Ja nevari piedot, meklē, kur neesi piedevis sev. Patiess stāsts 0
No tā, kādas jūtas vēlies izsaukt otrā cilvēkā, var secināt, ko tu jūti pats. Nevaru apgalvot, ka šis likums darbojas vienmēr, taču, kad emocijas pārtver savā varā, to ir vērts ņemt vērā un aizdomāties.
Tā notika ar mani pāris gadus atpakaļ…
Es strādāju vadošā amatā un ne nu bez pamata tiku uzskatīta par uzņēmuma īpaši vērtīgo darbinieku. Ja vērtētu mana darba produktivitāti, tad tā bija ārpus visiem rāmjiem – man padevās sekot padoto darbam, izpildīt nepārtrauktos uzņēmuma plānus, risināt attīstības jautājumus, braukt komandējumos. Godīgi sakot, pati sevi arī uzskatīju par uzņēmuma “zvaigzni”. Tie nebija narcistiski murgi, – man patiešām bija par ko lepoties. No kolēģiem biju izpelnījusies cieņu, biju piemērs padotajiem…
Taču reiz kaut kas man notika ne tā.
Darbā atnāca jauna kolēģe – direktora vietnieces amatā. Viņa bija vecā kaluma birokrāts, ar neelastīgu domāšanu un lielummāniju, pagātnē bija ieņēmusi dažādus augstus amatus. Kā jau piedien birokrātam, viņa ļoti ātri sāka pārveidot mūsu gadiem noteiktos darba nosacījumus, veidot jaunu pasauli un koalīcijas. Un pirmām kārtām viņa ķērās klāt tiem, kuri bija autoritātes šeit pirms viņas. Un tā biju es. Es viņu kaitināju it visā kā iesprūdis kauls kaklā – ar savu ārieni, izveicību, algu, ietekmi vadībā. Un, viņasprāt, bija pilnīgi neiedomājami atstāt bez soda to, ka nodaļas vadītājs saņem lielāku algu nekā direktors.
Sākās raganu medības. Sīki jo smalki tika piefiksētas sīkas kļūmes un jaunievedumu pārkāpumi. Tika rīkotas sanāksmju sanāksmes, lai sarīkotu publisku pērienu. Tika izmantoti sīki, netīri triki un provokācijas, kurās es izturējos ne tajā labākajā veidā.
Te nu atradās virkne darbinieku, kuri ātri vien atrada manī pašu sliktāko, atcerējās katru sīkāko kļūmi.
Palikt tādā atmosfērā kļuva neiespējami. Es jutu sevī kūsājošas dusmas un bezspēcību. Es nespēju izturēt šo stāvokli, kad mani grib izēst no ērtās vietas “zvaigžņu komandā” un sauc par parastu, iedomīgu, mantkārīgu u.tml. Es nespēju izturēt, ka mani grib samīt zemē un noniecināt manu ieguldījumu.
Es pieņēmu lēmumu no darba aiziet.
Man nebija ne mazākās vēlmes meklēt vārdus, tērēt laiku un spēkus, lai kādam paskaidrotu savas aiziešanas iemeslus. Man nav vajadzīgi formulējumi – es devu iespēju tos izteikt citiem. Nē – tātad nē. Es kā mazs bērns izlēmu aiziet ar jebkādu rezonansi, tāpēc, ka te bija ienākusi pabaisa meitene no kaimiņu sētas. Neskatoties uz man lojālo kolēģu mēģinājumiem mani pārliecināt palikt, es nolēmu skaļi aizcirst durvis un aiziet.
Visu laiku turējies malā no visas “veceņu izrēķināšanās”, tagad ierunājās mans direktors. Situācija bija izgājusi ārpus rāmjiem un sasniegusi robežu, kur jāpieņem jau radikālāki lēmumi. Viņa lēmums bija viennozīmīgi manā labā un – par sliktu jaunajai direktora vietniecei. Tā vērtība, ko sniedzu uzņēmumam, bija augstāka par to, kuru deva jaunās kolēģes darbs un kura galu galā noveda līdz banālu personisku izrēķināšanos.
“Es vēlos atvainoties par to, kas noticis. Ja vēlaties, es varu viņu atlaist!”
Vai es to vēlos? Ja es saņemtos drosmi un pateiktu pirmo, kas man ienāca prātā, es skaļi nobļautos: “Jā, tieši tā es gribu!”
