Ja lietas vērotu mūs… 0
Līdz 23. septembrim “kim?” Laikmetīgās mākslas centrā aplūkojama mākslinieces Katrīnas Neiburgas personālizstāde “Lietu atmiņa”. Septiņas videoinstalācijas ar Andra Indāna mūziku atklāj trīs paaudžu sieviešu ikdienu, iemūžinātu lietu “skatienā”, tām no dzīves lieciniekiem kļūstot par dzīves apliecinātājiem.
“Katrīna Neiburga bieži darbojas kā antropologs, viņu interesē cilvēki – tējas sēņu audzētāju dīvainā kopiena, “hruščovkas” iemītnieki, klubu tualetēs satiktās meitenes, sievietes, kas strādā par taksometra vadītājām,” raksta mākslas kuratore Solvita Krese.
Arī šoreiz ikdienišķas, istabā sastopamas lietas – veclaicīga trīsdurvju skapja spogulis, stāvlampa, nieku lādīte, gulta, aizkari, vannas spogulis, naktsskapītis – izstādes tumsā kļūst par ļoti cilvēcīgas, intīmi sievišķīgas pasaules savrupiem, izstādes gadījumā pat atsvešinātiem, neitrāliem lieciniekiem. Tie demonstrē savu “lietas” skatienu, katrai uz savas virsmas atklājot epizodi no trīs ģimenes sieviešu – pašas mākslinieces, viņas mammas un vecmāmiņas – ikdienas. Pusdienas, vairākās paaudzēs praktizēts skaistuma rituāls – pedikīres apciemojums, kosmētikas uzklāšana, spoguļošanās. Lai arī stāstos piedalās mākslinieces ģimenes trīs paaudžu sievietes, Katrīna uzsver – gribētu, lai tas, ko viņa rāda, būtu vispārināti, lai skatītājos tas raisa pārdomas par savu dzīvi, savām sajūtām, savu ģimeni. Izstādes darbiem nav nosaukumu – tie visi veido vienu kopīgu darbu, vienu “lietu atmiņu”.
Māksliniece atklāj – par izstādes impulsu kļuvusi Andreja Tarkovska filmas “Spogulis” epizode, saruna ar māti, kas norisinās kā “pret sienu”.
“Tādas sarunas ģimenēs notiek ļoti bieži. Nav laika ieklausīties. Vai tu nemaz netici, ka tavs sarunu biedrs ir pa īstam dzīvs, piemēram, mana dzīve notiek pa īstam, bet omai – tā jau vairs nav īstā dzīve, viņa tagad pārtiek no manējās. Man gribējās pierādīt, ka šīs dzīves nekur nepazūd.
Ka ir svarīgi ieklausīties ne tik daudz padomos, kā cilvēkiem vienam otrā, cilvēkos, kas tev vēl pašu labāko. Izstāde ir par iespējamo sarunu, kurai vajadzētu koncentrēties, mēģināt atrast laiku.”
Māksliniece norāda, “lietu atmiņas” ir motīvs, kas jau iepriekš izmantots viņas izstādē “Topoloģija”. “Lampa, kas stāvējusi klāt visiem notikumiem, uzsūkusi savas atmiņas. Gribēju atsaukt šos mirkļus, kas varētu būt saglabājušies aizkaros, atvilktnēs, spoguļos.”
