“Ja Latvijas valstij kultūra izrādīsies lieka, arī Latvijas valsts kļūs lieka!” Atklāta saruna ar Kairišu 25
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopā ar Dailes teātra māksliniecisko direktoru VIESTURU KAIRIŠU ielūkojamies Dailes teātra simtgadē un ārkārtējās situācijas ietekmē uz kultūru.
Tāds savāds laiks. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš aicina tautu ievērot principu – mājas, darbs, svaigs gaiss… Vēl tikai piemirsta maizes bode, taču vēstījums skaidrs – tikai absolūti nepieciešamāko. Vai šādā kontekstā starp rindiņām nepavīd tas, ka arī kultūra ir lieka?
V. Kairišs: Ja Latvijas valstij kultūra izrādīsies lieka, arī Latvijas valsts kļūs lieka. Diezgan dabiska, skaidra formula. Te varētu runāt arī par autoratlīdzību nodokļu izmaiņu sekām, par to, ka valsts palīdzības mehānismiem krīzē cietušajām nozarēm, tajā skaitā kultūrai, jābūt saprotamiem, adekvātiem un skaidriem.
Kaut arī ārkārtas situācija izsludināta līdz 6. decembrim, Dailes teātris vienīgais paziņojis par savu durvju slēgšanu publikai līdz pat 29. decembrim. Tā ir pavasara pieredze vai atbildes reakcija uz darba ritma ņurcīšanu un raustīšanu?
Viss kopā. Negribējām muļķot savu publiku. Ja arī 6. datumā atļautu atvērt teātrus, nevaram paspēt izpārdot biļetes decembrim. Jāsaprot, ka tas skatītājs, kurš skatās izrādes ar masku uz sejas, zinot, ka apkārt plosās pandēmija, ir cilvēks, kurš tiešām bez teātra nevar. Jo mazāk mēs viņam liekam mainīt savus plānus, jo atbildīgāk un ar lielu cieņu izturamies pret biļetēs ieguldīto naudu, jo, manuprāt, mūsu kopējā sadarbība vēlāk būs ilglaicīgāka, stabilāka un sapratnē balstīta.
Taču jau aizvadītie divi rudens mēneši uzrādījuši nelāgu tendenci – atļauto vietu teātru zālēs mazāk, līdz ar to biļetes dārgākas un teātris kļuvis ekskluzīvs.
Ja padomājam dziļāk, teātris vienmēr bijusi mazliet ekskluzīva lieta. Tāda ir šī sastapšanās ar dzīvu aktieri uz skatuves. Protams, mēs teātri varam maksimāli pietuvināt tautai, tā dēvētajai pirktspējai, taču nezinu, cik tas būtu jēdzīgi.
Bet, protams, teātrim nevajadzētu pārvērsties par pārāk elitāru lietu, tikai bagātajiem pieejamu. Tas būtu šausmīgi. Kultūras misija ir palīdzēt cilvēkam radīt garīgo satvaru un iemeslu turpināt savu bieži vien smagā darbā grūto ikdienas dzīvi. Tāpēc kultūra un teātris nedrīkst pārvērsties tikai par bagātu buržuju izpriecām. To mēs nedrīkstam pieļaut.
Jā, biļetes kļuvušas dārgākas, skatītāju zālē mazāk. Bet biļešu cenu politika būs tāda, ka tās varēs atļauties arī tie, kuriem nav tik daudz naudas. Teātris būs pieejams visiem. Bet no aizliegumiem jau cieš visi. Arī aktieri, kuri nevar spēlēt pilnā zālē. Ja zālē sēž vien daži cilvēki kā izmētāti. Ļoti jocīga sajūta.
Bet aktieri savulaik teikuši, ka spēlēt var arī kaut vienam cilvēkam.
Skatītāju skaits patiesi neko nemaina aktiera attieksmē pret viņa profesiju, savu darbu, kas patiesībā ir visa aktiera dzīve, bet pustukšā zālē enerģētiskā apmaiņa nav tik intensīva. Un teātris jau dzīvo no šo emociju apmaiņas. Tieši kontakts starp aktieri uz skatuves un cilvēku zālē ir teātra fenomena pamatā. Ja šī māksla kaut kādu iemeslu dēļ pārceļas uz virtuālo vidi vai kino, tas jau ir cits žanrs.
Skaidrs, krīzes laikā mākslinieki visu ko mēģina darīt, mēģina pielāgoties, tas ir cits jautājums, bet teātris ir tikai dzīvā kontakta māksla, un kā tāds šis fenomens pārdzīvo un pārspēj visas tehnoloģijas. Cita lieta, ka kultūra šajā pandēmijā nonākusi grūtā situācijā. Es pat nezinu, kā mēs to tagad “izrullēsim”. Pavasarī man likās, ka šī piespiedu pauze ir savā ziņā pat vērtīgs laiks, lai mazliet apstātos, ieskatītos sevī.
Katram cilvēkam savu reizi jāpiedzīvo krīze, un kādreiz uz to piespiež apkārtējie apstākļi. Es te, protams, nerunāju par finansiālu krīzi, kas ir šausmīgi un ko nevienam nenovēlu, bet radošā izpratnē tāda situācija var izrādīties svētīga. Var pārdomāt, ko vajadzētu darīt citādi. Ja kultūra pārvēršas tikai par industriju, tas ir ļoti bīstami. Tā pārstāj runāt par apkārt notiekošo, tu tikai ražo un ražo. Tā kļūst par izklaides industriju, kas tomēr nav kultūras uzdevums. Bet par pašreizējo situāciju man pat trūkst vārdu. Paldies Dievam, ka personiski to tik asi neizjūtu, jo šobrīd varu turpināt strādāt pie izrādes un teātra veidošanas.
Dailes simtgades centrālajam notikumam – uzvedumam “Smiļģis” – tieši šodien, 20. novembrī, vajadzēja piedzīvot pirmizrādi, bet tās vietā ārkārtas situācijas dēļ pēc dažām dienām būs pieņemšanas izrāde pavisam bez publikas…
Ko tādu piedzīvošu pirmo reizi. Un izrāde jau patiesībā piedzimst tikai līdz ar skatītāju zālē. Ceram uz janvāri.
Zinot dramaturģi Māru Zālīti un režisoru Viesturu Kairišu, var nojaust, ka izrāde nebūs vēsturiski autobiogrāfisks stāsts par Dailes teātra dibinātāju. Un tomēr, kādēļ šodien jāredz izrāde par Smiļģi?
Par Smiļģi var dzirdēt simt dažādas interpretācijas. Pirmkārt, mēs ļoti augstu vērtējam mūsu teātra leģendāro vēsturi. Un Daili pirms simt gadiem dibināja Eduards Smiļģis. Tā ir tīra manta. Man liekas būtiski rast atbildi uz jautājumu: ko vēsture šodien stāsta par Dailes teātri?
Un tā stāsta, ka tas vienmēr bijis izaicinošs, novatorisks, meklējošs, attīstībā vērsts. Ne mierīgs, ne rēns, ne tāda “pareiza” kultūras iestāde. Daile vienmēr bijis “traks” teātris. Tādēļ arī stāsts par pašu Smiļģi būs tāds. Lasot daudzās grāmatas par leģendāro personību un veidojot iestudējumu, iedomājos, kā būtu, ja Dailes dibinātājs atrastos manā vietā un radītu izrādi par džeku, vārdā Eduards Smiļģis.
Viņam taču nepatika ne pārāk iedziļināties, ne sistemātiski un skrupulozi izstrādāt detaļas, viņš dzīvoja kādā paša noķertā un pašam vien saprotamā mākslas “volumenā”. Es, protams, iedziļinos, cik vien varu, taču mēs neveidosim hronoloģiski dokumentālu izrādi par to, kā tapa Dailes teātris. Vēlamies pastāstīt par tā dibinātāja fenomenu, ģēniju, un katrs šos apzīmējumus var papildināt ar savu interpretāciju – trako novatoru, nerimstošo enerģijas kamolu, mēģinot saprast, kā atklāt teātra dzimšanas neprātu. Teātra demiurģiju.
Esat teicis, ka Smiļģi atveidos seši aktieri un nevis biogrāfiski hronoloģiskā secībā, bet atklājot dažādas ģeniālā meistara rakstura šķautnes.
Smiļģis jau ir nenotverama personība, daudzveidis. Un vēl – skaitļiem piemīt sava semantika. Ja būtu divi, to varētu tulkot arī kā labo un ļauno, kā “iņ” un “jaņ”, trīs savukārt saistās ar trīsvienību, četri… gadalaiki, četras debespuses. Ir septiņi elles loki… Bet skaitlis seši ir samērā brīvs. Un vēl vienlaikus Smiļģa lielais vēstījums ir ansamblis.
Viņa dzīvais teātris ir ansamblī un nevis tam un vēlākam laikam raksturīgajā vienpersoniskajā autoritārismā. Šim sešu šķautņu daudzskaldnim var būt miljons skaidrojumu un neviena absolūta, izņemot teātra dzimšanas nesaprotamo, neprognozējamo dabu, kā veidojas teātris un kā mēs izstāstām par cilvēku, kurš to iemieso visvairāk. Ja Smiļģi analizē, viņš bieži parādās kā gluži komisks tēls – tādā aizgrābtībā saslējies, savās fantāzijās! Neesam jau bijuši tam klāt, varam tikai minēt.
Mums, protams, ir cienījamas aktrises, Olga Dreģe, nākusi no Smiļģa pēdējās studijas un pieķērusi meistaru jau krietnos gados… Tie daži stāsti Olgas izpildījumā ir fantastiski, kad viņa kā spoža aktrise attēlo Smiļģi. Teātrim ļoti svarīgi apzināties, ka esam radušies no šīs vēstures, nevis atšķiram baltu lapu. Kad Operā iestudēju Vāgnera “Nībelunga gredzenu”, ar mani kopā strādāja ievērojamais vācu diriģents Kornēliuss Maisters, kurš, diriģējot mūsu Operas orķestri, sacīja, ka tajā varot sadzirdēt Vāgnera tradīciju.
Iedomājieties, viņš runāja par komponistu, kurš te dzīvojis pirms diviem gadu simteņiem… Varam diskutēt, kāds bija un kādam būtu jābūt Dailes teātrim, bet, te strādājot, es jaušu to īpatno, kas man vēl pašam precīzāk jāuztver un jāizprot. Negribu stāstīt par Smiļģa garu, bet viņa ieliktais pamats ir ļoti, ļoti dziļš.
Tiešām sajūtams caur aktieru ansambli. Tātad joprojām dzīvs. Laikmeti mainās, un katrā laikā šis mantojums estētiski izpaužas citādi, bet, ja ignorē šo pamatu, tad vienmēr liekas, ka teātris ir krīzē. Jo Smiļģa ieliktais kods šim teātrim – un tas nav nekāds lāsts – ir būt ļoti izaicinošam, garīgi radošam. Lai kā arī būtu, tas nozīmē vienmēr atrasties teātra domāšanas virsotnē. Ja tu kaut kādu iemeslu dēļ tam neatbilsti vai ignorē, sak, piemēram, tagad tas būs reālistisks vai politisks, vai tikai izklaidējošs teātris – nu kaut kas tur nestrādā. Jāspēj uztaustīt atbilstību tam iekodētajam, būtiski to apzināties un nevairīties būt īpašiem.
Bet vai tam netraucē no jums kā mākslinieciskā direktora pieprasītā arī finansiālā līdzatbildība?
Nepavisam. Šajā jubilejas sezonā esam iekļāvuši darbus, ar kuriem, šķiet, varam trāpīt sabiedrības interešu lokā, nepiedāvājot vieglu komercizklaidi, bet uztaustot dziļākas saites starp skatītāju un aktieri, nekā Dailē bija ierasts pēdējos gados.
Piemēram, ļoti nozīmīga būs režisora Intara Rešetina debija uz Lielās skatuves. Var teikt, viņš paņēmis klasisku komēdiju “Totāla izgāšanās” – kā cilvēki vēlas uztaisīt teātri, bet tas neizdodas, viss brūk, dekorācijas gāžas… Dailē jau arī ir jauna vadība, esam pilni spara taisīt jaunu teātri, bet šis uzvedums būs asprātīga ironija par mūsu centieniem simtgades un pandēmijas ēnā parādīt, kā jātaisa “īsts” teātris. Un kā mums, maigi sakot, ne viss sanāk.
Pat skatītājus vairs nevaram ielaist teātrī. Tiešām pašironiski, par mūsu ambīcijām. Joprojām ceru, ka nonāksim līdz iecerētajām “Skroderdienām Silmačos”. Esam pieraduši, ka tās ir Nacionālā teātra pasākums pavasarī, vairāk jau kultūras fenomens nekā izrāde. Bet “Skroderdienas” ir viena no visu laiku labākajām latviešu lugām, kaut kas starp Čehovu un Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, ar latviešiem reti sastopamu vitalitāti, uzdrošināšanos… Smiļģis pats Dailes teātrī divas reizes iestudēja “Skroderdienas”, un es arī savu karjeru sāku Jaunajā Rīgas teātrī ar šo lugu.
Mēs ar Justīni Kļavu ceram to mazliet modernizēt, iedarbināt ar citu jaudu. Šajā sezonā arī vairākas Mazās zāles izrādes veidojam tā, lai tās varētu spēlēt uz lielās skatuves. Vēl, runājot par novitātēm, ļoti nopietni domāju par teātra starptautisku atpazīstamību, par tādu fenomenu kā mūsu atrašanās starp divām – krievvalodīgo un vācvalodīgo – teātra impērijām.
Šajā sezonā pie mums iestudēs arī Vācijā pieprasītā ungāriete Ildiko Gaspara, nākotnē domājam par vienu poļu un vienu gruzīnu režisoru. Kas ir teātris starp lielajām pasaulēm, kurām piederam arī mēs, kā kopt mūsu Austrumeiropas teātra identitāti ar savu teātra autentisko valodu? Mani tas ļoti nodarbina.
Iepriekš pieminējāt aktieru ansambli. Arī tā attīstība nu jūsu ziņā.
Mans mērķis, lai visi Dailes teātra aktieri saskatītu iespēju pilnveidoties savā profesijā. Arī būt Dailes teātra vadošajam aktierim – tas vēl nav “kaps”, bet tikai ceļš uz priekšu. Vēlos, lai ikviens, kas sevi saista ar Daili, strādā sajūtā, ka labākais vēl nav paveikts.
