“Latvian Blues Band” ir grupa, ko iecienījuši ne tikai blūza mīļotāji Latvijā, bet jau vairākus gadus arī Eiropas blūza festivālu apmeklētāji Šveicē, Vācijā, Dānijā, Norvēģijā, Krievijā un pat blūza dzimtenē ASV. Neraugoties uz to, ka viņu repertuārā nav popmūzikas, “LBB” nevar sūdzēties arī par koncertu trūkumu Latvijā, vēl vairāk – viņi noslaucījuši putekļus no blūza un pat kļuvuši par parauga avotu jaunajiem censoņiem. 0
Jānis panākumus nesauc par nejaušas veiksmes stāstu, tomēr arī kādas noslēpumainas panākumu receptes viņam neesot. Ja nu bieži piesauktā patiesība, ka visa pamatā ir rūpīgs darbs un neatlaidība. Grupas meistarība un pieredze neapšaubāmi gūta, gadiem slīpējot profesionalitāti nu jau bijušajā “Bites blūza klubā”. “Ja gribi bāzt degunu ārpus vietējās pagrīdes, ir jāstrādā, jābūt līmenī,” saka Jānis. “Zinu, ka daudzi vietējie blūzmeņi vēlētos piedalīties, piemēram, “European Blues Challenge”, tomēr saprot, ka tur pagaidām nav ko darīt, jo ir jābūt profesionālai sagatavotībai, tāpat jāprot par sevi pastāstīt – jābūt vismaz mājas lapai, izdotam albumam.”
Mūziķis uzsver, ka darbs uz skatuves ir tikai mūzikas industrijas aisberga redzamā daļa. Viņa teikto, iespējams, der ielāgot visiem jaunajiem censoņiem mūzikas laukā: “Paši sevi menedžējam, paši kārtojam visas lietas un jautājumus. Ir jāturpina un jāturpina darīt, sūtīt materiāli, strādāt ar cilvēkiem, smaidīt, kontaktēties, parādīt sevi. Tu nekad nezini, kurš būs tas cilvēks, kas ieteiks tevi tālāk. Tas, kurš tevi novērtēs arī kā cilvēku, kāds esi personiskā saskarsmē ar citiem. Tieši šīs lietas devušas mums iespēju parādīt sevi Eiropā.”
Jāņa uztverē, mūsdienās arī blūza mūzikā darbojas princips – ja tevi nelaiž pa durvīm, kāp iekšā pa logu, jo arī šeit valda sīva konkurence. “Neviens nekad nav ieradies un teicis – veči, visi ceļi vaļā, brauciet un spēlējiet! Arī blūza pasaulē valda vilku likumi un komercija. Visi “promoteri” un festivālu organizētāji domā, vai ņemt šo brigādi, vai viņi pulcēs publiku. Tu pat vari ierakstīt albumu ar kādu leģendāru blūzmeni, kā tas mūsu gadījumā bija ar Djūku Robilardu, vienu no Amerikas ģeniālākajiem blūza producentiem, ģitāristiem un izpildītājiem. Tev šķiet, nu tikai viss sāksies. Nekā! Pirmos desmit gadus, ja arī kaut kur izskrējām ārpus valsts, tas notika, pateicoties sakariem, draudzībai.”
