Slimnieki bieži vien nenojauš, ka ar nierēm kaut kas nav kārtībā 0
Hroniskā nieru slimība jeb mazspēja piezogas nemanāmi. Nieres nesāp, tāpēc cilvēkus bieži vien šokē ziņa, ka tās jau ir tik slimas, ka drīz vien pašas vairs nespēs attīrīt organismu no vielmaiņas galaproduktiem un visu atlikušo mūžu tas būs jādara mākslīgi.
Divas un ļoti izturīgas
Ja viena niere ir vesela, tā pielāgojas, sāk strādāt intensīvāk un veiksmīgi tiek galā ar visām pāra orgāna funkcijām – ne tikai ar liekā šķidruma un vielmaiņas galaproduktu jeb sārņvielu, bet arī daudzu citu, piemēram, kālija un fosfātu, izvadi no organisma, asinsspiediena, skābju un bāzu līdzsvara regulēšanu. Nieres piedalās arī asinsradē – hemoglobīna jeb sarkano asinsķermenīšu veidošanā, kalcija un D vitamīna vielmaiņā, kas nodrošina stiprus kaulus (tāpēc gandrīz visiem hroniskas nieru slimības pacientiem ar laiku attīstās kaulu bojājums). Pat ja nebojāta palikusi tikai desmitā daļa no kopējās nieru masas, tās vēl spēj veikt savas funkcijas.
Pats slimnieks bieži vien pat nenojauš, ka ar nierēm kaut kas nav kārtībā. Taču, bojājumiem pamazām vēršoties plašumā, parādās hroniskās nieru slimības izpausmes: nespēks, apetītes zudums, slikta dūša, tūska, nieze, nekontrolējami paaugstināts asinsspiediens, samazināts urīna daudzums.
Vēl pirms pārdesmit gadiem biežākais nieru bojāejas iemesls bija hronisks glomerulonefrīts jeb nieru kamoliņu iekaisums. Tagad visā pasaulē par nieru mazspējas jeb hroniskās nieru slimības galveno iemeslu kļuvuši otrā tipa cukura diabēta un ilgstoši paaugstināta asinsspiediena izraisīti nieru bojājumi (diabēta un hipertensīvā nefropātija). Tāpat to var izraisīt hroniskas urīnceļu infekcijas, nieru policistoze, autoimūnās sistēmas slimības (sarkanās vilkēdes, reimatoīdā poliartrīta vai citas) radīts nieru bojājums, ilgstoši urīnizvades sistēmas nosprostojumi, piemēram, labdabīgas priekšdziedzera palielināšanās gados vecākiem vīriešiem, kā arī iedzimtas urīnceļu anomālijas, it īpaši bērniem.
Hroniskajai nieru slimībai ir vairākas stadijas. Tās nosaka, pamatojoties uz diviem rādītājiem – kreatinīna koncentrāciju asinīs un glomerulu filtrācijas ātrumu, ko izskaitļo pēc īpašas formulas. Veselas nieres minūtē filtrē 90–120 mililitru asiņu. Ja glomerulu filtrācijas ātruma rādītājs nokrīt zem 30 mililitriem minūtē, ir radušies nopietni nieru darbības traucējumi, bet, ja šis radītājs ir zemāks par 15 mililitriem minūtē, jāsāk domāt par nieru aizstājējterapiju – hemodialīzi, peritoneālo dialīzi vai nieres transplantāciju.
Trīsreiz nedēļā uz hemodialīzi
Hemodialīze ir asiņu attīrīšana, izmantojot mākslīgu filtru jeb ierīci, ko dēvē par mākslīgo nieri. To veic ārstniecības iestādēs speciāli aprīkotās nodaļās, dienas stacionāros un centros gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās. Lai sagatavotos hemodialīzei, aptuveni divus trīs mēnešus pirms terapijas pacienta rokā tiek izveidota arteriovenozā fistula (artērijas un vēnas savienojums) vai mākslīgais asinsvads, kurā procedūras laikā ievada adatas ar tām pievienotām caurulītēm – dialīzes maģistrālēm. Caur tām asinis nonāk hemodialīzes aparātā, kas aprīkots ar filtru sistēmu. Vairākas reizes izejot tai cauri, asinis atbrīvojas no liekā šķidruma un sārņvielām, bet nezaudē organismam vajadzīgās sastāvdaļas, piemēram, eritrocītus, leikocītus un olbaltumvielas. Procedūras notiek trīs reizes nedēļā un parasti ilgst apmēram četras stundas.
Hemodialīzes priekšrocības – tā notiek stingrā mediķu uzraudzībā specializētā nodaļā un neprasa pacientu aktīvu iesaistīšanos. Tāpēc tā vairāk piemērota gados vecākiem cilvēkiem vai tiem, kuri raduši paļauties uz ārstu prasmēm un zināšanām. Turklāt uz hemodialīzi slimnieki nāk gadiem ilgi, bieži vien pazīst cits citu un sadraudzējas. Piemēram, P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā kāds pacients, kuram vairākas nieru transplantācijas operācijas bijušas neveiksmīgas, uz hemodialīzi ierodas jau vairāk nekā divdesmit gadu.
Lielākais hemodialīzes trūkums – strauja asiņu bioķīmisko rādītāju pasliktināšanās procedūru starplaikos, kuru dēļ ir slikta pašsajūta, procedūras laikā var pazemināties vai paaugstināties asinsspiediens.
Ar laiku pacientiem hemodialīzes procedūrās jāizvada arvien lielāks liekā šķidruma daudzums, kas uzkrājas organismā, turklāt jāievēro diezgan stingri uztura ierobežojumi.
Procedūra mājas apstākļos
Daļa hroniskās nieru slimības pacientu izmanto nieru aizstājējterapijas metodi – peritoneālo dialīzi. Šajā gadījumā par filtru, caur kuru no organisma izvada sārņvielas un lieko šķidrumu, izmanto cilvēka organismā esošo vēderplēvi (membrāna, kas no iekšpuses izklāj vēdera dobumu).
Apmēram mēnesi pirms procedūras vēdera dobumā tiek ievietots katetrs, caur kuru turpmāk ik dienu ievada īpašu dialīzes šķīdumu. Sārņvielas un liekais šķidrums no asinīm caur vēderplēvi, kas darbojas kā dabiskais filtrs, nonāk vēdera dobumā un tiek izvadīti laukā.
Peritoneālo dialīzi var veikt divējādi – ar dialīzes šķīduma maisiem vai dialīzes aparātu. Pirmais veids – katetram pievieno maisu ar dializējošo šķīdumu un iepilda to vēdera dobumā, kur tas sešas stundas attīra organismu. Kad laiks pagājis, katetram pieliek tukšu maisu, kurā izplūst izlietotais šķīdums kopā ar sārņvielām, pēc tam iepilda jaunu. Tukšo un pilno maisu apmaiņa ilgst apmēram pusstundu un notiek četras reizes dienā.
Cilvēks peritoneālajam dialīzes aparātam pieslēdzas uz nakti. Aparāts līdz pat rītam noteiktā režīmā maina dialīzes šķīdumu, bet no rīta to atvieno no katetra, un pacients var doties ikdienas gaitās, var strādāt, mācīties vai nodarboties, ar ko vien sirds kāro.
Šīs metodes priekšrocība ir tā, ka to var veikt mājas apstākļos, viegli savienot ar darbu, mācībām vai pat ceļojumu. Peritoneālās dialīzes process norit nepārtraukti, tāpēc slimnieks nejūt krasas piesārņojuma liekā šķidruma uzkrāšanās svārstības. Šī metode vairāk saudzē sirds asinsvadu sistēmu un palīdz ilgāk saglabāt vēl atlikušo nieres funkcijas mazumiņu, tāpēc to uzskata par pacientiem draudzīgāku aizstājējterapiju nekā hemodialīze. Taču ir arī savi trūkumi, pats galvenais – iespējams vēderplēves iekaisums jeb peritonīts. Lai vēdera dobumā nenokļūtu infekcija, procedūra jāveic ļoti precīzi, sterilos apstākļos, kas ne visiem ir pa spēkam.
Tomēr ne peritoneālā dialīze, ne hemodialīze nespēj aizvietot pilnīgi visas nieres funkcijas, tāpēc, ja vien nav medicīnisku aizliegumu un pacienta veselības stāvoklis ļauj, ārsti iesaka izvēlēties trešo, ilgtermiņā visefektīvāko aizstājējterapijas metodi – donora nieres pārstādīšanu.
Simtiem pacientu
* Latvijā pašlaik aptuveni 500 hroniskās nieru slimības pacientu tiek veikta hemodialīze vai peritoneālā dialīze, bet 550 pacientu dzīvo ar funkcionējošu donora nieri.
* Eiropas Savienības valstīs, arī Latvijā, aptuveni 80% no tiem, kuriem nepieciešama nieru aizstājējterapija, bet transplantācija nav iespējama vai uz to jāgaida, veic hemodialīzi, bet 20% – peritoneālo dialīzi. Bieži vien šīs metodes nomaina viena otru.
* Latvijā nieru aizstājējterapiju pilnībā apmaksā valsts. Pašvaldības savu finansiālo iespēju robežās cenšas segt transporta izdevumus, lai pacienti nokļūtu uz hemodialīzes centriem, piemēram, Rīgā tie ir 71,14 eiro mēnesī, Siguldas novadā – līdz 75 eiro mēnesī, Daugavpilī – 100 eiro gadā.
Mūsu eksperte
Ināra Ādamsone, nefroloģe, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Hemodialīzes nodaļas vadītāja
