Anda Līce: Balso pateicībā par drupačām no amatpersonu dzīru galdiem 9
Mēs bieži sakām: “Viens nav karotājs.” Dzīve rāda – ir gan! Viss sākas no viena: labības vārpa no viena grauda, mežs no viena koka un teikums no viena vārda. Bez tā viena sērkociņa plītī uguni iekurt nevar. Visas pārmaiņas ir iekustinājuši kādi pirmie. Bieži viņu vārdus vēlāk aizmirst, bet ne jau sava vārda dēļ viņi uzdrīkstējās sākt.
Ar teikumu “viens nav karotājs” mēs nereti aizbildinām savu nevēlēšanos un viensētniecisko piesardzību, bet visbiežāk gan bailes nostāties pret straumi un iestaigāt jaunu ceļu gan privātajā, gan valsts dzīvē, jo tas vienmēr nozīmē cilvēka dabai kaut ko tik nepatīkamu kā atteikšanās no ierastā. Mūsu divējādā daba diktē divējādu morāli. Mūsdienu Latvijā visskaidrāk to rāda vēlēšanu rezultāti – daudzi, kas nikni nosoda kādu amatpersonu amorālo rīcību, tās atkārtoti ievēl pateicībā par atmestām drupačām no šo amatpersonu dzīru galdiem. Un lielie nekauņas to prot darīt, jo tērē ne jau savu, bet mūsu visu naudiņu. Visos laikos ir bijuši un būs pielīdēji varai. Arī tas ir cilvēka dabā. Ne saskaitīt tā saucamos derīgos idiotus, kuriem var iedvest jebko, tie ne vienmēr ir neizglītoti ļaudis. Daudzi taču joprojām netic, ka Staļins nežēlībā, iespējams, ir pārspējis visus vēsturē zināmos tirānus.
Man viena no pirmajām domām pēc pašvaldību vēlēšanām bija: “Tikai ne to, ka Valsts prezidentu ievēl tauta!” Taču tūdaļ klāt bija arī otra: “Un ko jēdzīgu var gaidīt no pašreizējā parlamenta, kas pilda oligarhu gribu?” Sabiedrība diemžēl joprojām atgādina ābolu, kas labāk sapūs nekā nogatavosies. Redzot, cik liela teikšana Latvijā ir dažiem, kas sevi iedomājas par dieviem, es nešaubos, ka viņiem līdzīgie šobrīd mēģina noteikt arī globālo politiku. Tomēr ar to nedrīkst samierināties. Visos laikos ir bijuši kādi, kas mūsu visu dēļ notiekošajam ir teikuši “nē”. Un pēc brīža to teikuši daudzi. Kā Raiņa dzejolī: “Par velti cerat, ka straume sīks.”
Mēs viļamies kādos cilvēkos, un kādi, iespējams, viļas mūsos. Tomēr ir milzīga atšķirība starp to, kas savu amatu vienkārši neprot, un to, kas apzināti dara nelietības. Ja nu ir atklājies, ka amatpersonas ar valsti izrīkojas kā ar savu kabatu, un šobrīd tur neko nav iespējams mainīt, jo pacietības mērs nav piepildījies līdz zīmei, mums ir tiesības šādus cilvēkus nicināt un viņiem nesniegt roku. Jo, ja nav viena, nebūs arī daudzu.
