Ja mīli, viss sakārtojas. Pieredzes stāsts par bērnībā izslimotu leikēmiju 0
Būdams pusaudzis, viņš saslima ar leikēmiju. Tolaik no tās izdevās izārstēt tikai septiņdesmit piecus procentus sasirgušo. Sandis Reškis ir šo laimīgo skaitā. Tagad viņam ir 32 gadi. Jurists, bet pēc sirdsidentitātes – vīrs un tētis. Optimists, vislabāk jūtas fiziskā un garīgā kustīgumā.
Kad zvanu, lai sarunātu interviju, uzreiz pēc sasveicināšanās fonā ieskanas dzidrs: “Tēti”, un laipna vīrieša balss atvainojas, ka uzmanība mazliet jāsadala. Pēcāk Sandis skaidro: tajos vakaros, kad sieva strādā, meitiņa paliek viņa atbildībā.
– Ģimenes svarīguma izjūta manī bijusi, kopš sevi atceros. Pārliecība: ja līdzās tas, ar kuru gribi būt kopā un ko mīli, pārējais pats sakārtojas. Man ģimene ir miera un labumu osta, kaut jūtamies kā vairums mūsdienu cilvēku: dzīvokļa kredīts, darba ritms, ko ne vienmēr iespējams iegrozīt pēc sava prāta. Mana sieva Aldija ir stiliste, viņai bieži strādāšana vakaros, un tad visas rūpes par mūsu meitiņu paliek manā ziņā. Amēlijai jau divarpus gadi. Bērns ir vislielākā dāvana, ko iespējams saņemt šajā pasaulē – sākot no pamperu laika līdz nebeidzamam priekam par oriģinālo domu gājienu, kas šajā vecumā atklājas ar katru dienu pārsteidzošāk. Bērns pasaulē daudz ko redz savādāk, un dzīvot tam līdzi ir bezgala aizraujoši.
– Taču jums bērnībā nācās līdzdzīvot tam, kas pie aizraujošiem pārsteigumiem nav pieskaitāms.
– Esmu slimojis ar akūtu limfoblastisko leikēmiju, tautas valodā runājot – asins vēzi. Tas notika pirms gandrīz divdesmit gadiem, 1994. gadā – togad Latvijā viesojās ASV prezidents Bils Klintons. Februārī man parādījās saaukstēšanās simptomi – temperatūra, sāpēja kakls. It kā angīna. Izārstējies atgriezos skolā, tomēr temperatūra nekādi negribēja atkāpties. Apetītes nav, nogurums, bālums, bezspēks. Visu laiku biju pie aktīvajiem – sportoju, apmeklēju mūzikas skolu, te pēkšņi – nekas īpaši nesāp, bet nav dukas. Arī analīzes sliktas.
Sākumā dakteri nevarēja pateikt, kas par vainu. Puika dzer zāles, iet uz dažādām procedūrām, taču labāk nekļūst. Ģimenes ārstiem pieredze ar tādām slimībām nav bieža, saprotams, ka uzreiz var neienākt prātā, ka tik veselīgam zeperim iespējama arī onkoloģiska vaina.
Labi, ka mana daktere studiju laikā praksē bija strādājusi Bērnu slimnīcas hematoonkoloģijas nodaļā. Viņai radās pamatotas aizdomas, ka mani jāsūta turp.
Sākās garais ārstēšanās ceļš.
– Kāds tas bija?
– Ja nav lielas aizķeršanās, ārstēšanās cikls paredzēts diviem gadiem. Pirmajā – ķīmijas terapija slimnīcā, četri vai pieci kursi. Noslēgumā staru terapija. Nākamajā gadā zāles katru vakaru jādzer mājās, bet reizi mēnesī jābrauc uz Bērnu slimnīcas poliklīniku atrādīties. Sākumā likās: ārprāts, cik tas ilgi, bet dakteri paskaidroja, ka vēl pavisam nesen ārstēšanās programma ilga piecus gadus.
Pirms uzsākt terapiju, organisms ir jāsagatavo. Iestājoties slimnīcā, man imūnsistēma bija nokritusies līdz nullei, asins analīžu rādītāji – graujoši slikti. Vajadzēja vairāk par mēnesi, lai uzdabūtu organismu līdz stadijai, kas ļauj uzsākt pamata ārstēšanos.
Šo posmu nācās pavadīt gultā, visu laiku pie sistēmām: uzņemt vitamīnus, pārliet trombocītus un eritrocītus. Trīs reizes dienā – pa desmit tabletēm vienā piegājienā. Tās sprūda kaklā, dedzināja.
Man deva arī zāles, kas veicina ēstgribu. Baigā apetīte radās – varēju notiesāt paku makaronu, entās desmaizes. Ķermenis no tā pārāk nemainījās, toties vaigi uztūka milzīgi – kā kāmim. Pirms slimības palecoties varēju ar roku aizskart basketbola grozu. Kad dakteri pirmo reizi atļāva kopā ar mammu iziet ārā pastaigāties, skriet un lekt vajadzēja mācīties pa otram lāgam.
– Diagnozi pateica uzreiz?
– Pirmajās nedēļās minēja, ka tā varbūt ir mazasinība. Nopriecājos: tad jau drīz došos uz mā- jām – baudīt vasaras priekus. Tomēr pieļauju, ka ārstiem viss bija skaidrs daudz ātrāk, jo tūlīt pēc nonākšanas slimnīcā man tika veikta punkcija. Parasti bērniem to dara vēlāk un narkozē, bet man sāpīgo dūrienu krūškurvī veica uzreiz un bez atsāpināšanas. Pašam aizdomas par kaut ko nopietnāku radās tad, kad slimnīcā mani apciemot saradās arī tie draugi un radi, kurus parasti satiku reizi gadā vai retāk. Kad pajautāju mammai, vai man tomēr nav asins vēzis, viņa atbildēja apstiprinoši.
– Vai bērns ir spējīgs aptvert šādas diagnozes baisumu?
– Reaģēju salīdzinoši mierīgi – uz asaru parāva vien tad, ja kāds sāka žēlot. Jo bērns ļoti ātri pielāgojas attiecīgajai videi, spēj pieņemt, ka ikdiena kādu laiku var būt arī tāda: katru rītu un vakaru injekcijas, tabletes, dažādas analīzes. Draugi apkārt staigā plikām galviņām, citi – ar ķīmijterapijas aparātu un sistēmām apkarināti, vēl dažs nevarīgi guļ un ļauj, lai mammīte viņu aprūpē. Vairākums manu likteņbiedru bija tikai divu līdz desmit gadu vecumā.
– Kā ar sadzīvošanu tik atšķirīga vecuma slimnieciņu vidū? Kas šādos apstākļos kompensē vecāku mīlestību?
– Tā kā visiem ir viena sāpe un mērķis, kopīgas valodas atrašanai vecuma atšķirība vairs nav šķēr- slis. Visi kļūst par tādu lielu ģimeni, bet nodaļa – par otrajām mājām bērniem, viņu vecākiem, medicīnas personālam. Pašiem mazākajiem mamma ir klāt visu laiku, bet pārējiem grūtajos brīžos par draugu un vecāku aizvietotāju kļūst dakterītes, māsiņas, sanitāres.
Tajā laikā katetrus tikpat kā neizmantoja, tāpēc, liekot sistēmas, adata vēnā ikreiz bija jāievada no jauna. Man, kā jau lielajam puisim, asinsvadi bija pietiekami izteikti, bet mazajiem, meklējot vēnu, bieži nācās paciest vairākus dūrienus.
Katram no mums bija sava favorītmāsiņa, par kuru šķita, ka tieši viņa dur visnesāpīgāk un precīzāk. Tagad saprotu, ka īsti favorītspeciālisti bija visi, kas nodaļā strādāja. Jo tajā ikdienā līdzās ārkārtīgi augstai profesionalitātei ik brīdi bija nepieciešama arī ļoti liela deva pacietības, nesavtības un cilvēkmīlestības. Tāds darbs pa spēkam vien tiem, kuri šīm prasībām atbilst, tāpēc arī nodaļas personāls tikpat kā nemainījās. Vairākas dakteres un māsiņas tur strādā vēl no maniem laikiem.
Atceros: sākumā, kad mani pirmoreiz uz nedēļu palaida mājās, lai pirms ķīmijterapijas kursa sākšanas nedaudz atpūšos, prasījos atpakaļ – likās, ka tur ir drošāk. Drīz jau jaunajos apstākļos biju tā iedzīvojies, ka sāku justies kā tāds žēlsirdīgais brālītis – gatavs palīdzēt māsiņām procedūru veikšanā, piedalīties savu un citu analīžu rezultātu apspriešanā. Ārstēšanās cikla vidū visi bērni jau jūtas kā mazi dakterīši.
Neiztikām arī bez ampelībām. Reiz, ielavījies procedūru istabā, noslēpos zem galda un sāku bungot māsiņai pa kāju pirkstiem. Viņa nodomāja, ka tā ir pele, un iekliedzās tā, ka visa nodaļa noskanēja. Tādai reakcijai nebiju gatavs – metos bēgt un ieslēdzos tualetē. Nelīdu laukā, kamēr vētra bija rimusies.
– Cik daudz ārstēšanās procesā ir iesaistīti vecāki?
– Par visiem simts procentiem! Lielākajai daļai nākas uz laiku atstāt pat savu darbu, lai varētu būt kopā ar bērnu. Ķīmijterapijas kursa laikā, kad trīs četras diennaktis esi pievienots pie sistēmas, sajūta ir ļoti nepatīkama: pilnīgs bezspēks, slikta dūša, sāk krist mati un mute kļūst jēla. Bez vecāku klātbūtnes un atbalsta bērnam to izturēt ir daudz grūtāk. Mana mamma bija klāt visās šajās reizēs.
Galvenais vecākiem – slimnieka klātbūtnē nekādas izmisuma pazīmes! Man šajā ziņā ļoti paveicās – ne no mammas vai tēta, ne māsas puses nevienas asaras. Ne mazākās šaubu ēnas, ka varētu arī neizārstēties. Tas ļoti palīdz noticēt, ka būs labi, ja vien pats izdarīsi visu, kas no tevis atkarīgs un ko prasa dakteri.
Pēc katra ķīmijas kursa seko atjaunošanās process – organisma skalošana, vitamīnu uzņemšana. Kamēr vispārējā asinsaina nepārliecina, ka stāvoklis uzlabojies, nākamais ķīmijterapijas kurss netiek uzsākts.
Ļoti svarīgas ir arī lielās starpanalīzes, pēc kurām nosaka, vai slimība ir apstājusies. Tās ir uztraukuma pilnas dienas. Ārsta atzinums, ka iestājusies remisija, ir svētki visiem, bet īpaši jau vecākiem.
Uzskatu, ka tieši viņiem ārstēšanās process ir visgrūtākais – psiholoģiski nesalūzt, zinot un redzot, cik smagi jācieš viņu bērnam. Esmu pateicīgs mammai, ka viņa juta, cik šajā cīņā svarīga arī Dieva palīdzība un svētība. Viņa uzaicināja mācītāju, un slimnīcā, māsu istabā, es tiku kristīts.
– Kā tveroties pie salmiņa?
– Esmu pārliecināts, ka izveseļošanās pamatā bija ne tikai zāles un mediķu gudrība, bet arī manas ikvakara lūgšanas. Lai gan pirms tam gāju svētdienas skolā, mana Dieva izjūta, kā bērniem tas mēdz būt, bija diezgan formāla. Tāpat kā maniem vecākiem. Laikam jau jānonāk kritiskā situācijā, lai rastos patiesa vajadzība sākt veidot attiecības ar Dievu. Ja tas bija vienīgais veids, kā likt man Viņu iepazīt, esmu par to tikai priecīgs un pateicīgs. Man tas bija ļoti svarīgi – ticēt. Gan uzticēties dakteriem, gan paļauties uz Dievu, zinot, bez Viņa ziņas ne mats no galvas nenokrīt. Un nevienam netiek uzlikts lielāks krusts, nekā var panest.
– Vai arī tad tā domātu, ja izrādītos piederīgs tiem procentiem, kuri neizveseļojas?
– To jau mēs nezinām, kāds iznākums ir īstā uzvara. Man liekas: ticība Dievam ir mūžīgās dzīves uzvaras garants pat tad, ja šajā saulē cīņa ar slimību jāzaudē.
Protams, tajos rītos, kad uzzinājām: kāda no draugiem mūsu vidū vairs nav, visi bijām klusāki un nomāktāki. Un visādas domas pa galvu šaudījās.
– Kā atguvāt šo slimnīcā pavadīto, tātad norakstīto gadu, arī nākamos, kad galvenais bija ārstēšanās?
– No šodienas skatpunkta veroties, to neuztveru par norakstītu laiku. Lai cik dīvaini, bet kopumā šos gadus atceros kā ļoti svētīgus un vērtīgus. Tie daudz devuši, galvenokārt – pārliecību: jebkas, kam tici, kļūst iespējams.
Slimnīcā nokļuvu, mācoties 8. klasē. Kaut arī pēdējos divus mēnešus skolā negāju, tomēr iepriekšējās zināšanas bija pietiekamas, lai klasi pabeigtu. Īpašs brīdis bija nākamā mācību gada 1. septembris, kad, uz brīdi palaists no slimnīcas, atkal biju kopā ar visiem vecajiem klasesbiedriem – kā devītklasniekiem pieņemts, vedu pie rokas pirmziemnieku.
– Bez matiem, ķīmijterapijas izvārdzināts?
– Jā, atšķirīgs no visiem, pliku galvu. Bet Saldus ir maza pilsēta – cilvēki ātri uzzināja, kāpēc tā, un lielu izbrīnu neizrādīja. Turklāt mati drīz ataug, pēc tam ir vēl biezāki un kuplāki.
Šajā ziņā interesants cits aspekts. Tiklīdz samani, ka esi citāds un visi ir gatavi tevi iepriecināt, rodas tāda kā visatļautība. Pienāk brīdis, kad sāc to izmantot, kāpt pāri kaut kādām robežlīnijām. Lielāka bravūra parādās: vai nu man kāds ko aizliegs? Tā var diezgan viegli citam nodarīt pāri. Paldies mammas māsai, kura mani ātri atšifrēja un nolika pie vietas.
Biju spiests nolaisties no augstumiem, kur pats biju sevi uzstutējis. Bet tas ir ļoti cilvēcīgi – pusaudža vecumā un tādā situācijā grūti sev pretoties, izprast, regulēt, ja taktiski neiejaucas pieaugušais.
Tomēr visi, kuri sastapušies ar šo slimību, ātrāk kļūst pieauguši, uzskatos un rīcībā nobriedušāki. Iemācās saskatīt arī slēpto vērtīgumu tam, kas iepriekš šķitis pašsaprotams.
– Izrakstīšanās no slimnīcas pēc ārstēšanās kursa nozīmē arī garantiju, ka ļaunā kaite uz visiem laikiem uzveikta?
– Ir jomas, kurās jārēķinās, ka nekāda garantija dota netiek. Tomēr prieks un gandarījuma sajūta ārstēšanās kursa beigās ir neaprakstāma. Tie ir svētki visai nodaļai – tiek notiesāti kliņģeri, dāvināti ziedi, atmiņās pārcilāti darbi un nedarbi, no palicējiem saņemti laba novēlējumi. Bet pēc izrakstīšanās ir trīs tā sauktie riska gadi, kad pastāv vislielākā varbūtība, ka slimība tomēr var atkal aktivizēties.
– Kā jutāties šajā riska laikā?
– Tā kā no slimnīcas izrakstījos maijā, priekšā bija visa vasara, kad vairāk iespēju atgūt nokavēto. Protams, no sākuma svarīgi neko nepārforsēt un visu darīt pakāpeniski. Lēnām atsāku sportot – ar draugiem pamētājot basketbola bumbu, pabraukājot ar riteni. Septembrī jau pilnvērtīgi varēju piedalīties visās fiziskajās aktivitātēs. Vidusskolas laikā vismaz ārēji nekas vairs neliecināja par to, ka pirms pusotra gada tiku izgājis cauri tik nopietnam ārstēšanās procesam.
Protams, ķīmijas terapija atstāj paliekošu iespaidu uz visiem orgāniem, īpaši aknām, tāpēc veselīga dzīvesveida un ēšanas režīma ievērošana kļuva uzdevums visai turpmākajai dzīvei.
Ikdienā daudz svaigu dārzeņu un augļu. Dažādas tējas. Lai dabūtu iekšā nātru novārījumu, vajadzēja krietni piespiesties, bet dzēru. Tāpat svaigi spiestu biešu sulu, smiltsērkšķu eļļu. Tomēr neatceros, ka būtu nācies sevi īpaši ierobežot.
Turējos pie principa, ka esmu tāds pats kā citi un ar mēru varu visu. Karstā laikā pa pudelei alus atļaujos izdzert. Pīpējis gan nekad neesmu – šajā ziņā tieši slimība ir mani disciplinējusi.
– Minējāt – slimība saasina vērīgumu, ļauj spilgtāk ieraudzīt to, kas jau ir. Kādas ir jūsu lielākās vērtības šādā skatījumā?
– Ģimene, ticība. Lielāka mērķtiecība, piepildot to laiku, kas dots. Vidusskolā trenējos basketbolā, absolvēju arī mūzikas skolu – esmu apguvis ksilofona spēli. Kādreiz ir doma pie mūzikas atgriezties, jo tās ir īpašas sajūtas, gūstot gan emocionālu gandarījumu, gan prieku.
– Tā ietekmēja arī profesijas izvēli?
– Jau vidusskolas pēdējā gadā biju izlēmis, ka studēšu vai nu ekonomiku, vai mācīšos par juristu. Iestājos Latvijas Policijas akadēmijā, kas tagad ir jau likvidēta – Publisko tiesību fakultātē ieguvu bakalaura grādu jurisprudencē. Vēlāk Latvijas Universitātē beidzu arī maģistrantūru. Mērķis sasniegts – esmu jurists.
– Bieži domās atgriežaties pie laika, kas saistīts ar slimību?
– Ik pa brīdim, un ne tikai domās. Kad pēc atveseļošanās bija pagājuši kādi septiņi gadi, reiz darbā ievēroju – kolēģis galīgi sašļucis un noraizējies. Stāstīja, ka māsas meita saslimusi ar nedziedināmu slimību – asins vēzi. Varēju viņu nomierināt: arī es šo kaiti iepazinu un, kā redzi, esmu izdzīvojis, jūtos normāli. Jo pat šo slimību var tvert kā dzīves posmu, kam vienkārši jāiziet cauri. Kā paša neizvēlētu šķēršļu joslu, kas tomēr jāpārvar. Vienam gadās autoavārija, citam sadzīves trauma, vēl kādam asins vēzis.
Pēc šīs sarunas aizgāju uz hematoonkoloģijas nodaļu meitenīti apciemot. Bija liels pārsteigums, ieraugot, ka vairākas māsiņas, ko pazinu no savas ārstēšanās laika, tur strādā joprojām. Sasveicinājāmies kā vismīļākie tuvinieki. Bet sarunā ar bērnu stāstīju: arī es te kādreiz esmu bijis, tikai vēl ārstējos vecajā nodaļā. Ļoti priecājos, ka jums viss ir citādāk – labāk. Es zinu, ka tu izturēsi!
Manuprāt, tādās reizēs šāds piemērs ir svarīgs – tas dod papildu spēku. Mazā noticēja, cīnījās, ar viņu viss kārtībā.
Pirms diviem gadiem šī pati diagnoze atklājās arī drauga meitiņai. Teicu: par bērnu neuztraucies, viņš izturēs visu. Tagad galvenais atkarīgs no jums, vecākiem. Cik stipri būsiet, spējot pasmaidīt un saglabāt dzīvesprieku.
Pārliecināju draugu, ka meitu vajag nokristīt. Pēc savas pieredzes zinu, ka bērni garīgai stiprināšanai atveras daudz dziļāk nekā pieaugušie. Tajā reizē mācītājs atzina, ka reti gadās sajust tik spēcīgu Svētā Gara klātbūtni un aizsardzību.
Tā esmu kļuvis par vēl vienu krustbērnu bagātāks. Pašlaik mazā ir beigusi savu ķīmijterapijas kursu, turpina atveseļoties un priecēt vecākus.
– Vai uz savas pieredzes fona esat mēģinājis saprast, kāpēc šī slimība atrada tieši jūs un vai no tās varbūt bija iespēja izvairīties?
– Atbildēs uz šo jautājumu var būt tikai minējumi, tāpēc neesmu pārāk dziļi šādā analīzē racies. Pieņemu: tāds bija Dieva plāns. Man svarīgāk apzināties, ka atmiņas par bijušo šodienai netraucē ne fiziski, ne psiholoģiski. Esmu pierādījums tam, ka šāda diagnoze ne vienmēr ir ar nolemtības zīmogu.
– Mēdz teikt, ka ikviena slimība ir skolotājs. Piekrītat?
– Piekrītu pilnībā. Nav ne jausmas, kā mana turpmākā dzīve būtu veidojusies bez šīs pieredzes. Diez vai man būtu tāda ģimene, kāda ir patlaban, izglītība, darbs, cilvēki apkārt. Uzskatu sevi par veiksmīgu un laimīgu, esmu tikai pateicīgs, ka man bija jānoiet šāds ceļš.
Sandis – vecākiem, kuru bērniem diagnosticēts asins vēzis
* Neuzskatiet šo pārbaudījumu par netaisnību vai dzīves pāridarījumu – notikušā īstais svars atklāsies tikai pēc laika.
* Lai kādos uztraukumos sāpētu sirds, bērnam svarīgi redzēt vecāku uzmundrinoši smaidošas sejas, dzirdēt optimisma pilnus vārdus.
* Kad kļūst pārāk grūti, tverieties pie teologa Edgara Rumbas dzejas vārdiem: “Vai tas var mirt, kas Dievu sirdī nes? Tas nevar mirt, ko Dievs sev sirdī nes.”
