FOTO. “Jā, kalašņikovu apguvu ātri!” Anna, Kristīne un Elita – latvju zemessardzes zeltenes 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laiks kā jau tagad, visai vējains, tas nedaudz šūpo mašīnu, smalkas sniegpārsliņas sitas stiklā, tomēr tikai nedaudz nokavēju braucienu uz Zemessardzes 46. kājnieku bataljonu Ventspilī. Tieku ielaists pa vārtiem, ieeju vienības ēkā. Glīti, gaišs, celtnieki labi pastrādājuši.
Nokļūstu siltā un mājīgā telpā, kur mani sagaida trīs braši zemessargi – seržante, civilmilitārās sadarbības speciāliste Anna Groma, kaprāle Kristīne Saharova un kaprāle Elita Šulce. Visām trim glītas jaunas formas ar pašu jaunāko krāsojumu un pikseli.
Sarunāties viegli, visai drīz pārņem sajūta, ka tas varētu būt labi – tikt uzņemtam vienībā, kuru vada kāda no viņām. Kristīnei un Annai Zemessardzē pavadītais laiks ir garāks nekā Elitai, tomēr arī viņa tikpat labi orientējas zemessargu apmācībā, pārzina strēlnieku ieročus, daudz sporto. Anna vēlāk aicina apmeklēt zemessargu sporta spēles, kas šovasar notiks Rojā. Jābrauc noteikti!
Ar ieročiem uz tu
Tas skan kaut kā ierasti, kad ventspilniece Kristīne atzīst, ka apmācības ļauj atbrīvoties no ikdienas rutīnas. Tā saka daudzi jaunāki un gados vecāki zemessargi. Tomēr tik vienkārši tas vis nav. Tagad mācībās paiet katra otrā nedēļas nogale. Spraigā ritmā. Ja lielākā daļa cilvēku, redzot ārā nejauku laiku, paliek mājās, mācībās laiku nav iespējams pasūtīt un stindzinoša vēja vai stipra lietus dēļ zemessargiem tās netiek atceltas.
Iespējams, Kristīnei ļoti palīdz viņas ilgā nodarbošanās ar sportu. Iestājusies Zemessardzē 1998. gadā, taču joprojām tajā darbojas ar lielu enerģiju un interesi. Sākumā iestājusies 13. Rīgas brigades bataljonā, studējusi Latvijas Sporta akadēmijā. Apgūti visi sporta veidi, bet sevišķi nopietni mācību laikā viņa nodarbojusies ar brīvo cīņu. Kursabiedrene bijusi laba džudiste, tā Kristīni daudz “mētājusi”.
Akadēmijā labi apgūti medicīnas pamati. “Kā gāja pašā sākumā 13. bataljonā?” “Tolaik uz mācībām šajā bataljonā patiešām gāju kā uz izklaidi. Tur tika ceptas desiņas, tika vārīta skābu kāpostu zupa,” stāsta Kristīne. Pilnīgi pamatoti viņa iecelta par rotas sanitāri. Tolaik gan ekipējums bijis trūcīgs – mediķa somā bijusi saite, jods, briljantzaļais, oglītes… Tagad situācija mainījusies un sanitāru apgāde būtiski uzlabojusies.
“Vai ierocis labi klausījis?” “Jā, kalašņikovu apguvu ātri, tas ir vienkāršs ierocis. Tā kā es šāvu arī augstskolā, tad tas man nesagādāja grūtības. Tagad darbojamies ar triecienšautenēm, šaujam ar ložmetēju, ar granātmetēju “Karl Gustav”.” Kristīne savā rotā atrodas 1. vada vadības grupā un pilda karavīra glābēja pienākumus. Kad rota saņem uzdevumu, Kristīne dodas tai līdz.
No bezdarbnieka kursiem līdz nodaļas komandierei
Talsiniece Elita vēl pirms ietāšanās Zemessardzē pabeigusi Kandavas tehnikuma mājturības nodaļu, strādājusi dažādus darbus, bet vēlāk devusies uz bezdarbnieku apmācību, kur pabeigusi apsargu kursus. Apgūti tuvcīņas pamati, paņēmieni, kā atbruņot noziedzīgas personas. “Man vienmēr patikusi militārā joma, pat varētu teikt, ka tā mani vilināja.”
“Kā viss sākās?” “Pavisam vienkārši. 2016. gadā iestājos Zemessardzē un devos uz astoņu dienu ilgo pamatapmācības nometni. Mēs bijām trīsdesmit cilvēku – es vienīgā sieviete, pārējie puiši. Tas man nesagādāja nekādas problēmas, esmu pieradusi komunicēt. Dejoju Pastendes vidējās paaudzes deju kolektīvā “Spriganis”. Elita stāsta, ka beidzamās mācības “Namejs” bijušas sevišķi interesantas. Darbojušies tuvējā apkārtnē bataljona atbildības teritorijā.
“Mācībās nodrošinājām VIP personu pavadīšanu. Braucām, bet priekšā bija “mīnēts” tilts. Atbrauca mūsu inženieri, atmīnēja, braucām tālāk. Bija nobloķēts ceļš, apbraucām pa citu maršrutu, bija arī kontakts (kauja). Es atrados vadošajā mašīnā, vērojām ceļu, kad norisinājās incidents, gāju pārbaudīt, kas tur notiek,” stāstīja Elita, kas ir pilna laika zemessargs un ikdienā strādā bataljona apsardzē. “Man patīk Zemessardzē, esmu tik daudz ko jaunu iemācījusies. Te arī ideāli varu atslēgties no ikdienas. Un, tad, ja jūti, ka vari daudz ko izdarīt, pārņem prieks!”
Militārais dienests asinīs
Ventspilniece Anna dienestu Bruņotajos spēkos sākusi pirms piecpadsmit gadiem. Dienējusi Jūras spēku flotiles Jūras novērošanas sakaru dienestā. Tolaik posteņi atradušies gar visu piekrasti, braukuši novērot – “pavadījuši kuģus”. 2012. gadā pēc reorganizācijas Jūras spēkos, pēc kolēģa ierosinājuma, turpinājusi dienestu Zemessardzē. Tajā pašā gada pabeigti kaprāļa kursi Cēsīs, tad sekojis dienests Kuldīgā, seržanta kurss un 2020. gadā ceļš vedis uz mājām, uz Zemessardzes 46. kājnieku bataljonu.
“Man patīk dienēt, tas ir gandrīz vai asinīs. Mans tēvs, kuram tagad ir 77 gadi, bija Kārtības policijas priekšnieks Ventspilī.” “Ko nozīmē tavi civilmilitārā speciālista pienākumi bataljonā?” “Darbības spektrs ir ļoti plašs. Tas ir tilts starp militāro un civilo sabiedrības daļu. Tas ir darbs ar privātpersonām, pašvaldībām un uzņēmējiem. Viens no uzdevumiem ir dalība vienā no civilās aizsardzības plāna darba grupām. Regulāri jāinformē sabiedrība par gaidāmajām mācībām, jāsaskaņo to norises vieta, pārvietošanās maršruti. Domājam arī par to, kā sabiedrībā stiprināt gatavību pret hibrīapdraudējumiem,” “Zemessargam” stāstīja Anna.
