Ja mājsaimniecībām elektroenerģijas cenu pieaugums mērāms dažos simtos eiro, tad ražotājiem tas ir vairāku desmitu vai pat simtu tūkstošu apmērā 0
Aigars Roga, žurnāls “Baltijas Koks”
Katrs gads iesākas ar cerībām un jaunu plānu īstenošanas nodomiem. Jau pagājušā gada decembris iezīmēja, ka šis jaunais gads nāks ar daudz augstākām elektroenerģijas cenām. Šis scenārijs arī piepildījās.
Elektroenerģijas tirgus Latvijā nereti ir radījis saspīlējumus ne tikai sabiedrībā, bet arī politikas aizkulisēs. Tas attiecas arī uz pašreizējo situāciju, kad papildus Covid-19 radītajiem ierobežojumiem jāsaskaras ar nākamo problēmu – augstajām elektroenerģijas cenām.
Protams, grūti ir skrupolozi noteikt, kāds būtu labākais un efektīvākais risinājums šādai problēmai. Paraugoties vēsturiski, top skaidrs, ka enerģētikas sektors jau izsenis ir bijis apvīts ar dažādiem nostāstiem par afērām, korupciju un politikas virzīšanu kādam par labu.
Mazo hidroelektrostaciju bums
Neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, lai sakārtotu elektroenerģijas tirgu, tika pieņemti visnotaļ interesanti lēmumi. Jau 1995. gadā, kad Ministru prezidents bija Māris Gailis, tika izdoti Ministru kabineta noteikumi, kas paredzēja īpaši dāsnu atbalstu mazajām hidroelektrostacijām. Šis solis bija viens no pirmajiem, kas tika sperts atbalsta sistēmas veidošanai, lai elektroenerģijas iegūšanā vairāk tiktu izmantoti atjaunojamie dabas resursi.
Satversmes tiesa pēc diviem gadiem šos noteikumus atcēla, jo tie tika definēti kā pretrunā likumam Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā un Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam.
Jautājums tika aktualizēts 1998. gadā, kad valdība nolēma noteikt valsts kvotas, cik daudz elektrības varēs nopirkt par dubulto cenu no mazajām hidroelektrostacijām, saules un vēja stacijām. Tajā pašā gadā tika izstrādāts un sāka darboties Enerģētikas likums, kas jau pavēra iespējas enerģētikas tehnoloģiju dažādošanai.
Jāuzsver, ka arī šajā likumā tarifu piesaistes principi netika būtiski mainīti un tika aizgūti no 1995. gada likuma Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā. Nākamajos gados enerģētikas nozarē būtiskas izmaiņas nenotika un izstrādātā sistēma turpināja darboties.
OIK rašanās
Saeima 2005. gadā pieņēma Elektroenerģijas tirgus likumu, kas tika balstīts uz Eiropas Parlamenta virzīto politiku, par dabai draudzīgas elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem enerģijas resursiem. Tā laika politikas mērķis jau būtībā nebija slikts – stimulēt lielāku atjaunojamo resursu izmantošanu elektroenerģijas ražošanā.
Elektroenerģijas tirgus likums arī paredzēja obligātu enerģijas iepirkumu ne tikai no ražotājiem, kas to iegūst, izmantojot atjaunojamos energoresursus, bet arī no koģenerācijas stacijām, kas izmanto, piemēram, dabasgāzi. Tas radīja situāciju, ka obligātā iepirkuma veidotās izmaksas sedz ne tikai jebkurš elektroenerģijas lietotājs, bet arī tiek saņemtas mērķdotācijas no valsts budžeta.
Atbalsta loks tika paplašināts 2008. gadā, kad iepriekš minētā likuma ietvaros tika veikti grozījumi, kas paredz atbalstīt arī gāzes termoelektrocentrāles (>20 MW) un biogāzes stacijas (>1MW). Globālās ekonomikas krīzes sākuma posms jau aizsākās ar komersantu strīdiem par Obligātā iepirkuma atļaujas saņemšanas kārtību.
Jau 2010. gadā bija pirmie mēģinājumi apturēt Obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanu. Tomēr politiskā pingponga rezultātā jebkāda virzība uz sistēmas sakārtošanu nenotika.
Ministru kabinets 2011. gada sākumā atbalstīja Atjaunojamās enerģētikas likumprojektu. Likums paredzētu ieviest jaunus atjaunojamās enerģijas ražošanas nosacījumus un atbalsta mehānismus, kā dēļ tiktu atcelti tobrīd spēkā esošie. Likumprojekts nebija izstrādāts kvalitatīvi, tādēļ tas virzījās lēni un pēc 11. Saeimas vēlēšanām tika nolemts to tālākai izskatīšanai nevirzīt.
Nepilnību labošanas laiks
11. Saeima jau pirmajos darba mēnešos apturēja jaunu Obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanu un tika ieviests atbalsta termiņa ierobežojums. Tā dēļ daudzas stacijas zaudēja atbalstu 2017. un 2018. gadā. Šim lēmumam bija liela Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un Zemkopības ministrijas politiskā pretestība.
Nākamais pozitīvais solis bija Subsidētā elektroenerģijas nodokļa pieņemšana, kas bija jāmaksā Obligātā iepirkuma komponentes subsīdiju saņēmējiem. Tādējādi tika samazināts OIK slogs gala patērētājam.
Valsts kontrole 2012. un 2013. gadā veica revīziju, secinot obligātā iepirkuma procesa trūkumus un nepilnības un praktiski norādot uz šī procesa nekvalitatīvu darbību. Tomēr 2014. gadā Ekonomikas ministrija radīja iespēju sākt darbu stacijām ar nepilnu jaudu, tā saucamo konteineru shēmu. Tas ļāva saņemt OIK subsīdijas gadījumos, ja koģenerācijas stacijas tehnoloģiskās iekārtas nepārtraukti nebija stacionāras.
Turpmākos gadus OIK jautājums kļuva tikai aktuālāks un auga arī sabiedrības neapmierinātība. Eiropas Komisija 2017. gadā pieņēma lēmumu saistībā ar OIK procesiem. Veicot vispusīgu pārbaudi, mērķis bija pārbaudīt, vai valsts pasākumi nerada nepamatotus tirgus izkropļojumus un piešķirtie atbalsti ir samērīgi.
Valsts atzina dažādas nepilnības un solījās iegulīt 80 miljonus eiro projektos, kas būtu labvēlīgi ārvalstu ražotājiem. Eiropas Komisijai ar to pietika un nekādi iebildumi netika celti. Pēc tā varēja secināt, ka EK ir izvērtējusi OIK ietekmi tikai uz ES kopējo tirgu, bet nav pievērsta uzmanība ietekmei uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem.
Vai tuvojamies OIK sāgas beigām?
2018. gadā AS Enerģijas publiskais tirgotājs veica vienreizēju gandrīz 400 elektrostaciju pārbaudi, kas darbojas obligātā iepirkuma ietvaros. Par konstatētajām nepildībām un pārkāpumiem nav jāatgādina – to bija daudz. Tajā pašā gadā pirmo reizi OIK komponente elektroenerģijas patērētājiem sarūk. Samazinājums tiek nosegts ar AS Latvenergo virsplāna peļņu.
Pēdējo gadu laikā ir bijušas plašas diskusijas, pieņemti dažādi grozījumi un citas darbības, bet uz būtiskāko jautājumu, kad OIK sistēma beigs darboties, nav atbildēts. Atskatoties uz vairāk nekā 20 gadu vēsturi, visi šie procesi ir radījuši daudzas negatīvas blaknes, ar ko mums būs jāsadzīvo vēl daudzus gadus.
Gribētos izcelt vismaz divas – šāda politika ir radījusi bremzējošu efektu tautsaimniecībā, īpaši nozarēs, kas ir energoietilpīgas. Kokrūpniecības nozare ir viena no tām. Tas ir samazinājis mūsu konkurences spējas šajā reģionā. Paraugoties uz eksporta apjomiem un nozares kopējo attīstības līmeni, nozare ir spējusi strādāt pat ļoti veiksmīgi.
Otra negatīvā blakne ir sabiedrības kopējā nostāja pret atjaunojamās enerģijas jautājumu. Pēdējo gadu procesi un politiskās gribas trūkums šo jautājumu sakārtot lielu vēlmi pievērsties atjaunojamo resursu lielākai izmantošanai cilvēkos neraisa.
Krīze rada jautājumus
Latvija pievienojās Eiropas lielākajai elektroenerģijas biržai Nord Pool Spot 2013. gadā. Galvenie pievienošanās ieguvumi bija – veicināt Baltijas valstu elektroenerģijas tirgu savstarpēju integrāciju un saņemt objektīvu elektroenerģijas cenu, kas notiktu, paplašinoties tirgus piedāvājumam. Šobrīd, kad Eiropu ir skārusi enerģētikas krīze, par biržas situāciju runā aizvien biežāk.
Pavērojot biržas cenas Skandināvijā un Baltijas valstīs (katra valsts atrodas savā elektrības biržas apgabalā, bet cenu dinamika ir visnotaļ līdzīga), rodas jautājums – kādēļ pie mums elektroenerģija ir dārgāka nekā Skandināvijā? Atbilde ir īsa – no ražošanas veidiem.
Latvijā ar vidēju elektroenerģijas patēriņu spēj saražot līdz 50% nepieciešamās elektroenerģijas. Protams, tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem – lielo hidroelektrostaciju darbība ir atkarīga no ūdens daudzuma, biomasas koģenerācijas staciju darbība no biomasas cenām u. c. Ja pieprasījums pēc elektroenerģijas aug, sāk darboties ar fosilo kurināmo izmantojamās spēkstacijas.
Pašreizējo cenu dinamiku ietekmēja arī Covid-19. Ražošanas intensitāte reģionā samazinājās, kā dēļ kritās arī elektrības patēriņš. Patlaban, daudzām tautsaimniecības nozarēm atsākot darbību jau tuvu pilnai jaudai, pieprasījums pēc enerģijas aug. Jāuzsver, ka cenu dinamika būtiski atšķiras arī Ziemeļvalstu iekšējā tirgū, piemēram, Zviedrijas ziemeļos cenas ir zemākas nekā dienvidos.
Nākotnes perspektīvā raugoties
Elektroenerģijas ražošana tehnoloģiski attīstās samērā lēnā tempā, tādēļ būtiskas un straujas pārmaiņas nav gaidāmas. Šobrīd Latvijā norisinās darbs pie vairāku vēja parku un saules paneļu parku izveides. Tomēr tas būtiski neatrisinās situāciju brīžos, kad vējš nepūtīs un saule nespīdēs.
Jāatceras, ka mēs atrodamies vienotā tirgū. Tādēļ, iespējams, ka viens no labākajiem risinājumiem ir kļūt energo neatkarīgākiem. Mājsaimniecības ietvaros šāds process būs dārgāks, bet ilgtermiņā tas atmaksājas. To var attiecināt arī uz energoietilpīgiem ražošanas uzņēmumiem. Pēdējos gados daudzi uzņēmumi ir kļuvuši energo neatkarīgāki, izvietojot saules paneļus ražotņu tuvumā vai uz ēku jumtiem.
Atvērts paliek jautājums – ko darīt stundās, kad saules un vēja enerģija tiek iegūta maz vai vispār netiek iegūt? Enerģijas uzglabāšana mājsaimniecības ietvaros vēl ir iespējama, bet lielos apjomos tā ir dārga un ne visai efektīva. Bet, iespējams, uz izvirzīto mērķi ir jāiet ar maziem soļiem, kā dēļ ieguvēji būsim mēs visi.
Uldis Biķis, AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs
Runājot par situāciju enerģētikā šodien, ir vērts vispirms atskatīties vēsturē, kad pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem sākās divi savā ziņā ļoti pretrunīgi procesi. No vienas puses, pasaulei pakāpeniski ejot ārā no globālās finanšu krīzes, Latvijas ražotājiem atkal bija iespēja plānot savu attīstību.
No otras puses, tas bija laiks, kad strauji tika izbūvētas arī atjaunojamās enerģijas jaudas, šīs investīcijas no Latvijas patērētāju puses dāsni sedzot caur nepārdomāto atbalsta sistēmu, ko pazīstam kā OIK. Tādējādi Latvijā izveidojās vietējo ražotāju starptautiskajai konkurētspējai ārkārtīgi nelabvēlīgs elektroenerģijas gala cenu līmenis, kas divkārt pārsniedza kokapstrādes uzņēmumu galveno konkurentu – Zviedrijas un Somijas – cenas un par trešdaļu atšķīrās arī no Igaunijas, Lietuvas un Polijas cenām. Protams, tas par apmēram 20% bremzēja Latvijas ražotāju attīstības iespējas.
Pēc aktīva un ilgstoša uzņēmumu un tos pārstāvošo organizāciju dialoga ar valsts pārvaldi un valsts uzņēmuma Latvenergo vadību, situācija lēnām uzlabojās un ap 2017.–2018. gadu cenu starpība ar Skandināvijas valstīm samazinājās līdz trešdaļai, bet ar Eiropas Savienības tuvākajiem kaimiņiem – līdz 15%. Tātad – labāk kļuva, bet apgrūtinājumi konkurētspējai saglabājās.
Šobrīd pēdējā gada straujo enerģijas cenu kāpumu attiecībā uz konkurētspēju objektīvi novērtēt vēl diezgan grūti. Bet ir sajūta, ka Skandināvijas valstīs, ņemot vērā viņu priekšrocības enerģijas ražošanā, elektroenerģijas cenu atšķirība vidējā termiņā varētu būt lielāka par minēto trešdaļu – tātad šo valstu ražotāju konkurētspēja pieaugs.
Savukārt cenu līmeni Baltijas valstīs, 2025. gadā pārtraucot sinhronizāciju ar Krievijas un Baltkrievijas augstsprieguma tīkliem, aizvien vairāk ietekmēs mums kontinentālajā Eiropā tuvākā un patēriņa ziņā ļoti lielā Polijas enerģētikas sektora lēmumi par savu attīstību.
Kamēr šī valsts savas bāzes jaudas nepārbūvēs no fosilajiem uz atjaunīgajiem resursiem, tā, visticamāk, saglabāsies kā viens no dārgākajiem elektroenerģijas reģioniem Austrumeiropā. Līdz ar to arī Baltijas valstīs vidējā termiņā gaidāms ar iepriekšējo periodu salīdzinoši augsts cenu līmenis.
Lai samazinātu ietekmi uz konkurētspēju, AS Latvijas Finieris šobrīd aktīvi strādā gan energoefektivitātes uzlabošanas virzienā, gan meklē iespējas veidot papildu pašpatēriņa atjaunīgās elektroenerģijas ražošanas jaudas. Noslaukām putekļus un dienas gaismā ceļam arī salīdzinoši vecus enerģētikas projektus, kuru potenciāli saražotās enerģijas pašizmaksas līmenis savulaik tika atzīts par pārāk augstu pret toreizējo tirgus cenu.
Tāpēc mūsu ieteikums būtu visiem, kuriem ir finanšu iespējas, pašiem vai kopā ar partneriem apsvērt rīkoties līdzīgi. Iespējams, ka šobrīd nav labāka risinājuma, kā caur šādām investīcijām fiksēt stabilu cenu līmeni vidējā termiņā un samazināt cenu svārstību augstos riskus, kādus piedzīvojām šoziem.
Tādējādi, ja katrs gan uzņēmuma, gan mājsaimniecības līmenī izvērtētu iespējas ražot atjaunīgo enerģiju pašiem, šie mazie solīši kopā dotu būtisku ieguldījumu elektrības importa samazināšanā un pašmāju enerģijas tirgus stabilizēšanā. No tā ieguvēja būtu visa sabiedrība, turklāt daudzējādi.
Piemērs: AS Latvijas Finieris saistītajā uzņēmumā SIA Troja, kas pērn Rīgas ražotnē uzstādīja 222 kW saules paneļus, pašu saražotās enerģijas pašizmaksa ir divas līdz trīs reizes mazāka nekā tirgū pieejamā cena.
