Mani pārņēma niknums un bija sajūta “tagad vai nekad”. Es gribēju izrēķināties ar pāridarītāju, nolikt viņu uz lāpstiņām. Man bija iespēja lemt, kur frāzē “Sodīt nedrīkst apžēlot” likt komatu. Bez patosa, taču man tas bija triumfa brīdis. Es biju laimīga un jutos lepna. Es mācēju aizdzīt vecāko meiteni no savas smilšukastes un atgriezt mantiņas. Es pat varēju izdarīt tā, lai viņa nekad neparādītos šeit! 0
Manī kūsāja jūtu vulkāns un apdedzinošā lava tiecās izplūst ārā, izsakot pazemojošu slēdzienu. Vēderā it kā ieraudzīju pelēku caurumu, kurš iesūca mani vulkāna dziļumā. Bet tur, dziļumā, taču atrodas tas, kas padara mani vāju un neaizsargātu. Tur ir aizvainojums un bailes.
Mani pārņēma nenoteiktības sajūta. Priekš kam man īsti vajadzīgs, lai viņu atlaistu? Jā, man savā veidā būs taisnība, bet vai es no tā kļūšu laimīga?
Ko tas man dos un ko es vēlos, lai pāridarītāja sajustu?
…Es vēlos, lai viņa sajustu, ka vairs nav vajadzīga. Es vēlos, lai viņai būtu bail, lai viņa justos vientuļa un neaizsargāta. Es vēlos, lai viņu pakļautu un ierādītu, ka viņa ir ļoti parasta un arī pār viņu var valdīt. Es vēlos, lai viņa justos nederīga, nekompetenta. Lai viņa justos kā zaudētāja…
Ak, Dievs! Vai zaļa no dusmām un vēlmes pēc taisnīguma es ieraudzīju notikušo kā greizajā spogulī. Deniņos parādījās pulsējošas sāpes, lai es varētu no domām pārvirzīties uz jūtām. Es pēkšņi kļuvu it kā maza jo maza un uz maniem pleciem tika uzlikts viss lēmuma smagums – man bija jāpieņem lēmums.
Tas ir neiespējami! Es vēlējos uzmest uz viņas pleciem savas sāpes, attīrīties no tām! Es vēlējos tikt vaļā no tā un cits veids, kā to iesviest sejā pāridarītājai, man nenāca prātā.
Es vēlējos savu kaunu iedot citam!!!
Patiesībā es biju tā, kas jutās kā zaudētāja, nevajadzīga un nekompetenta. Tā biju es, kas bija iedzīta zemē un jutos bezspēcīga. Tā biju es, kas nespēja pārdzīvot savas neveiksmes un kļūmes. Man bija kauns būt sagrautai un krist no pjedestāla. Es esmu tā, kurai ir kauns nopelnīt naudu. Pat mans lēmums aiziet no darba ir zemapziņas vēlme pēc triumfa. Šajā gadījumā es it kā nenolaidos līdz līmenim, lai pierādītu, ka esmu “ievainota kļūdas pēc”. Es esmu lepna, dzīvoju pāri tam. Tādā veidā es palieku joprojām “laba”, bet viss parastais ir slikts. Viņa ir dēmons, es – eņģeļis. Viņa ir agresors, es – upuris.
Es esmu bruņās. Kā gaišs bruņinieks. Esmu aizvērta pat sev.
Sirds sāka sisties rāmāk. Manī palēnām atgriezās miers un spriestspēja. Ap sirdi bija draņķīgi.
Mūsu jūtas ir signālsistēma. Sarkanā lampiņa, kura iedegusies paaugstinātas bīstamības apstākļos. Ja pārāk ilgi ignorē ienākošos signālus, bēda nav tālu. Bailes, skumjas, agresija liecina par iziešanu ārpus ierastā rāmjiem un pieprasa citādāku uzvedību. Jūtas ir instruments, kurš labāk par galvu norāda uz to, kas patiesi ar tevi notiek.
Svarīgi tikai dot nedaudz laika sev, lai iepazītu emocijas. Ielaist sirdī to, ko tās čukst apziņai, un saprast, ko tu vēlies, lai otrs cilvēks justu pēc mijiedarbības ar tevi.
Var izlikties par bezbailīgu, pārliecinātu, rīkoties, it kā jūra būtu līdz ceļiem, un turpat tikt bez žēlastības iznīcinātam ar kritiku, apsmiešanu, kas neizbēgami līst pār lielībnieku.
“Kā tev nav kauna mājās nest sliktas atzīmes?” – Tā ir ziņa, kas patiesībā stāsta par vecāka kaunu par savu paša bezspēcību. Daudz vieglāk ir pārnest kaunu uz bērnu – nomest gluži kā karstu kartupeli, nekā izturēt pašam savas jūtas.
“Ja nebūtu tevis, es sen jau būtu aizgājis no neciešamā darba!” – Tas ir mēģinājums uzvelt otram vainu par savu neizlēmību un atbildības trūkumu.
“Tu par maz nopelni.” -Zem tā slēpjas kauns par to, ka paši nespējāt izmantot savu potenciālu un izveidot veiksmīgu karjeru.
“Tu visu laiku mani ignorē. Mani tas sadusmo.” – Tās ir dusmas, kas ir sevī dēļ ilgstoša pašapmāna un ilūzijām, ka cilvēks mainīsies.
“Es nevaru tev uzticēties, jo tu mani nodevi.” Tas ir apvainojums, kur savā priekšā izjūti vainu par to, ka atļāvāt ar sevi tā rīkoties.
Apmānīt sevi vienalga neizdosies. Apspiežot jūtas, mēs nonākam apjukuma stāvoklī. Jebkuras apspiestas jūtas iesprūst ķermenī un jebkura stresa situācija būs pietiekams kairinātājs, lai iedarbinātu ķermeniskas reakcijas, kuras liek jums vai nu sastingt, vai bēgt, vai uzbrukt.
Atkal un atkal es pārliecinos par to, ka šī frāze ir patiesa: “Ja tu nespēj kādam piedot – meklē, ko neesi piedevis sev.”
Vienīgais, kas palīdz atgūt veselumu, ir spēja godīgi paskatīties pašam uz sevi un atklāties sev vēl dziļāk. No sirds teikt: “Tagad es jūtos bezspēcīgs. Tagad – lepns.” Vai: “Jā, man patīk labi nopelnīt. Es mīlu naudu un par to nekaunos.” Vai: “Esmu sakauts.” Atliek tikai atzīt visas šīs sevis izpausmes un atļaut tām parādīties gaismā, neieslēdzot psiholoģiskās aizsardzības mehānismus.
Svarīgi ir saprast, ka dzīves ceļā mums būs dažādi ceļa biedri. Viņi būs mūsu skolotāji, kuri palīdzēs mums sevi labāk iepazīt – kurš vairāk, kurš mazāk, – taču katrs mūsu dzīvē atstās kaut kādus nospiedumus.
Tā arī ir attiecību maģija – tā izvelk gaismā mūsu sāpes, kaunu, vecās rētas un aizsardzības. Tāpēc, ka tikai attiecības var apgaismot to, ko mēs slēpjam sevī, un izdziedināt to, kas sen sen grib tapt izdziedināms.
Avots: psy-practice.com
