Modernās tehnoloģijas satiksmē. Ko aizliegt, ko izslēgt? 1
Pagājušajā nedēļā jandāliņš ap Deglava tiltu pārtrauca divas, manuprāt, ļoti būtiskas diskusijas par modernajām tehnoloģijām satiksmes drošībā. Slikti. Jo vaļā šis pārvads vai ciet – mobilais telefons, kura izslēgšanu kustībā esot ierosinājis CSDD vadītājs Andris Lukstiņš, ir un paliek.
Ja sastrēgumi lielāki, tas tiek lietots vēl vairāk. Ātruma limitu pārkāpumi, kurus daudz augstāka līmeņa Eiropas amatpersonas arī rosina novērst elektroniski, pēc piespiedu lēniem posmiem, izsprāgst kā korķis no pudeles. Tādēļ gribu runāt par tiem. Nevis Deglava un citu tiltu “būt vai nebūt”, kuru izlemšanu mums laikam jau tomēr vajadzētu atstāt profesionāļu ziņā. P
rofesors Paeglītis saka, ka tilti izturēšot. Un es viņam ticu. Bet kā tur paliek ar “telefona lietošanu”? Ar “atļautajiem” 50 vai 70 km/h?
Ne jau viedtālrunis ir bīstamākais
Ne jau Lukstiņš izdomāja kustībā esošajiem telefonus atslēgt (Saeimas komisijas protokols liecina, ka arī nekavējoties to darīt viņš nav rosinājis). Par to runā gan Anglijā, gan Zviedrijā, pavisam nopietni spriež par kustības drošību atbildīgas amatpersonas, kuras acīmredzami nonākušas pie secinājuma, ka citādi aplamas moderno iespēju izmantošanas sērgu iznīdēt nav iespējams.
Nu nelīdz plakāti ar “Izkāp no…”. Nelīdz filmiņas ar zombijiem. Pēc nedēļām ilgas to spolēšanas dažas policijas ekipāžas vienā dienā fiksē desmitiem ļautiņu ar viedierīci pie auss. Un nekā nespēj saskatīt (kur nu vēl apturēt) simtus, kuru uzmanības epicentri ir nevis braukšanas virzienā, bet skārienjutīgos ekrānos. Ko darīt?!
Digitāli izslēgt! Tehniski tas ir iespējams. Vai praktiski arī? Nez vai. Ne mobilo sakaru operatori, ne telefonu ražotāji nu nekādi nevar būt ieinteresēti savu produktu pārdošanas samazināšanā. Skaļi protestē arī transportlīdzekļu pasažieri – man taču uz ceļu nav jāskatās!!! Taisnība. Lai gan – neko jau neskādētu no tīmekļa kaut vai uz brauciena laiku izlīst un paskatīties, cik agri šogad ievas uzziedējušas…
Un īsa saruna stūrējot galu galā jau nemaz nav tik briesmīga un varmācīgi iznīdējama. Nav bīstamāka kā tankštellē nopirkta burgera gremošana (vai tad nevarēji apēst un tad braukt?), kā pārlieku emocionāla saruna ar blakussēdētāju, kā aizmugurē piesprādzēta niķīga sīča mierināšana, kā niknas domas par kārtējo neizdevušos biznesa projektu. Telefons nebūt nav vienīgais drošai kustībai nepieciešamās uzmanības kliedētājs. Tas ir tikai viens no tehniski izslēdzamajiem. Un tādēļ uzmanības centrā atkal nonācis.
Nevajag baidīt. Vajag mācīt
Vēlreiz – ko darīt? Varu vien atkārtot. Nevajag baidīt. Nevajag aizliegt. Vajag mācīt šo tehnikas brīnumu lietot pareizi. Ne tikai daiļās dāmas, kuru stūrētāju pulkā aizvien vairāk. Nupat atkal pārliecinājos par to, cik apbrīnojami trūcīgas ir pat “tehnisku veču” zināšanas šajā jomā. Stāvvietā iekāpa man blakus papļāpāt automehāniķis.
Vīrs, kurš jau gadu desmitiem remontē auto citiem, kurš pats brauc ar tipisku Latvijas auto – 15 gadus vecu audi. Iedzinkstējās mana “Nissan” brīvroku zvans. Nospiedu podziņu, parunāju – skaļi, arī čomam dzirdami. Šis saka – eu, tu šitā vari?!
Var. Un vajag. Jebkuram vecam auto par 100 vai nedaudz vairāk eiro var nomainīt oriģinālo rādžiņu pret telefonsavienojamu. Ar visu kontaktu katalogu. Un tad var atbildēt uz zvanu un piezvanīt, nenovēršot uzmanību no ceļa vairāk, kā cigareti meklējot vai konču no papīrīša iztinot. Un tas taču laikam nav aizliegts?
Mana programma – veidoju savu droša brauciena kodeksu. Labas prakses likumus. Tālruni joprojām braucot lietošu. Brīvroku sistēma man ir. Bet sarunas būs īsas. Tālruņa turētājs labs un visērtākajā vietā novietots (pašlaik man tas pa kreisi no stūres, liku tur, jo piestiprināt bija vienkāršāk; īsti labi nav, jo kreisā roka tomēr neveiklāka). Laikam jau jāliek pa labi līdzās stikla tīrītāju sviriņai, ne pārāk augstu, lai ceļa skatā nelīstu.
Uz vajadzīgiem zvaniem (autora seja ekrānā redzama) atbildu. Citiem atzvanīšu stāvvietā vai mērķi sasniedzis. Pats braucot zvanu tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Runāju īsi (ja vien nesēžu bezgalīgā sastrēgumā vai neesmu viens pats uz tukšas šosejas). Īsziņām “aci uzmetu”. Atbildēšu vēlāk. Mūziku straumēju. No laikus sagatavotām “pleilistēm”. Jaunumus braucot nemeklēju. TV? Ja grib, lai skatās pasažieri. Skaņa man netraucēs.
Ja jau braucēju tiešām no visiem uzmanības novērsējiem tiešām vajag izolēt, tad ko tur niekoties ar telefonu atslēgšanu. Jātaisa visos nākotnes auto ap kreiso priekšējo sēdekli tāds maktens būris. Gaismas un skaņas necaurlaidīgs. No WiFi un citiem starojumiem izolēts. Ar alko detektoru aprīkots… Jo cilvēku uzvesties saprātīgi jau iemācīt nav iespējams…
Ātrums nogalina?
Eiropas kungi lēmuši vēl bargāk. Ne tikai telefonus atslēgsim. Zirgspēkus arī. Jau ne visai tālā nākotnē visi jaunie auto tikšot aprīkoti ar kustības ātrumu un attiecīgajā vietā eksistējošos ātruma limitus saskaņojošām ierīcēm. Obligāti tādas būšot jāuzstāda arī jau ekspluatācijā esošajiem automobiļiem. Un vēl “melnās kastes” – kā lidmašīnās…
Nu, nu. Diez ko reāli neizklausās. Bet jāatzīst – paši vien esam vainīgi. Ne jau visi. Vainīgi tie, kas “iebrauca pretējā joslā un sadūrās…”, “nobrauca no ceļa un apgāzās…”, “izkrita no stāvvietas trešā stāva…”, un tā tālāk un tā joprojām. Tie, kuri ne tikai nositas paši, bet parauj līdzi arī citus nevainīgus, tie, kuru dēļ lielceļu statistika uzlabojas pārāk lēni. Ko citu darīt izeju meklējošām amatpersonām kā meklēt digitalizētas un robotizētas glābiņa versijas? Mācīt cilvēkus taču ir pārāk sarežģīti. Esmu dzirdējis viedokli – neiespējami…
Diemžēl nespēju noticēt, ka tehniska, mehāniska, formāla daudzviet pārāk piesardzīgu limitu ievērošanas ieviešana garantēs drošību. Vispārējos ātruma ierobežojumus (kuri Latvijā ir – domājams, jums tas zināms – 50 km/h apdzīvotās vietās un 90 km/h citur) saprātīgi domājošs cilvēks nevar uztvert citādi kā neizbēgami vajadzīgu, bet jau pašā būtībā smieklīgi (bēdīgi) nepilnīgu mēģinājumu ar vienkāršiem “aritmētiskiem” paņēmieniem risināt augstākās matemātikas uzdevumu.
Nevar būt viens droša ātruma limits dzidrā vasaras dienā, rudens miglas ķīselī un janvāra putenī. Pat katrā šīs ieskicētās gadalaiku shēmas zariņā ir nianšu desmiti (piemēram – piebraukts sniegs 30 grādu salā “tur” gandrīz tikpat labi kā tīrs asfalts, bet vieglu pārslu klāts ledus atkusnī “netur” nemaz). Nevar ne rekomendēt, ne par drošiem uzskatīt 90 km/h naktī, lietū antīkam dzelzim ar sarūsējušiem lukturu reflektoriem, kuros turklāt ieslēgtas tikai tuvās gaismas.
Bet var apgalvot, ka vidusmēra vadītāja stūrēta labi apriepota “AUDI quattro” kustība pa piesnigušu Ventspils šoseju ar ātrumu 120 km/h būs pilnīgi droša pretstatā likumīgos 90 km/h izmisīgi turošam pusplikās riepās apauta veca bembja dancim, kuru vada lecīgs puišelis vai nervozs pensionārs. Un īsts meistars bez liela riska ar minēto “kvatru” vai pat vienkāršāku un lētāku (bet labā stāvoklī esošu) auto spēs braukt arī divreiz ātrāk.
Šajā spēlē, plašā, sarežģītā un bagātā kā pati dzīve, viena vienkārša formula nelīdzēs. Mēs pieminam un atceramies pedantiskus likuma kalpus, kuri, noteikumus nepārkāpuši un tikai reizi, bet fatāli kļūdījušies, atdusas smiltājā blakus dullajiem. Mēs dzīvojam līdzās trakiem skrējējiem, kurus par spīti šķietamai loģikai velns nerauj un nerauj.
Mēs smejamies, teikdami, ka viens ātruma ierobežojums, kas spētu pilnīgi un absolūti garantēt drošību, tomēr ir – 0 km/h… Un esam pavisam nopietni, kad runājam par drošas, ātras, skaistas braukšanas likumsakarībām, kuras kaut cik izzināt tomēr katram vajadzētu pamēģināt. Jo policistu, uzraugu un tehnisku asistentu allaž pietrūks. Bet veselā saprāta sava droša ātruma, sava stila izvēlei lielai līdzpilsoņu daļai tomēr varbūt varētu pietikt.
