“Ja man ir jāmeklē darbs, tad izrādās, ka pieredzes man ir par daudz” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Pagājušajā sestdienā ieskicēju vidējo aritmētisko vīrieti, kurš uzrodas manā redzeslokā ar vēlmi iepazīties. Mani skarbie vispārinājumi, ka īsti vīrieši izmiruši, bija aizvainojuši dažus stiprā dzimuma pārstāvjus. Daži man uzrakstīja savu versiju par to, kāpēc arī normālie vīrieši mēdz būt vieni, lai gan gribētu attiecības. Jo arī iznāk uzdurties naudas meklētājām un precētām. Pieņemu, ka arī sieviešu pusē ne visām ir tīri nodomi, tomēr apgalvojums, ka sievietes nav rupjas un uzmācīgas, gan palika neapstrīdēts.
Man, kā zināms, ir 55 gadi un daudzas citas lietas šajā vecumā sāk izskatīties citādākas nekā agrāk un ņem virsroku pār vajadzību atrast otro pusīti. Kaut kā līdz ar šo gadu skaitli, saprotu, ka prāts un sajūtas ir kā agrāk, bet realitātē tomēr kaut kas ir mainījies. Iespējams, pārāk nopietni uztveru šo savu vecumu un jāpārvar šī uznākusī nolemtības sajūta, jo ar tādu dzīvot ikdienā nepatīk. Nevajag noteikti arī koncentrēties uz savu vecumu un gaidīt – kas nu būs tālāk, bieži pati to esmu citām stāstījusi, motivējot priecāties par dzīvi.
Tomēr dažas neērtības saskatu. Ja man ir jāmeklē darbs, tad man ir uz papīra izlikta darba pieredze, kurā bez policistes darba ir dažas ministres pozīcijas un viena viesnīcas vadītājas pozīcija. Tur ir vēl visādi kursi, kas saistīti ar krīžu vadību un pretterorisma lietām. Ļoti “noderīgu” CV es sev esmu sadzīvojusi darba tirgum. Kad par to parunāju publiski, izkristalizējās ne tikai man šī doma, ka
vecums ir liels faktors darba devēja acīs. Divdesmitgadīgam vēl nav pieredzes, tāpēc bieži nepaņem darbā un manā vecumā tās jau ir par daudz.
Mani no daudz kā, ieskaitot garlaicību, rutīnu un bezdarbību, glābj mans viesu namiņš, kurš neļauj atslābt nekādā vecumā un neļaus arī turpmāk. Bet smagākiem darbiem palīgus gan vajag jau tagad un skaidrs, ka vēl vairāk vajadzēs vēlāk. Nē, es neesmu pesimistiska, laikam šis ir kāds kārtējais pārejas vecums uz nobriedušu vecumu. Jo meitenes vecas nav nekad, tā jādomā katrai.
Pagājušajās brīvdienās vīriešu darbus mājās palīdzēja apdarīt mans dēls Haralds. Laimīga smaidīju, jo bērns izrāvies no saviem darbiem ciemos. Arī dzīvnieki sapriecājušies par to, ka ir vēl kāds, uzvedās pavisam citādāk. Vislielākais pārsteigums bija par Frici. Biju pārliecināta, ka viņš novērtē, ka esmu viņu izglābusi no ielas dzīves un esmu viņa dzīves centrs, viņš man parasti staigā pakaļ pa teritoriju pat tālus gabalus un es lepni domāju, ka pieskata mani. Haralda viesošanās pierādīja pretējo.
Fricis pieskata to, kurš visātrāk laikam ēst var iedot. Kamēr visi kārtojām namiņu, Fricis bija blakus. Kad Haralds devās māju virzienā, Fricis skriešiem līdzi, jo ēdiens ir lielajā mājā un Haralds iet uz turieni. Viljams arī, cita starpā, skrēja pakaļ Haraldam, bet viņš pēc mirkļa bija atpakaļ tomēr pieskatīt savu saimnieci. Atšķirībā no kaķa.
Vispār man ir vēl viens kaķis. Cukurs. Kaķenīte, kura pēc Rīgas dzīves nav ļoti pieradusi pie laukiem un pārsvarā dzīvojas mājās. Tāpēc viesi parasti sūta sveicienus Viljamam un Fricim, kad atstāj kartītes vai gardumus. Un Cukuriņš paliek bez sveicieniem, jo ir mans slepenais kaķis.
Haralds ar savu meiteni Beatu brīvdienā bija jauka pārmaiņa, radot ģimenisku sajūtu, bija, kam pankūkas izcept. Jo ikdienā mana ģimene ir dzīvnieki. Un satiktie cilvēki – namiņa viesi uz īsu brīdi, ja vien neizbraucu ārpus sava meža – uz Vecpiebalgu vai Rīgu.
Šonedēļ “izbraucu” uz Rundāli. Tās ir gandrīz trīs stundas turp un trīs atpakaļ, bet esmu pieradusi daudz braukt, tāpēc tas nesagādā grūtības. Mani bija uzaicinājuši uz grāmatas atklāšanu. Māris Mičerevskis izdevis savu bērnu dienu pasaku “Septiņas dienas Miltiņu karaļvalstī”, pirmo reizi tā izdota jau 2008.gadā, tagad atdzimusi jaunā veidolā.
Es nezinu, kādēļ, bet Māris un viņa sieva Eva ir cilvēki, kuru dēļ es šo tālo ceļu biju gatava mērot. Viņos ir kaut kas tik ļoti tuvs, ka es pat neanalizēju, kas, vienkārši braucu. Zināju, ka satikšu tur arī savu viesnīcas kolēģi un draudzeni Ināru, kuru sen nebiju redzējusi. Un vispār – satikšu cilvēkus. Pēc grāmatas un autora autogrāfa braucu divsimt kilometrus un biju gandarīta. Man tagad ir grāmata ar pievienoto vērtību.
Vakari kļūst gaišāki, tāpēc prāts priecīgāks arī meža vidū. Neaizmirstiet pagriezt pulksteņu laiku stundu uz priekšu. Tad vakars vēl gaišāks kļūs jau vienā mirklī.
