“Ja Latvijas valdība vēlas panākt, ka iedzīvotāji tai BEIDZOT sāk uzticēties, tad jādomā, kā likt sabiedrībai justies labāk” – Rūda pārdomas par mentālo veselību 0
Rūdis Mālmeisters LA.LV redakcijai iesūtīja savu viedokļrakstu par mentālo veselību un politiku. Jā, viņš starp abiem šiem šķietami nesaistītajiem jēdzieniem redz saistību. Turpinājumā Rūda pārdomas.
Šis ir ļoti sarežģīts un trauksmains laiks. Trauksmains pat tiem cilvēkiem, kuri nekad dzīvē nav izjutuši trauksmi. Trauksmains pat tiem, kuri ar milzīgu drosmi un lepnumu zem anonīma segvārda (piemēram, kāmītis69) raksta, ka “mentālās veselības problēmas nav īstas”, “īsti veči nesaskaras ar mentālās veselības problēmām”, “mentālā veselība ir izdomājums”, un vispār – “aizveries, Rūdi!”
Kāpēc es iesāku rakstu tieši par mentālās veselības tēmu un dažādiem cilvēku stereotipiem par to? Atbilde ir vienkārša – pēdējā pusgada laikā, veidojot podkāstu “Randiņš ar Rūdi”, kurā kā galveno tēmu esmu izvirzījis tieši mentālās veselības un attiecību jautājumus, esmu dzirdējis un saņēmis dažādus stāstus. Protams, daudz ko esmu pieredzējis arī es pats, bet šoreiz vēlos paust to, kādi ir mani novērojumi par mūsu sabiedrību kopumā. Un, nē, es nevēlos nevienu kritizēt vai uzspiest savu taisnību, es vienkārši gribu atvērt acis!
“Mentālā veselība” daudziem patiešām liekas dīvains un izdomāts vārdu salikums. Tas patiesībā ir tiešs trāpījums mūsu sabiedrības izaugsmei – ar šādu izpratnes veidu ir grūti attīstīties un iet uz priekšu.
Tas, kā jūtamies garīgi un iekšēji, ļoti atspoguļo to, kādi esam ikdienā un kādi ir mūsu dzīves rezultāti – cik veiksmīgi spējam būt mācībās, darbā, personīgajā dzīvē, attiecībās un cik stipra ir mūsu kopējā veselība.
Un tieši tāpēc es vienmēr esmu bijis piesardzīgs pret dažāda veida garīga rakstura problēmām. Ja dzirdu, ka cilvēks saskaras ar depresiju, es izturēšos pret viņu ar iejūtību un līdzjūtību, nevis centīšos apsaukāt vai norādīt uz kaut kādām nepilnībām. Ir jāapzinās, ka mentālās veselības problēmas ir sarežģīti risināmas – šeit “ibumetin” nepalīdzēs. Mēs Latvijā gan daudzas šāda rakstura problēmas esam pieraduši risināt ar alkohola pudeli un naidīgiem komentāriem internetā. Kādam tas palīdz īstermiņā, bet lielākā daļa ar šo “izrok” vēl lielāku bedri un kļūst vēl vairāk neapmierinātāki ar dzīvi.
Protams, te ir vairāki iemesli, kāpēc Latvijas lielākā sabiedrības daļa līdz galam neapzinās mentālo veselību kā VESELĪBU un attiecīgi nesaprot to, kā labāk un veiksmīgāk to sakārtot (te jāpiemin, ka daļa arī paši neapzinās, ka pie vainas varētu būt tieši iekšējās sajūtas). Viens no iemesliem ir tas, ka joprojām mēs pārāk maz par to runājam, attiecīgi neesam pietiekami izglītoti. Tāpat jāatzīst, ka Latvijā ir ļoti atšķirīgs dzīves līmenis – ir bagātas, vidēji bagātas, nabadzīgas un pavisam nabadzīgas ģimenes.
Katrā no šiem modeļiem ir sava izpratne par dzīvi, tās problēmām un risinājumiem. Es dažreiz nesaprotu, kādā realitātē dzīvo Latvijas politiskā vide, bet es pie reizes gribētu atgādināt, ka Latvija nav tikai Rīga un ka pietiekami lielai daļai sabiedrības Latvijas vidējā alga ir tālu sasniedzams mērķis. Ar šo vēlos teikt, ka dzīves līmenis un apkārtējā vide cieši saistās ar to, kā jūtamies iekšēji.
Tāpēc ja Latvijas valdība un Saeima vēlas panākt to, ka iedzīvotāji tai BEIDZOT sāk uzticēties (un šajā laikā tas ir īpaši svarīgi, jo citādāk valda haoss un pašmērķīgas aktivitātes), tad ir jādomā par to, kā likt mūsu sabiedrībai justies labāk. Justies cienītiem, mīlētiem un piederīgiem. Pavisam vienkāršas vērtības, bet ar to ir jāsāk. Šīm vērtībām ir jābūt visa pamatā – skolās, bērnudārzos, iestādēs visur! Jā, valsts nevar cilvēkam “iedot” mīlestību. Patiesībā daudzas lietas mums ir jāspēj sagādāt katram pašam.
Bet valsts (ar šo es domāju VISAS valsts institūcijas un augstākās amatpersonas, sākot no Prezidenta, Ministru kabineta un Saeimas līdz pat pēdējam valsts ierēdnim vai kādas iestādes darbiniekam) var iedot tās iedzīvotājam sajūtu, ka viņš šeit ir gaidīts, cienīts un ka šis cilvēks ir piederīgs Latvijai un tās sabiedrībai. Tad, iespējams, arī mūsu bruņoto spēku skaits palielināsies automātiski un uz vispārējās brīvprātības principa. Savukārt tie, kas nespēs to novērtēt un saprast – nu, tad ar tiem viss arī būs skaidrs un varēs saprast, no kuras puses pūš vējš!
Kaut kā gana haotiski šīs savas pārdomas sarakstīju. No mentālās veselības nonācu līdz politikai. Bet tur ir sava patiesība. Jo mentālā veselība IR veselība. Mentālā veselība IR mūsu spējas, prasme un rīcība. Mentālā veselība IR arī valsts politika, lai cik ļoti daudziem to negribētos atzīt vai saprast. Jo sakārtotāks būs mūsu iekšējais gars, jo spēcīgāka valsts un sabiedrība. Vai ne tā?!
