Vai Rīgā jābūt piemiņas plāksnei cilvēkam, kurš neatbalstīja Latvijas neatkarību? 87
Kāds Rīgas 1. slimnīcas pacients vērsies redakcijā ar jautājumu par to, vai Rīgā pie pašvaldības iestādes jābūt piemiņas plāksnei politiķim, kurš savulaik balsojumā nav atbalstījis Latvijas neatkarību. Runa ir par kādreizējo Augstākās padomes “Līdztiesības” frakcijas deputātu un vēlāko Rīgas domes deputātu Leonīdu Kurdjumovu (1939 – 2012), kurš sākotnēji pašvaldībā pārstāvēja Tautas saskaņas partiju, bet vēlāk “Saskaņas centru”. Kurdjumovs dzimis Minskā un Latvijā ieceļojis 1947. gadā. Padomju laikā ieņēmis administratīvā vadītāja amatus, bet 1990. gadā tika ievēlēts Augstākajā padomē un 4. maijā nebalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju (neatkarību neatbalstošie deputāti nepiedalījās balsojumā). Piemiņas plāksne kādreizējam politiķim pie Rīgas 1. slimnīcas poliklīnikas sienas atklāta 2012. gadā pateicībā par viņa atbalstu slimnīcas saglabāšanā un attīstībā.
Jānis Ozols, bijušais Rīgas 1. slimnīcas vadītājs: “Interesants precedents – tā ir pirmā piemiņas plāksne cilvēkam, kurš balsoja pret Latvijas neatkarību. Tā ir jāaizvāc. Kurdjumovam Rīgas 1. slimnīcas attīstībā savulaik nav bijusi praktiski nekāda loma. Viņš Latvijas neatkarības laikos piedāvāja ideju, ka slimnīcā varētu izveidot hospitāli padomju armijas veterāniem. Notiekošais ar plāksni ir līdzīgs precedents. Tas purvs, kāds pašlaik vērojams Latvijas politikā, ļauj cilvēkiem īstenot šādas idejas. Atcerēsimies arī, ka Kurdjumovs bija padomju armijas virsnieks.”
Juris Ciganovs, vēsturnieks: “Ar šādu soli tiek parādīta attieksme pret Latvijas neatkarību. Nezinu, vai plāksne ir uzlikta ar Rīgas domes “svētību”, tomēr, ja tas ir tā, tad tas liecina par to, ka tā rīkojas kā katra sevi cienoša vara – mēģina atstāt savas pēdas pilsētā. Šāda “tradīcija” nāk no padomju laikiem, kad jebkuram apbalvotam sociālistiskā darba varonim par nelieliem sasniegumiem veidoja bisti. Ja piemiņas plāksne ir Rīgas domes pirksts, tad tā norāda uz tās attieksmi pret valstī pastāvošo iekārtu. Jājautā, kas atļāva šādu piemiņas plāksni Rīgā pielikt? Zinu, ka Kurdjumovs ilgu laiku ir strādājis Rīgas domē kā deputāts un darbojies tās komitejās, taču nezinu, ko viņš tādu ievērojamu ir paveicis. Pašreizējā Rīgas domes vara pilsētā vienu no ielām pārsauca par Valentīna Pikuļa ielu, taču šī rakstnieka pozīcija bija pret Latviju un latviešiem, turklāt viņš bija arī impērisku ideju sludinātājs – šāda iela mums Rīgā nav nepieciešama. Lai cik Rīgas dome necenstos tēlot latviskumu, tomēr pēc būtības tā ir izteikti krieviska.”
Jānis Rozenbergs, Cēsu novada domes priekšsēdētājs: “Piemiņas plākšņu uzstādīšana ir ļoti plašs darbības lauks – to var izdarīt jebkurš, kurš to saskaņo ar savas mājas iemītniekiem. Turklāt šis process, manuprāt, ir nekontrolēts. Domāju, ka Cēsīs nebūtu iespējams uzstādīt šādu plāksni cilvēkam, kurš balsojis pret Latvijas neatkarību. Cēsis allaž bijušas Latvijas šūpulis, un domāju – ja līdzīga piemiņas plāksne parādītos pie mums, tad vienā naktī cēsnieki to noskrūvētu un aizvāktu. Ja mēs negribam, lai parādītos dažādas plāksnes Čapajevam un citiem “interesantiem pilsoņiem”, tad šajā jautājumā prasās pēc stingrākiem un skaidrākiem normatīvajiem aktiem, kuri reglamentē piemiņas plākšņu uzstādīšanu. Teorētiski pašvaldības šo lietu varētu noteikt teritorijas apbūves noteikumos.”
Ojārs Spārītis, Rīgas pieminekļu padomes priekšsēdētājs: “Par piemiņas plāksni Kurdjumovam man nav nekas zināms. Ar padomi nekas nav saskaņots – tā ir tīrākā kādu aktīvistu pašdarbība. Tas, vai šādām plāksnēm būtu jābūt, ir diskutējams jautājums. Vairākuma valdība un koalīcija nosaka kārtību, kādai vajadzētu būt. Šajā ziņā viss ir saprotams. Tomēr Rīgā pie varas ir citi spēki, kuriem ir iebildes pret Latvijas valdību.”
