Ja neizpilda aizgājēja pēdējo vēlēšanos… Veļu laika mūsdienu un senāki stāsti 0
Klāt dievaiņu laiks – no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kad miglas vāli saveļas par veļiem. Senie latvieši ticēja, ka šajā laikā aizgājušo senču gari, kurus dažādos novados sauca par veļiem, velēniešiem, iļģiem, nāk pie dzīvajiem, tāpēc ikdienas steidzīgajā ritmā mēdza pierimt un vairāk piedomāt par senčiem. Dzirdēti visvisādi stāsti par aizgājēju testamentiem, taču šoreiz – par pēdējo vēlēšanos, gribu, kas ir tikai tuviniekiem vārdos, bet ne ”uz papīra” izteikta. Ja nu to neizpilda? Kas tad notiek?
Nelaiķi sazinās ar dzīvajiem
Kultūrvēsturniekam Gunāram Kušķim tēlnieks Mārtiņš Zaurs, kurš veidojis daudzus kapa pieminekļus un pazinies ar kapračiem, reiz stāstījis dīvainu atgadījumu par kāda cienījama dzejnieka dzīvesbiedres kapa apgānīšanu. Viņa gāja bojā autokatastrofā 1973. gada 2. novembrī, apbedīta Meža kapos. Kundzei bijusi vēlme būt apglabātai ar vērtīgu gredzenu pirkstā. Kāds (varbūt no morga) to iekārojis. Pēc apbērēšanas šis vīrs naktī kapu uzracis un izņēmis gredzenu, taču tuvinieki ievērojuši, ka apbedījuma vieta aiztikta, tāpēc to atraka un konstatēja, ka nelaiķei nav gredzena…
Nākamajās naktīs nelaiķes gars zadzējam uzstājis: ”Atdod manu gredzenu!”
Tā tas turpinājies, līdz zaglis vēlreiz atracis kapu un gredzenu iemetis zārkā. Tuvinieki atkal ievērojuši, ka kapa vieta aiztikta, tāpēc tā atrakta, un bijuši pārsteigti, ka gredzens nu ir zārkā.
No savā ģimenē pieredzētā Gunārs Kušķis atceras, ka viņa tēvs Ernests lūdzis, lai viņu apģērbj tā, kā viņš mēdza iet gulēt – apakšveļā ar vilnas zeķēm kājās. Tas arī izdarīts, un pēcāk viņa gars Gunāra mātei sapnī pateicies.
Otaņķu pagasta skolotāja un novadpētniece Alīda Vārna arī zinājusi un stāstījusi par vairākiem notikumiem. Piemēram, Otaņķu pagasta iedzīvotājam Laurim kolhoza laikos bija zirgu stallis, un, kā stāstījusi viņa sieva, vīrs tik ļoti zirgus saudzējis, ka dažkārt bijis gatavs paša sievu likt pajūgā, lai tikai lopiņi nebūtu jāmoka. Lauris pa kluso čiepis arī maizi un burkānus, ko nesis saviem mīluļiem. Skaidri lūdzis, kad viņš nomirs, lai uz kapiem ved zirgu pajūgā. Ja zirgu vairs nav, tad labāk lai nes uz pleciem.
Kad vecais vīrs aizdarīja acis uz mūžu, piederīgie vai nu neatcerējās vecā vīra vēlēšanos, vai nevēlējās lieku klapatu, zirgus meklējot, bet sarunāja smago automašīnu, kas šķirstu ar nelaiķa mirstīgajām atliekām nogādās Zvaņu kapos. Kad sēru brīdis mājās beidzās, nesēji cēla zārku plecos un nesa uz automašīnu. Sēru procesija sastājās Laura pēdējam ceļam, šoferis iedarbināja auto, bet no tā nenāca ne skaņas. Izmēģinājās viens šoferis, palīgā nāca cits, tad vēl kāds, bet automašīna kā bija, tā palika klusa. Ko nu? Nekas cits neatlika, kā Laura zārku celt uz pleciem un doties kājām uz kapsētu. Labi, ka ceļš nebija tāls – kādu puskilometru. Kapos gaidošie jau nevarēja saprast, kur pārējie bērinieki tik ilgi kavējas.
Atgriezušies mājās, pavadītāji posās pie galda, mazgāja rokas, bet šoferis pa to laiku, kamēr visi sasēdīsies pie galda, nolēma paskatīties, kas noticis mašīnai. Un liels bija viņa pārsteigums, kad tā iedarbojās ar pirmo ņēmienu!
Cilvēka pēdējā vēlēšanās tomēr ir svēta, un tā ir jāpilda, vēl ilgi pēc tam runājuši tie, kas šo notikumu pieredzējuši.
Folkloras pētnieks Guntis Pakalns 1990. gadā pierakstījis Vandzenes iedzīvotājas Almas Makovskas stāstīto:
“Kaimiņos te kādreiz dzīvoja tāda Nagliņa. Viņai nomira māsa. Un viņai palika pulka grāmatu. Māsa pirms miršanas teikusi, lai viņas meita Vizma iet pēc grāmatām. Bet Vizma nebrauc. Neaizbrauc pēc grāmatām. Un kādu nedēļu pēc bērēm (es iegāju tur iekšā pagaidīt autoveikalu) Vizma man teica, ka pagājušā naktī viņai bijis šausmīgs sapnis. Atnāk Līnas tante un prasa: ”Kāpēc tu nebrauc pēc manām grāmatām? Kāpēc tu tās nepaņēmi un ļāvi citiem izvazāt!” Viņa teikusi, ka nav vaļas. Bet Līnas tante paņem dzijas kamolu un met – un viņa pamodusies.”
Gunta Pakalna stāstnieka repertuārā ir arī vēl šāds nervu stindzinošs gabaliņš:
“Mūsdienās cilvēki parasti nomirst slimnīcās. Bet esot slimnīcas, kur neglābjami mirstošos cenšas nosūtīt uz mājām, lai ”nebojātu savu statistiku”. Tā nu kāds vectēvs atvests mājās, sagādātas visas nepieciešamās zāles un injekcijas… Cilvēki jūt, ka drīz būs jāaiziet. Vectēvs pasauc pie gultas savu dēlu, viņa ģimeni un saka: ”Dēliņ, man liekas, ka man drīz būs jādodas tālu projām. Bet ir palikušas dažas lietas, ko neesmu izdarījis.
Pirmais: aizej un atvainojies manā vārdā apakšstāva kaimiņam. Neesmu to varējis gadiem izdarīt – gan viņš sapratīs, par ko.
Otrais: plauktā ir Dostojevska kopotie raksti. Ceturtajā sējumā no beigām ir nauda. Atdod 200 eiro parādu kaimiņam divas mājas tālāk, bet pārējā nauda, man liekas, tev drīz varētu noderēt… Un vēl: istabas vidū, redzi, ir liela skrūve – to gan, lūdzu, nekad neaiztiec!” Un šajā brīdī viņš pārstāj elpot. Sanāk, ka tā ir viņa pēdējā vēlēšanās.
Dēls dara visu, kā likts – atvainojas, atdod parādu. Paiet vairāki gadi, dzīve ”iet uz augšu”, un viņš nolemj dzīvoklī taisīt eiroremontu. Kādā vakarā sieva saka: ”Skrūvē to skrūvi ārā, man kājām visi īkšķi atsisti!” Skrūve ļoti veclaicīga, savāda, kad tai pieskaras, dažreiz var sajust tādu kā elektrības triecienu… Bet sieva jāklausa. Par tēva pēdējo vēlēšanos sen jau aizmirsuši.
Kamēr sameklē atbilstošu atslēgu, kamēr ar speciālu aerosolu palīdzību izdodas skrūvi iekustināt, aiz logiem jau nakts. Čīkstot skrūve pagriežas dažas reizes, te pēkšņi – māja nolīgojas, kaut kas smagi gāžas, aiz loga pie elektrības staba dzirksteles… Un tad – pilnīgs klusums. Pēc brīža kāpnēs atskan lēni, smagi soļi. Pienāk pie viņu durvīm, klauvē. Visi atceras tēva pēdējo vēlēšanos un paslēpjas, kur vien var. Pie durvīm klauvē arvien stiprāk. Tad spēriens ar kāju, vecās durvis izgāžas. Tajās stāv pavecs vīrietis. Vienā rokā svece, bet otrā – liela, sadauzīta griestu lustra…”
Lai tēvs uz bērēm nenāk!
Ne jau vienmēr tuvinieku attiecības ir rožainas, īpaši tuvojoties vecumdienām, kad dzīve sagādā daudz rūpestu, ģimenes locekļi kļūst īgni, nedienu nomākti, attiecībās noslēgtāki. Tā noticis arī ar kādreizējā TV raidījumu veidotāja Aivara Auziņa vecākiem. ”Mammas man izteiktā pēdējā vēlēšanās bija, lai mans tēvs uz viņas bērēm nenāk, lai paliek pie nokaltušās ābeles… (tai bija palicis tikai viens zars, nevienam necēlās roka to nozāģēt). Tobrīd domās biju neizpratnē – Marta, kā tu tā vari!? Taču viņai neatbildēju, nepārmetu, acīmredzot viņā bija sakrājies daudz rūgtuma.
Māte vēl nosacīja, lai bērēs neviens neraudot… Bet tēvam mātes pēdējo vēlēšanos nepateicu. Cilvēciski to nespēju izdarīt…
Mammas aiziešana bija grūta, taču bēres norisa, kā bija iecerēts – bez starpgadījumiem. Neilgi pēc bēru mielasta piepeši atcerējos, ka nostāk piesietais suns palicis nepabarots, tāpēc viņam savācu maisiņā vistu kaulus. Pirms bērinieku aiziešanas katram devu līdzi ceļamaizei cienastu no galda, un arī tēvam pasniedzu maisiņu, no kura iekost brokastīs. Atgriežoties mājās, man pretim iznāk brālis un, nervozi smēķēdams, brīdina: ”Neej istabā, tēvs ir nikns, jo tu viņam esi iedevis vistu kaulus…”
Sirds sažņaudzas sāpēs, kāpēc sagadījies tik ļauni! Likteņa pirksts vai mistika? Stāvu nu dārzā pie nokaltušās ābeles, kur pēc mātes gribas bēru laikā vajadzēja palikt tēvam, un mana dvēsele ir vaļā – raudu… Varbūt tomēr tēvam vajadzēja pateikt manas mātes pēdējo vēlēšanos?”
Aivars Auziņš atklāj vēl kādu zīmīgu epizodi. ”Māte, pasūtot sev pieminekli, lūdza man, lai tajā iekaļ tekstu: ”Marta, dzimusi Štāls.” Viņa uzreiz juta, ka tūlīt jautāšu – kāpēc bez uzvārda Auziņa? ”Jā, jā, tieši tā lai iekaļ: ”Dzimusi Štāls!”” Pēcāk par mātes vēlēšanos izstāstīju vecākajai māsīcai un jautāju, ko darīt. ”Izpildi viņas pēdējo gribu! Pret aizgājēja vēlēšanos jāizturas nopietni.”
Pieminekļa gravētājs trīs reizes pārjautāja, vai tiešām palikt pie tāda teksta… Mana mamma nāk no Ragaciema, cits citu te zina ne vien vaigā, bet arī dzīves gājumā. Uzstādām mātes kapa pieminekli, sanāk skatīties vai puspagasts ļaužu. Pienāk laiks, kad aiziet mūžībā arī tēvs. Izrādās, ka viņš uzrakstījis savas dzīves gājumu, ko, neparādot tuviniekiem, licis aplasītājai nolasīt pie sava kapa.
Ak vai, pēkšņi dzirdu, ka mans uzvārds ir … izdomāts! Tiec nu gudrs, kāpēc vajadzēja pieņemt svešu uzvārdu!
Pēkšņi kā zvīņas nokrīt no acīm – visapkārt ir Andersonu dzimta, kur nu te piepeši Auziņš! Varbūt bailēs, ka varētu represēt? Tēvs pabijis gan vienā, gan otrā frontē, vectēvs izsūtīts Sibīrijā… Mani bērni stāv pie vectēva kapa un raugās manī lielām acīm – kas tad mēs īstenībā esam? Šoks! Mamma taču to zināja, kāpēc glabājusi šo noslēpumu?”
Zinātnieka viedoklis
Guntis Pakalns, folkloras pētnieks, filoloģijas doktors: Šie stāsti pieder pie stāstiem un ticējumiem par mirušajiem, kas līdzīgi daudzām tautām. Respektējot vietējās tradīcijas un mirušā vēlmes (bet varbūt vairāk sava un apkārtējo sirdsmiera dēļ), bērēs cenšamies ievērot daudzus noteikumus – viss jāizdara pareizi. Zināms, ka no kapiem neko nedrīkst nest mājās, jo mirušais var nākt atprasīt savu īpašumu. Ja mirušajam kas aizmirsts iedot līdzi vai nav uzvilkts kāds apģērba gabals, to jāiekašā kapa smiltīs, citādi viņš nāk sapnī un to prasa. Ja kapa vieta ir ūdenī vai pēc viņa daudz raud, tad mirušais sapņos stāsta, ka viņam mitra gulēšana. Ja mantinieks nav dabūjis viņam novēlēto, mirušais varbūt nedos mieru, kamēr tas netiks nokārtots. Ne vienmēr tā ir pati pēdējā vēlēšanās. Protams, jauni stāsti rodas tikai tad, ja notiek kas neparastāks…
Folkloras pētnieki vāc šos stāstus, bet realitāte, kas ir aiz tiem, ne vienmēr ir viegli pieejama un saprotama. Folkloras arhīvos ir savākti tūkstošiem šādu pierakstu, daudz kas ir publicēts, ko līdzīgu visai bieži var dzirdēt arī mūsdienās. Īpašus šos stāstus padara tuvums aculieciniekam – stāstītājs vai viņam labi pazīstams cilvēks ir pārliecināts, ka tā patiešām gadījies. Lai gan katrs gadījums ir atšķirīgs, viegli ievērot, ka to tematika ir kopīga – tie diskutē ar racionālu un varbūt pārlieku vienkāršotu pasaules uzskatu.
Mana pieredze, jau ilgāku laiku interesējoties par tā saucamajiem spoku stāstiem – teorijas nāk un iet, skaidrojumi mainās, bet fakti paliek: cilvēki stāsta šādus stāstus. Acīmredzot tie ir vajadzīgi. Cilvēki vēlas ticēt, ka tā varbūt ir gadījies.
Laikam jau vēlas vismaz mazliet noticēt tai iespējamībai, ka pēc cilvēka nomiršanas nepaliek tikai viņa nedzīvais ķermenis, bet kas vairāk.
Kam tuvāka mistika, protams, var pieļaut iespēju, ka mirušie šādi mēģina ar mums sazināties… Kam tuvāks uz prātu balstīts skatījums: nevar noliegt, ka attiecības ar aizgājušiem tuviniekiem un pazīstamajiem palicēju domās, apziņā un zemapziņā vēl ilgu laiku turpinās – tiek respektētas mirušo vēlmes, viņu īpašums, iekšēji turpinām sarunāties, cenšamies risināt ar viņiem saistītos attiecību konfliktus, garīgās un materiālās problēmas…
Komentējot stāstu par mirušo, kas nāk atprasīt zelta gredzenu – līdzīgs motīvs ir populārā senāku laiku spoku stāstā: kungs tiek apglabāts ar savu zelta kāju (vai koka kāju, kurā apslēptas dārglietas). Kad zagļi kāju no kapa izrok, kungs nāk katru nakti, klauvē pie durvīm un kliedz: “Atdod manu zelta kāju!!!” (Te skaļi jāiekliedzas.)
Lai saglabātu psiholoģisko līdzsvaru un veselīgu skatījumu uz dzīvi, tradicionālajā kultūrā par katru tematu ir gan nopietnie stāsti, gan pasakas, gan veselīga ironija, humors un neliela izklaide, protams. Tradīcija aicina dalīties ar saviem stāstiem, pārdzīvojumiem, bailēm un nojautām, sarunāties par to, mēģināt saprast no dažādiem skatpunktiem, plašākā kontekstā. Palīdz meklēt līdzsvaru un izpratni. Arī par tām tēmām, par kurām zināšanas nav un nevar būt pietiekami dziļas.
