – Birokrātijas dēļ. Lai ziņotu par pāris aitu nokošanu, klapatu ir vairāk nekā labuma – jāraksta iesniegums, tad jāgaida, lai kāds atbrauc uz saimniecību, konstatē uzbrukuma faktu, identificē postījumus utt. Tā kā par nokostajām aitām nekāda kompensācija nav paredzēta, neviens īpaši negrib ar to noņemties, jo faktiski uztver to kā papildu apgrūtinājumu. Kā jau Juris minēja, liekam lielas cerības uz aplikāciju Mednis, kurai jābūt ērti un vienkārši lietojamai.
J. L.: – Aplikācijā ar piecu soļu darbību var identificēt postījumu vietas ģeogrāfisko lokāciju, postītāju pēc sugas – vai tas vilks, lūsis vai kāds cits, notikuma vietas fotogrāfijas pievienošana neaizņem pat minūti. Ceru, cilvēki sapratīs, ka tas ir ātri un vienkārši veicams process, un ziņos.
– Nereti sociālajos tīklos redz bildes ar nokostām aitām un jēriem, bet zem tām komentārus – pie visa vainīgi mednieki, jo viņi nedara savu darbu…
J. L.: – Te vēlreiz gribu atgriezties pie jau minētā preventīvā pasākuma – vilku letālās atbaidīšanas. Lauksaimnieku priekšlikums – to veikt intensīvās ganīšanas periodā, kas varētu būt no 1. aprīļa līdz 31. oktobrim. Turklāt nevis plašā, bet lokālā teritorijā. Tātad, ja redzu, ka vilks parādās ganību tuvumā, man jābūt iespējai to letāli atbaidīt, lai novērstu uzbrukumu ganāmpulkam.
Tieši aktīvo ganību laikā vilku medības ir aizliegtas. Medību sezona sākas 15. jūlijā, kad mūsu rīcībā jau ir diezgan graujoša statistika par postījumiem – ir bijis vairāk nekā 30 uzbrukumu, kuros nokostas vairāk nekā simts aitu. Un, tā kā vilks ir medījamā suga, ganāmpulka īpašnieks par mirušajiem dzīvniekiem kompensāciju nesaņem, neraugoties uz to, ka uzbrukumi notikuši ārpus medību sezonas. Kur te loģika? Un ko te var pārmest medniekiem?
– Vai minētais priekšlikums par vilku letālu atbaidīšanu intensīvās ganīšanas periodā šobrīd jau tiek reāli apspriests?
J. L.: – Priekšlikums iesniegts darba grupā, kas strādā ar grozījumiem medību noteikumos, un ir aktualizēts. To atbalsta arī zaļās organizācijas, kas dīvainā kārtā prasa pat radikālākus grozījumus – postījumu vietās atļaut medīt vilkus visu cauru gadu, pat izmantojot nakts redzamības ierīces. Tas, protams, ir utopiski. Bet, ņemot vērā, ka vienlaikus šīs pašas organizācijas rosina saīsināt vilku medību termiņu, lai tomēr nogalinātu pēc iespējas mazāk šo plēsēju, domāju, būtu labi, ja pagaidām pat neko nemainītu pašreizējos vilku medību noteikumos.
– Vai šīs organizācijas vilkus uzskata par īpaši aizsargājamu sugu?
H. B.: – Tās uzsver, ka vilks ir īpaši aizsargājama suga Eiropā, tāpēc mums arī tā īpaši jāaizsargā. Un šī ir vēl viena kaite, ar ko Latvijā slimojam – mēģinām pārņemt no Eiropas visu ko neatkarīgi no tā, vai esam tādā pašā situācijā un apstākļos kā citas valstis. Latvijas apstākļi ir diezgan atšķirīgi salīdzinājumā ar Itāliju, Franciju vai Vāciju. Diemžēl jāteic, ka šīs it kā zaļās organizācijas patiesībā nedomā nedz par dzīvnieku aizsardzību, nedz mūsu tautsaimniecības attīstību, bet vienkārši bīda savas šaurās intereses, lai apgūtu dažādu projektu finansējumu. Tas ir tukšs populisms, nekas vairāk.
– Sanāk, ka aitas nav aizsargājams dzīvnieks…
H. B.: – Tā sanāk. Ja, piemēram, nomedī grūsnu vilku māti, var būt lielas nepatikšanas, bet, ja vilks saplēš grūsnu aitu māti, tas nav nekas…
V. L.: – VMD pārstāv ļoti konservatīvu viedokli attiecībā uz pārmaiņām esošajā vilku medīšanas situācijā. Ja patlaban esošajā regulējumā vilku populācijai ir labvēlīgs aizsardzības stāvoklis, nav pamata to mainīt. Var, protams, runāt par detaļām, atsevišķām izņēmuma situācijām, bet, piemēram, uz letālu vilku atbaidīšanu principā raugos visai skeptiski.
Katra izņēmuma situācija ir jāpamato un, lai pieņemtu kādu lēmumu, jāvērtē situācija kopumā. Nevar kādā vienā vietā ļaut šaut un vēl viskautko darīt, bet citur vispār aizliegt medīt. Pat tad, ja Latvijā neviens vairs neaudzētu aitas, vilkus tāpat turpinātu medīt. Ar aizliegumiem maz ko var panākt, vairāk var panākt ar ierobežotu, bet atļautu darbību, lai skaidri redzami spēles noteikumi. Mans priekšlikums ir šāds – 280 vilku limitam pielikt klāt vēl maksimāli atļautos 20 un novirzīt šo skaitu uz tiem novadiem, kas no vilku uzbrukumiem cieš visvairāk.
Bet kopumā uz visādu veidu inovācijām raugos konservatīvi un piesardzīgi. Šobrīd visādi jaunievedumi jau tiek tendēti uz visai sensitīvām sugām, un ir organizācijas jeb drīzāk – atsevišķu cilvēku grupas, kas bez jebkādiem vērā ņemamiem argumentiem grib vienkārši ierobežot mednieku darbību.
J. L.: – Runājot par vilku letālo atbaidīšanu – tā ir iespēja lauksaimniekam aizsargāt savu īpašumu, īpaši laikā, kad medības nav atļautas. Mēs nezinām, cik daudz un vai vispār šāda prevencija reāli tiks izmantota, taču svarīgi dot iespēju to izmantot. Man kā lauksaimniekam nav pieņemama situācija, ka drīkstu kaut kā rīkoties tikai pēc postījumu konstatēšanas. Manuprāt, tas ir aplam.
V. L.: – Savā ziņā – jā. Taču jebkuram pasākumam jābūt samērīgam ar to, ko īpašnieks jau preventīvi ir veicis, lai postījumus novērstu, neizmantojot letālo atbaidīšanu. Ja nu tiešām veikts viss iespējamais īpašuma aizsardzībai un tik un tā noticis plēsēju uzbrukums, tad var izskatīt vēl citas iespējas. Ja aitu ganāmpulks ganās ārā arī pa nakti, tad var to uzskatīt par speciāli vilkiem uzklātu galdu, jo vilki visbiežāk uzbrūk tieši naktī, nevis dienas vidū. Šajā gadījumā nevar teikt, ka saimnieks izdarījis visu, lai pasargātu savas aitas.
Gribu tiešām strikti nodalīt šīs divas lietas – medības un sava īpašuma aizsardzību. Ja redzu, ka manam īpašumam uzbrūk, drīkstu lietot ieroci, jo tā jau būs pašaizsardzība. Diemžēl lielākā daļa postījumu tiek konstatēta post factum.
J. L.: – Ja esmu uzlicis savam īpašumam elektrisko žogu, uzstādījis kameras, kas fiksējušas nepārprotamu vilku interesi par manu ganāmpulku, vai šie būtu pietiekami argumenti, lai es saņemtu atļauju letālai vilku atbaidīšanai, nevis gaidītu reālu uzbrukumu un postījumus?
V. L.: – Šī jau ir citāda situācija. Tātad tu esi veicis visu vadlīnijās norādīto prevenciju, bet tev ir reālas bažas, ka vilks, kam vadlīnijas, protams, nav svarīgas, tomēr pārlēks pāri žogam. Šo varētu uzskatīt par pietiekamu pamatojumu, lai izsniegtu atļauju vilka nomedīšanai arī ārpus medību termiņiem. Pēc būtības jau ir vienalga, vai vilks tiek nomedīts jūnijā vai jūlijā, tikai jūnijā vēl notiek vilku kucēnu zīdīšana, savukārt jūlijā, augustā jau var medīt jaunos vilcēnus, kas ir labāk, nekā nomedīt pieaugušu vaislas dzīvnieku, tādējādi atstājot nopietnāku ietekmi uz populāciju.
H. B.: – Es arī vairāk atbalstītu Valtera viedokli, ka nevajag steigties ar termiņu maiņām, bet izmantot iespējas, kas jau ir. Svarīgi ir panākt, lai šīs iespējas varētu izmantot operatīvi, nevis katru gadījumu izskatīt mēnešiem ilgi, kad no atļaujas letāli atbaidīt potenciālo plēsēju vairs lielas jēgas nav – ganāmpulks jau ir nokosts.
– VMD ir tā iestāde, kas nosaka limitus, termiņus, izsniedz medīšanas atļaujas, kuru neizsniegšanas vai novēlotas izsniegšanas gadījumā tiek nokosts ganāmpulks, radot tā īpašniekam lielus zaudējumus, taču par tiem nenes nekādu atbildību…
H. B.: – Bet neviens taču nav atcēlis pašaizsardzību. Noteikumos ir ietverta sava vai cita īpašuma aizsardzība. Tikai pastāv kārtība, kā pareizi šis pasākums jānoformē. Ja vilks tiek nošauts nozieguma brīdī, tad ar policijas izsaukšanu un apdraudējuma fakta konstatācijas noformēšanu šim gadījumam teorētiski arī būtu jābeidzas, taču baidos, ka realitātē tas varētu radīt visai lielus sarežģījumus – pat lielākus, nekā spējam iedomāties.
V. L.: – Jo savvaļas dzīvnieki nepieder nevienam, valsts tos aizsargā. Un normatīvos ir noteikts, kā tie tiek aizsargāti, kā arī līmenis, līdz kuram cilvēkiem ir jāpacieš šo dzīvnieku nodarījumi. Tādējādi sējumu un ganāmpulku īpašniekiem ir jārēķinās ar šiem riskiem. Gribu uzsvērt – tur, kur starp medniekiem un lauksaimniekiem notiek konstruktīva sadarbība, komunikācija, noslēgti saprātīgi līgumi, lielu problēmu nav.
– Zosīm jau divus gadus pastāv letālās atbaidīšanas iespēja – cik tā efektīva un cik plaši lauksaimnieki reāli izmanto šo rīku?
J. L.: – Galvenais, ka šāda iespēja pastāv. Tas ir svarīgi pat tikai psiholoģiskā līmenī, jo tādējādi mazinājušās arī lauksaimnieku pretenzijas. Tāpēc jau uzstāju, ka šādai iespējai jābūt arī attiecībā uz vilkiem. Varbūt realitātē šī iespēja nemaz netiks izmantota vai tiks izmantota tikai retos īpašos gadījumos, taču ir svarīgi, lai šāda iespēja būtu. Statistika rāda, ka attiecībā uz zosu populāciju šī letālās atbaidīšanas iespēja nav atstājusi nekādu ietekmi – nošauti ne vairāk kā daži desmiti putnu. Pietiek jau ar to, ka mednieks drīkst legāli atrasties konkrētajā teritorijā un ar ieroci radīt šāviena troksni, kas putnus aizbiedē. Tas strādā.
H. B.: – Attiecībā uz vilkiem – vilku bars, kas plosa mājlopus konkrētā reģionā, uz to ir specializējies, tāpēc faktiski nav citas iespējas, kā vien tikt ar šo baru galā. Jo arī jaunā vilku paaudze mācās no vecajiem un atkārto to pašu. Aita ir daudz vieglāk iegūstams medījums nekā kāda stirna, kurai jādzenas pakaļ pa mežu.
Arī zosis ir gana gudri putni, kas lieliski atceras, kur ir draudējušas nepatikšanas un kur viss bijis kārtībā. Ja uz lauka uz zosīm izšauj, konkrētais zosu bars uz šā lauka vairs neatgriezīsies. Tiesa gan, tas var nosēsties uz kaimiņu lauka. Taču, ja arī uz tā zosis tiks iztrenkātas, kādu īpatni nošaujot, tās pavasarī netuvosies šiem laukiem.
Mums patīk skatīties, ko un kā dara citās valstīs. Dažās, piemēram, zosis tiek ne tikai šautas, bet arī indētas ar gāzi. Vai tas ir humāni? Nebūt!
– Cik lielā mērā lauksaimnieki veic visus iespējamos preventīvos pasākumus, lai aizsargātu savu īpašumu?
J. L.: – Veic. Ir paredzēts arī atbalsts šo pasākumu ieviešanai. Piemēram, žogiem. Taču nevaram sacelt kilometriem garus žogus apkārt saviem īpašumiem, jo tādā veidā mēs arī ierobežotu savvaļas dzīvnieku dabisko pārvietošanos. Mežā jau nav tikai vilki un brieži. Savukārt trokšņu lielgabala efektivitāte nav ilgāka par trim dienām. Dzīvnieki ātri saprot, ka šai skaņai nekādas reālas briesmas neseko.
V. L.: – Efekts ir, ja minētos lielgabalus kombinē ar medībām. Arī kilometriem gari žogi situāciju nerisina – varbūt vienam saimniekam no tiem ir labums, bet kaimiņiem problēmas divkāršojas. Turklāt ne visi var tos uzstādīt, jo ir tikai zemes nomnieki, nevis īpašnieki, un tāda teritorijas sadrumstalotība patiesībā netīk ne lauksaimniekiem, ne mežsaimniekiem.
Manuprāt, vislabākā situācija ir tur, kur paši lauksaimnieki ir arī mednieki. Tur arī ir izpratne par to, ko var un ko nevar darīt. Otrām kārtām – lauksaimniekiem ir nopietni jāpiedomā, kādas kultūras un kurā vietā tiek sētas un kā tiek apsaimniekotas. Ar šo lēmumu var gan preventīvi novērst, gan arī veicināt dzīvnieku postījumus. Var sēt akotainākas labību šķirnes, kas nepatīk dzīvniekiem, nevajadzētu sēt dzīvnieku iecienītas kultūras meža tuvumā u. tml.
Lai atturētu dzīvniekus no visa sējuma izbradāšanas un nograušanas, var speciāli atstāt kādu nelielu sējuma nogabalu, kur ļaut dzīvniekiem netraucēti baroties, bet intensīvi medīt tajos laukos, kas paredzēti lauksaimniecības produkcijas iegūšanai. Tas noteikti neradītu būtiskus zaudējumus. Turklāt novērots, ka, piemēram, mežacūka priekšroku dod bioloģiskajam laukam, nevis konvencionāli apsaimniekotam. Tātad konvencionālā lauka priekšā var atstāt kādu bioloģisku lauciņu dzīvniekiem, kurā viņi atradīs lielāku augu daudzveidību un barosies tajā daudz labprātāk.
J. L.: – Te jau faktiski ir runa par medību saimniecību. Pareizi apsaimniekojot savu medību iecirkni, izmantojot pareizas dzīvnieku piebarošanas metodes, varam būtiski novērst postījumus gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā. Pierādīts, ka neapsaimniekots 10 briežu blīvums var nodarīt lielāku postījumu nekā pareizi apsaimniekots un piebarots 50 briežu blīvums vienā un tajā pašā vietā.
H. B.: – Šis ir ļoti pareizs virziens, kas diemžēl pēdējā laikā gājis mazumā, tāpēc nebūtu slikti to aktualizēt un reklamēt. Kādreiz nobarošanas lauciņi bija obligāta prasība katram mednieku klubam un kolektīvam. Tagad katrs saimnieko, kā pats to redz un kā var. Skaidrs, ka medniekam ir izdevīgāk, ka šādu lauciņu iesēj zemnieks, jo tas prasa gan laiku, gan līdzekļus. Taču barotava, kas atrodas mierā un klusumā prom no kultūraugu lauka, kur dzīvnieku tomēr tā vai citādi tramda, tiks apmeklēta pirmām kārtām un daudz labprātāk.
– Cik efektīvi strādā Medību koordinācijas komisijas (MKK), kas savulaik tika radītas tieši ar medībām saistītu problēmu risināšanai?
J. L.: – Necik efektīvi. Es rosinātu šo institūciju likvidēt, jo tās pievienotā vērtība ir nekāda. Šīs komisijas būtu jāaizstāj ar citiem instrumentiem. Protams, sākotnējie nodomi, tās radot, bija cēli un cerīgi, taču, ja kopā sanāk cilvēki, kuriem nav īsti izpratnes par apspriežamajiem procesiem, tad kādus gan jēdzīgus lēmumus var pieņemt?
V. L.: – Viens no MKK uzdevumiem ir noteikt lauksaimnieku un mežsaimnieku zaudējumu apmērus, kas radušies meža dzīvnieku postījumu dēļ, un, vadoties pēc tiem, piemēram, pieņemt lēmumu par medību atļauju izsniegšanu šajā teritorijā. Lai šis process būtu caurspīdīgāks, komisijās aicināti piedalīties gan medību tiesību lietotāji, gan īpašnieki, gan pašvaldības pārstāvji u. c. Taču izpildījums, protams, ir ļoti atšķirīgs, jo ierodas ļoti dažādi cilvēki ar dažādām interesēm, saviem pieredzes stāstiem utt.
Tāpēc nereti gala rezultātā sanāk nesaprotama zupa. Taču es nebūtu tik kategorisks, lai rosinātu MKK likvidēt, jo zināma pievienotā vērtība tām tomēr ir. Ja komisijai jāveic zaudējumu apmēra aprēķins, tad tas MKK ir veicams kā kolektīvs lēmums. Negatīvās pieredzes ir vairāk jautājumos par medību tiesību pārņemšanu, medību atļauju izsniegšanu u. tml., jo šajos jautājumos interešu konflikti visvairāk izpaužas. Viss atkarīgs no mērķa, ar kādu klients uz MKK ir ieradies.
MKK būtu jāstrādā vairāk preventīvi, lai nerastos ārkārtas situācijas, kuras nereti risināt jau ir par vēlu. Turklāt reakcijai uz postījumu draudiem vai jau notiekošo postījumu apturēšanu būtu jābūt daudz, daudz operatīvākai. Šīs neelastības dēļ MKK nereti arī tiek apietas, bet problēmas tiek risinātas tieši starp medniekiem, lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, VMD.
H. B.: – Mēs paši esam piedalījušies šo MKK veidošanā, protams, sagaidot, ka tās strādās, kā iecerēts. Taču tā gluži nav. No vienas puses, to darbību sagrāvis cilvēciskais faktors, jo, kā jau tika minēts, gan komisiju sastāvā esošajiem, gan cilvēkiem, kuri vēršas šajās MKK, ir savas intereses, kas mēdz nesakrist. Tāpēc, manuprāt, MKK vajadzētu nevis likvidēt, bet pārveidot, piesaistot cilvēkus, kas saprot un profesionāli pārzina apspriežamos jautājumus, nevis nejaušus cilvēkus. Turklāt šiem cilvēkiem par padarīto darbu vajadzētu arī samaksāt. Pagaidām dalība MKK ir brīvprātīgs pasākums, kas prasa laiku, tāpēc nav viegli piesaistīt šim darbam profesionāļus.
– Kāds varētu būt šīs diskusijas kopsavilkums? Secinājumi?
J. L.: – Tātad nu jau vairākus gadus lauksaimnieki un mednieki sēžas pie viena pārrunu galda, un jāteic – progress ir. Protams, lauksaimnieki gribētu, lai lēmumi tiktu pieņemti daudz ātrāk. Progresu kavē tas, ka apspriežamie jautājumi veido visai sensitīvu un komplicētu kopumu, kurā vienlaikus pastāv gan likumiski regulējumi, gan dažādas intereses, gan cilvēciskais faktors. Bet, manuprāt, šie faktori nav nepārvarami. Valsts līmenī ir jāseko līdzi dzīvnieku populācijas zemākajam un augstākajam kritiskajam slieksnim, bet pa vidu jāļauj īstenot saprātīgu, produktīvu mednieku, zemnieku un mežsaimnieku sadarbību.
H. B.: – Mēs tiktu daudz tālāk uz priekšu, ja mums nebūtu jātērē laiks un jācīnās ar visādām dīvainām zilzaļām organizācijām, kas sastāv no pāris cilvēkiem, kuriem vienmēr ir visādi iebildumi un aizliegumu ierosinājumi, tiklīdz vispār tiek atvērts Medību likums, lai tajā veiktu kādas izmaiņas. Tiek apšaubīti zinātnieku pētījumu rezultāti, profesionāļu argumenti utt. Šie veidojumi tiek pie finansējuma, kas visādos populistiski skaļos veidos tiek atstrādāts. Tāpēc, iespējams, labāk ir pat Medību likumu vaļā nevērt, lai saglabātu vismaz tās iespējas, kas ir patlaban.
